NEKVALITATĪVAIS PADOMJU MUŠPAPĪRS

Lilita Zalkalns. Back to the Motherland / Repatriation and Latvian Émigrés 1955-1958 (Atpakaļ uz dzimteni / Repatriācija un latviešu emigranti 1955-1958). Stockholm: Stockholm University, 2014. 264 lpp.

 

Čekas mēģinājumi sistemātiski graut mūsu trimdu sekojuši trīs viļņos. Iepriekšējā Jaunās Gaitas numurā apskatīju neseno Evas Eglājas-Kristsones monogrāfiju Dzelzsgriezēji – pētījumu par šī procesa trešo un ilgstošāko vilni, kas paisa 60. gados un kulminējās, literātiem čekistus „apvedot ap stūri” 80. gados. Tam uz pēdām iznākusi Zviedrijas latviešu vēsturnieces Lilitas Zaļkalnes doktora disertācija Atpakaļ uz dzimteni – par šī procesa otro vilni. Tas uzriesa Hruščova ievadītajā „atkušņa” laikā, kad okupētajā Latvijā īslaicīgi pie zināmas teikšanas bija kļuvuši Eduarda Berklava iedvesmotie „nacionālkomunisti”.

Autore – Stokholmas universitātes mācībspēks, dzimusi 1955. gadā Austrālijā, beigusi Minsteres latviešu ģimnāziju Vācijā, studējusi ASV un Zviedrijā – par šo tēmu jau sāk publicēties 2000. gadā. Garākā apcerē Jaunajā Gaitā (2001 – 2 numuros) pārskatāmi aprakstīts pirmais vilnis (vēl Staļina laikā), un kontūrās iezīmēta turpmākā trimdas graušanas mēģinājumu evolūcija – viela viņas pašas un Eglājas-Kristsones pētījumiem. Ievada nodaļās Zaļkalne īsumā pārskata arī pirmo vilni: „Padomju Savienības valdība uzsāka plašu repatriācijas kampaņu ar mērķi panākt visu to cilvēku atgriešanos, ko tā uzskatīja par saviem pilsoņiem. Visāda veida paņēmieni, no tradicionālās propagandas – radio, brošūrām, filmām, plakātiem – līdz draudīgai uzmācībai vai atklātai varas pielietošanai, tika pielietoti, lai panāktu bēgļu atgriešanos.” Šādi līdz 1945. gada septembrim ap 7 miljoni bēgļu, tostarp 1 329 latvieši, bija atgriezti Padomju rokās – gan brīvprātīgi, gan ar varu (59). Tai laikā rietumu sabiedrotie to pieļāva, jo bija norūpējušies par to savu karavīru likteni, kas kā bijušie vācu gūstekņi vēl atradās krievu okupētās zemēs. Kad 1945. gada oktobrī tie tomēr aizliedz varas pielietošanu (60), baltiešu repatriantu straume mums visiem labi zināmu iemeslu dēļ strauji apsīkst. Autore citē datus, ka līdz 40. gadu beigām no apmēram 125 000 latviešu bēgļiem ne vairāk kā divi vai trīs tūkstoši ir atgriezušies un ka propagandai, lai to panāktu, izdoti ap 88 miljoni rubļu. Acīmredzot pat Staļina apmātība panākt paša pēdējā bēgļa atgriešanu nespēj uzturēt šādu izšķērdību – jo jau 1953. gada 6. janvārī (2 mēnešus pirms diktatora nāves) Padomju Latvijas Ministru Padome slēdz savu Repatriācijas nodaļu (61). Aktieri un cēlieni nomaina viens otru, bet Zaļkalnes un Eglājas-Kristsones drāmas kopsaucējs ir Padomju lielvalsts neatlaidīgā vajadzība apkarot izbēgušo trimdinieku sabiedrību kā nāvīgāko draudu tās prestižam pasaulē.

Zaļkalnes pētījuma tiešais objekts ir PSRS propagandas avīzīte Par atgriešanos Dzimtenē – un reakcija uz to latviešu trimdas presē. Šī avīze (218 numuri) iznāca Austrumberlīnē no 1955. gada aprīļa līdz 1958. gada maijam, kad tās nosaukumu pārmainīja uz Dzimtenes Balss. Vārda maiņa nebija saistīta ar pēkšņu izmaiņu tās raksturā, bet pakāpeniskās izmaiņas šajos trijos gados ir daļa no izpētes atklājumiem. Iesākumā tā bijusi krievu bēgļiem krievu valodā rakstītas avīzes tulkojums latviešu valodā, bet pēc gada tās saturu jau raksta latvieši Rīgā latviešu valodā latviešu trimdiniekiem par viņus interesējošiem tematiem. Gaidītie rezultāti tomēr izpaliek – bēgļi atpakaļ nebrauc. (Ir daži izņēmumi, tomēr arī rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš Vācijā – uz brīdi gan izrādījis interesi – nolemj neatgriezties.) (117-8)

Avīzi izdod PSRS čekas slēpti dibinātā „Komiteja par atgriešanos Dzimtenē” ar sēdekli Austrumberlīnē. Divus gadus pēc Par Atgriešanos Dzimtenē latviskā varianta pārtapšanas par Dzimtenes Balsi, Maskavas ierosmē tiks nodibināta šīs komitejas „Latviešu sekcija” Rīgā, kas 1964. gadā kļūs „Latvijas Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs” un vēl pēc laika īsāk – „Latvijas Kultūras sakaru komiteja”. Šīs pakāpeniskās nosaukumu, darbības vietu un metožu izmaiņas atspoguļo boļševiku lēno atskāršanu, ka no bēgļu atgriešanās nekas nesanāks. Būs jāmeklē arvien jauni ceļi trimdas graušanai, un sešdesmitajos gados sāksies trešais vilnis – „kultūras sakari”. (Cik „kontrproduktīvi” arī tie izrādīsies, izgaismojusi Eglāja-Kristsone Dzelzsgriezējos.)

Ieskatam trimdas sabiedriskajā domā apskatāmajā laiksprīdī (1955-1958) pētniece caurskatījusi 10 galvenos ārzemju latviešu laikrakstus, septiņus no kuriem viņa uzskata par „konservatīviem” un trīs – par „demokrātiskiem”. Divi no tiem drīz izbeidz darbību, un aplūkojamā perioda beigās no „demokrātiskajiem” vēl iznāk tikai viens – sociāldemokrātu mēnešraksts Brīvība. Autore vairākkārt uzsver, ka, lai gan visu trimdas laikrak­stu komentāri par izdevumu Par Atgriešanos Dzimtenē ir noraidoši, Brīvība atšķiras ar to, ka reaģē uz to daudz retāk nekā „konservatīvā” prese, drīzāk – ignorē. Vai šis novērojums ir nozīmīgs, un kāpēc – tas paliek neiztirzāts?

4. nodaļa skaidro PSRS Komunistu Partijas un čekas mērķus, nodibinot un uzturot „Komiteju par atgriešanos Dzimtenē”:

repatriācija

pret-Padomju propagandas apkarošana

Padomju patriotisma kustības veicināšana

trimdas sagraušana

Pirmie trīs ir atklāti deklarēti, ceturtais – slēpts. Pretsovjetiskā trimdas sabiedrība ir ienaidnieks, kurš noteikti jāiznīcina. To cenšas panākt, veicinot šķelšanos un neuzticību bēgļos pret viņu vadītājiem. „Repatriācija” kā mērķis pakāpeniski izzūd. Pivotāla loma komitejas rosmju otrajā vilnī ir PSRS Augstākās Padomes amnestijas dekrētam (1955.17.IX), pasludinot, ka neviens emigrants – bēglis, trimdinieks vai bijušais karavīrs – netiks sodīts, ja atgriezīsies (78-81).

5. nodaļa analizē komitejas stratēģiju ar izdomātiem idealizētiem scenārijiem (angliski Zaļkalne tos apzīmē ar terminiem – „legends” un „narratives”), pēc kuriem atgriešanās vienmēr saistīta ar laimīgām beigām – izņemot vienmēr ļaunos un nelietīgos trimdas vadītājus. Latviešu trimdinieki šiem scenārijiem nenotic un „otrais vilnis” beidzas tikpat nesekmīgi kā pirmais. Vispārsteidzošākais ir pētnieces atzinums, ka pat vēl 50. gados čekisti tiešām sagaidījuši, ka trimdinieki stāvgrūdām trauksies atgriezties.

Kaut – kā akadēmiska disertācija – Zaļkalnes darbs reizēm mazliet nomāc ar daudzvārdību un atkārtošanos ievadā, vidusdaļā un atkal summējumā, pētījums ir interesants un nozīmīgs pienesums mūsu tautas pēdējo 70 gadu vēsturē. Iepriecina reizēm lasīt, cik ģeķīgi mūsu ienaidnieki tomēr bijuši!

 

Juris Šlesers

 

Šī un daudzu citu mūsu lappusēs publicētu rakstu autors Dr. med. Juris Šlesers ir JG redakcijas loceklis.