NEPAREIZAJĀ LAIKĀ
UN NEPAREIZAJĀ VIETĀ

Arno Jundze. Putekļi smilšu pulkstenī. Rīga: Zvaigzne ABC, 2014, 272 lpp.

 

Sadzīves apstākļi, ikdiena un problēmas pagājušā gadsimta 70. un 80. gados kā fons literāram darbam mūsdienu latviešu autoriem nešķiet pārlieku vilinošs, tāpēc par minēto laika posmu daudzi rakstīt neizvēlas. Vai vēstīt par tukšajiem veikalu plauktiem, vai varbūt par karu ar Afganistānu? Pirmais no piedāvātajiem variantiem lasītāju garlaikotu, savukārt otrais šķistu pārlieku sāpīgs – kā pūžņojoša brūce dvēselē.

Ir tikai nedaudzi, gandrīz vai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi autori, kuri savos stāstos vai romānos izvēlas atspoguļot 70. un 80. gadus. Viens no viņiem ir kultūras žurnālists, literatūrzinātnieks Arno Jundze. Lasītāji viņu jau iepazinuši kā asprātīgo un nedaudz ērmoto stāstu krājuma Gardo vistiņu nedēļa autoru, taču nesen klajā nācis Jundzes pirmais romāns Putekļi smilšu pulkstenī. Rakstnieks pats atzīst, ka grāmatā vēstīts par dažādiem vīriešiem un viņu likteni. Tā tas patiešām arī ir, taču būtu lietderīgi kaut nedaudz raksturot darbā attēloto laiku, kas ir šīs recenzijas mērķis.

Pirmā asociācija, kas, izlasot tikai darba nosaukumu vien, rodas, ir saistīta ar atmiņām. Tieši to pašu, kādu konkrētu laika posmu – pagājušā gadsimta 90. gadu sākumu ar tam raksturīgajām jukām – autors tiecās attēlot arī savā iepriekšējā grāmatā Gardo vistiņu nedēļa. Šajā darbā iesāktā tradīcija turpināta, jo lasot vajadzēs atcerēties un vēlreiz izdzīvot kādu laika periodu mūsu valsts vēsturē ar tam raksturīgāko. Iespējams, pats A. Jundze šo formulējumu noraidītu, taču, pēc recenzijas autores ieskata, romāns iezīmīgs tieši ar to, cik „sulīgi” tajā attēlots gan konkrēts laiks – 20. gs. 70. un 80. gadi un ne tikai tie, gan arī „spļāvieni” un „nedzīstošas brūces”, ko viena latviešu tautas daļa nelaimīgas sagadīšanās dēļ toreiz ieguva. Par sagadīšanos recenzējamā darba kontekstā dēvējama vai nu piedzimšana nepareizajā laikā, vai arī atrašanās nepareizajā vietā. Tā gadās, - jūs apgalvosit. Droši vien. Taču kā turpināt dzīvot cilvēkam, kuru šāds liktenis piemeklējis? Kā aizmirst ārstu ņirgāšanos kara komisariātā, kad tev liek izģērbties gluži kailam un „gozēties” veselas medicīniskās komisijas priekšā? Iespējams, tas vēl ir tīrais nieks salīdzinājumā ar šausmām, kas pārdzīvotas Afganistānas kara (1979-1989) laikā. Uz šo asinspirti no Latvijas tika aizsūtīti 3 640 puiši, no kuriem 62 gāja bojā, 177 guva dažādas pakāpes ievainojumus, viens pazuda bez vēsts.

Viens no romāna varoņiem, kuram autors nav devis personvārdu, vien nodēvējis par Jaunuli un pēc pilnīgi neticamās izglābšanās no afgāņu modžahediniem par Strēlnieku. Prasmīgs, pat izsmalcināts šāvējs, kam nenodreb roka un kurš reaģē zibens ātrumā. Viena sīka neprecizitāte, viena kļūmīte un liktenis izlemts – mokoša nāve un atpakaļceļš uz Latvijas PSR šoreiz cinka zārkā. Autors gan piebilst: ja šādos apstākļos izdevies izdzīvot, tad cilvēciskums, spēja just emocijas un turpināt homo sapiens cienīgu dzīvi pēc atgriešanās dzimtenē ir gluži neiespējama misija. Viens nodzeras, cits izdara pašnāvību, bet vēl citam spēle turpinās arī miera laikos: (..) tas, kurš ir kļuvis par cilvēku mednieku, tāds paliks vienmēr. Tieksme nogalināt sēž dziļi zemapziņā, bet labāk to nemodināt, jo cilvēks ir ļoti attīstīts un viltīgs plēsoņa. Ja snaudošais instinkts izlaužas brīvībā, to apslāpēt ir ļoti grūti (211).

Otrs darbā attēlotais varonis, kas lasītāju neatstās vienaldzīgu, ir mācītājs. Pirmoreiz autors viņu, jau vecu un slimu vīru, attēlojis padomju ziedu laikos – 1974. gadā. Varai savs uzskats par reliģiju, garīdzniekam savs. Ir Vasarsvētki un jāpilda pienākums. Arī šim varonim pazemojumi un smagi nodarījumi nav gājuši secen, taču viņam izturēt un turklāt nepazaudēt cilvēcību palīdzējusi ticība, precīzāk, uzticība Dievam un kalpošana Viņam bez atlikuma.

Arī savā pirmajā romānā Arno Jundze nav atturējies no kārdinājuma nedaudz attēlot Latviju un tās iedzīvotājus (darba kontekstā runa galvenokārt ir par vīriešiem) laikā, kad beidzot tikts pie tik ilgi gaidītās neatkarības. Kādam izdodas „izsisties”, piemēram, no zinātnieka pārtopot par darījumu cilvēku, taču cik daudziem cilvēka cienīga dzīve tā arī paliek neaizsniedzams sapnis. Kļūdas, gan cita veida, tiek pieļautas arī jaunajos apstākļos, un kādam par tām nākas maksāt arī tagad. Taisnības labad jāatzīst, ka tās ir ne mazāk briesmīgas un tieši tāpat kā iepriekš – nelabojamas. Jaunais laiks pat radījis jauna veida ļaudis, un A. Jundzes romānā tie raksturoti ar ķirurga precizitāti: Noplukuši, smirdīgi, nodzērušies rensteļu ļaudis, kas mitinās kaut kur izgāztuvēs, pagrabos, bēniņos un neaizslēgtās kāpņu telpās. Blusaini, utaini, slimi. Neredzētās jaunās cilvēku sugas vārdu toreiz darināja milicijas darbinieki, kas sākumā ar šiem atkritumcilvēkiem mēģināja cīnīties (78).

Ne visi romāna Putekļi smilšu pulkstenī varoņi dēvējami par neveiksminiekiem vai raksturojami kā defektīvi; autors tēlojis arī gluži parastus, ikdienišķus vīriešus, kuri kā nebūt pratuši savu dzīvi sakārtot, taču tādu gan ir mazākumā.

Un recenzijas noslēgumā pāris piebilžu. Kļūst neomulīgi, lasot par padomju armijas „labākajām” tradīcijām, pie kā pieskaitāma ciniskā ņirgāšanās par jauniesaucamajiem un alkohola lietošana anormālos daudzumos. Neomulība pārvēršas riebumā, kad romānā ar zināmu regularitāti nākas sastapties ar žargonismu, barbarismu un vienkārši necenzētu vārdu straumīti, kas gāžas gluži kā Niagāras ūdenskritums no darbā tēloto padomju ģenerāļu un citu militāristu mutes. Ar rupjību izmantojumu savu varoņu runā autors ir pārspīlējis. Taisnība vien būs parunai – kas par daudz, tas par skādi.

 

Lāsma Gaitniece

 

Lāsma Gaitniece, née Ģibiete – publiciste un lektore. Sešus gadus docējusi latviešu valodu Rietumungārijas Universitātē. Regulāri publicējas izdevumos Latvija Amerikā, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, JG u.c. Latviešu valodas lektore Rīgas Tehniskās U. E-studiju tehnoloģiju un humanitāro zinātņu fakultātē.