ULDI ĢĒRMANI ATCERAS VALDIS KRASTIŅŠ^*

 

2015. gada oktobrī Uldim Ģērmanim būs simtgade. Tad arī nāksies vērtēt šī neparastā, izcilā cilvēka atstātos darbus un viņa darbību. Šimbrīžam runāšu par to, ko devušas tikšanās ar viņu, viņa sacerējumu lasīšana. (..) 1993. gadā sāku Latvijas vēstnieka darbu Prāgā. Pēc pāris gadiem dienesta pienākumi noveda mani Stokholmā, un sastapšanās ar Uldi Ģērmani tad bija gluži vai neizbēgama. Spilgti atceros savu pirmo iespaidu. Man šķita, ka pēc ilgiem, ilgiem gadiem esmu atkal sastapis īsti spēcīgu, izglītotu latviešu vīru, kurš ar savām zināšanām un personības spēku iekarojis sev vietu un atzinību svešā zemē. Vismaz vēstures un politikas jomā neko līdzīgu viņa zināšanām nebiju sastapis visus garos okupācijas gadus. Iespaids tā tad bija liels, paliekošs.

Tuvākos gados līdz 1997. gadam (tad beidzās U. Ģērmaņa dzīves gājums un arī mans darbības laiks Prāgā) centos Stokholmā nokļūt iespējami bieži, jo pēc pirmās sajūsmības par atjaunoto Latviju kļuva skaidrs, ka varu esam nodevuši ne tiem, kuriem tā pienācās. Valsts pamati grīļojās, bija daudz galīgi neizprotamu darbību, pat pilnīgi atklātas nodevības. Tie, kuri agrāk kalpoja sarkanajam karogam, tagad gan vicināja sarkanbaltsarkano, bet kopumā bija palikuši uzticīgi Krievijai. Tas bija ļoti grūts, sarežģīts laiks, kurā brīžam sāka zust ticība Latvijas nākotnei. Sarunas ar Uldi Ģērmani bija ārkārtīgi nozīmīgas un lielā mērā palīdzēja saskatīt Latvijas realitāti tādu, kāda viņa bija (un diemžēl vēl lielā mērā ir arī vēl šodien...). Un – galvenais – par spīti visam nezaudēt skatu nākotnē. (..)

Uldis Ģērmanis bija skaidri saredzējis valsts atjaunošanā pielaisto pamatkļūdu – varas atdošanu bijušajiem padomju funkcionāriem un mums to parādījis tieši un nepārprotami sarunās un vēstulēs. Un otra kļūme bija vientiesība un muļķība, kas bija raksturīga ne vienam vien Latvijas darbonim; arī to Uldis Ģērmanis prata parādīt pārliecinoši. Tā nebija brīnums, ka veiklie un viltīgie partijas-komjaunatnes zēni, labi organizēti un ar naudu apgādāti, pasteidzās iebāzt kabatās atgūtās neatkarības ziedus, pārējiem atstājot sausus zarus un ērkšķus.

Vai to varēja novērst? Varēja, ja būtu uzklausījuši Ģērmaņa padomu izveidot Uzticības komisiju, kur nākt izsūdzēt grēkus un tā novērst atkarību no Kremļa valdītājiem. Tad droši vien mēs tik bieži nesastaptu homo trepidus – bailēs trīcošos latviešus, kuri daudzkārt joprojām veido Latvijas likteņus.

 

* Valdis Krastiņš pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija vēstnieks Prāgā, Stokholmā u.c. Šeit publicētās atmiņas publicētas ievadvārdos grāmatai Maiņu laika zīmes (Rīgā: Valters un Rapa, 2014) – Ulža Ģērmana sarakste ar Didzi Liepiņu (1990-1997).