Lāčplēsis paņēma pazemi,

Metro vai sabveju,

Laimdota nobrauca liftā,

Celtnī vai elevatorā,

Kangars un biedri – kur kuŗais,

Melnais – vairākkārt mainījis krāsu.

Viss pajūk, mainās, pārtop, –

Ar paaudzēm citām

Nāk varoņi citi

Un nevaroņi.

Bez radu rakstiem,

Necilas cilmes,

Bet – iedirbē izcili

Ir varoņi mūsu

Un nevaroņi.

Dvīņu brāļi

Kā divi olas,

(Abi bāžami vienā kulē),

Pa gabalu olnīcā

Nepateiksi

Kuŗš kuŗais:

Visuvaris un Neatminis.

Pirmo var tulkot

Vairākos veidos,

Otru – tāpat.

Īsuma labad

Pietiks ar pārīti

(No trešā tik palicis

Titulā anti-).

Pirmajam piemīt

Izcilā spēja

Pakalpot varām

It visām.

Otrs par pirmo

Nezin nekā.

Ka Saules kaujā nebija
Klāt mūsu Visuvara,

Ir saglabāta ziņa

(Jo nebij Neatmiņa).

Un nebij Visuvara

Starp namieštūkstošiem,

Kas raudādami aizgāja

Uz prūšiem vai uz leišiem.

(Kur īsti viņi aizgāja,

To Neatminis neatmin.)

Bet tiklīdz iepeld Rīdziņā

No Marienburgas teitoņi,

Tā klāt ir Visuvaris. –

Un kalpošana iesākas,

Kam gala vēl nav šodien:

Par šķēpnesi, par vēstnesi,

Par bruņu kalpa kalpu,

Par lauksargu, par mežsargu,

Par muižas staļļa puisi,

Par krāsnkuri, par rijkuri,

Par kunga kambarsulaini,

Par piķieri, par šķilteri,

Par naktsargu, par vārtsargu,

Par pussargu, par aizsargu,

Par visu kaŗu kalpu.

(Kā amatus, tā titulus

Vairs Neatminis neatmin).

Līdz gustavādolfarmijā

Bij mūsu Visuvaris

Jau kļuvis ķirasieris.

(Bet vai tas tiešām bija tā,

To Neatminis neatmin).

Un vēlāk caru armijās

Viņš kalpoja un cīnījās

Pret turkiem un pret japāņiem,

Līdz kļuva ģenerālis.

(Bet vai tas tiešām bija tā,

To Neatminis neatmin.)

Tad nāca jaunas idejas,

Kam kalpot, par ko cīnīties. –

Un Visuvaris cīnījās:

Pret muižām un pret baroniem,

Pret baznīcu, pret melnsvārčiem,

Pret buržujiem, pret tautiešiem. –

Un kas par to, ka nagaikas

To pātagoja sīvi. –

Jo Visuvarim jākalpo

Ir visu savu dzīvi.

Un kas tās bij par nagaikām,

To Neatminis aizmirsa

Jau dažu gadu laikā. –

Jo drīz vien Visuvaris ir

Jau atkal podporučiks

Un kalpo cara tētiņam

Pie Pinskas un pie Rīgas.

Un kalpoja vēl cītīgāk,

Kad pārmainīja krāsas

Un melnie cari pārtapa

Par asins sarkanajiem.

To armijai bij Visuvaris

Pats virspavēlnieks pat!

Un sarkanajai ochrankai

Gandrīz vai dibinātājs!

Kā paiet gadi divdesmit,

Tā Visuvaris aizmetas

Caur leišiem un caur prūšiem

Pie Marienburgas teitoņiem

Uz pašu vilka migu

Pēc jaunas uniformas,

(Jo Neatminis aizmirsis

Bij baronus un nagaikas).

Tā kalpošana iesākās,

Kas nokalpota godam:

Jo – vilka migu Berlīnē,

Kas aizstāvēja to?

Tas mūsu Visuvaris!

Un kas to beidzot ieņēma?

– Nu – mūsu Visuvaris!

(Kaut tas jau bija aizmirsis,

Ka viņš ir Visuvaris.)

“Ir vienmēr kādam jakalpo”,

Tā māca Visuvaris,

“Jo – kā lai pats sev kalpo?

Un tāpēc labs ir teitonis,

Un pašu māju komūnists

Ir draugs un sabiedrotais.

Jo – tikai kādam kalpojot,

Mēs pakalpojam lietai”.

Bet ko teic Neatminis?

– Tas neliekas ne zinis.

Un kalpoja, un kalpoja

Kā daždien Visuvaris. –

Cik diplomu nav piešķirts tam?

Cik ordeņu un prēmiju!

Cik titulu par nopelniem! –

To Neatminis neatmin.

Ar visiem Visvaŗa diplomiem,

Ar goda un citādiem rakstiem

Mēs varam Latviju noklāt!

No ordeņiem – Jura

Un citādiem krustiem

Mēs varam arklus

Vai zobenus kalt!

(Cik pērienu saņemts,

Cik vicu, koku un nūju,

Cik strojām cauri iets,

Cik cietumos sēdēts,

Aiz kādām dzeloņdrātīm,

Cik pudu važu stiepts,

To Neatminis neatmin.

Aiziet pa vēstures olnīcu

Visuvaris un Neatminis

Kā divi olas,
Tad divi punkti,

Līdz saplūst vienā. –

Punkts un beigas.)