Joprojām esmu ģimnāzistu „mentore” ar sen sen iemīļoto, dzīvē, darbā un zināšanām vērtīgo Jauno Gaitu rokās. To popularizējot, skaidroju ideju, jēgu daļai rakstu, tā pievilinot jauniešus lasīšanai. JG 2014. gada numuri ceļo arī pie Rīgas Latviešu biedrības senioru kluba biedriem. To ir ap 150! Bijušie skolotāji, direktori, zinātnieki, augstskolu docētāji. Taču pirms tam JG nebija redzējuši 90%. Tagad JG ir gaidīta lasāmviela. Seko aptaujas rezultāti par JG276-278(2014).

JAUNIEŠUS visvairāk uzrunāja (secība nav svarīga): Aināra Zelča Abrene 2002 — raksti par Māri Čaklo, Frici Bārdu — par Latvijas Tautas fronti, Sanitas Uplejas raksti — Sandis Laime par raganām — visi nodaļā MĀKSLA iekļautie raksti (Signi Baumani redzējuši visi! Daudzi arī Vijas Celmiņas izstādi, toties viesi no Austrālijas, Zviedrijas likās vienaldzīgi – „Kas tur īpašs!”) — pieprasīts bija raksts par Vilni Titānu — pirmās trimdas bēgļu gaitu atmiņas izraisīja tikai 7% interesi — Paulu Raudsepu nepieņem viennozīmīgi — lasītākā nodaļa: DAŽOS VĀRDOS, tā ir kā minieksāmens – ko zini, ko nē? — dzejai nav lielas atsaucības (jo vairākums ieinteresēti fiz.-mat., ķīm-bioloģ.) — lasītāju vēstulēs iekļuvušas arī „pustukšības”.

SENIORUS savukārt uzrunājusi dzelošā un maigā dzeja — mākslas darbu reprodukcijas un visi Lindas Treijas raksti — raksti par māksliniekiem Rozenbergu, Baumani, Titānu un par pianistu Šimku — par Frici Bārdu — Jura Šlesera raksts par nevardarbīgu pretestību kultūras jomā — Abrene 2002 — raksts par LTF — visi saka, ka uzmanīgi izlasot DAŽUS VĀRDUS, arī pati to daru — Sanita Upleja patīk tikai 12% (šķiet, vecuma nobīde uztverē), un Sandis Laime – tikai retajam. — ne pārāk interesē Māris Čaklais – pretēji Vitas Matīsas domām, senioriem tuvāki ir Ziedonis, Vācietis, Peters, Elksne.

Anita Šmite, Rīgā

Anita Šmite izsaka īpaši dziļu pateicību JG saimniecības daļas bij. vadītājai Ingrīdai Bulmanei par svētīgo saišu nodibināšanu ar Jauno Gaitu. – red.

 

 

Kaut arī sociālās drošības (Social Security) mazie maksājumi neļauj man abonēt Jauno Gaitu, esmu tās ilggadīgs lasītājs – aizņemos no radiem un izlasu katru numuru, no vāka līdz vākam. Atbalstu Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša Jaunās Gaitas misijas (kopš 1955. gada!) trāpīgo novērtējumu (JG279:1). Par sarunu „Kiberkambarī” (70. lpp.) gribu piebilst, ka vēstures faktu nezinātāju dēļ, rakstot par Baltijas valstu žīdu iznīcināšanu, vienmēr un visur jāpasvītro, ka holokausts notika nacistiskās Vācijas okupācijas gados (1941-1945). Tas nebija „mūsu holokausts” vai „žīdu šaušana” Latvijā, kā izsakās daži sarunas dalībnieki. Neviens nerunātu, piemēram, par dāņu vai holandiešu holokaustu. Attiecībā tieši uz Latviju, ļoti informatīva ir Stokholmā apgāda „Memento” izdotā Franka Gordona grāmata Latvians and Jews between Germany and Russia (1990), kas divos izdevumos (1994 un 2001) laista klajā arī latviski – Latvieši un žīdi spīlēs starp Vāciju un Krieviju. Un nepavisam nepārliecina atsevišķu ASV žīdu jokdaru uzvedumi par „pāri tikšanu” holokaustam. Nevienam taču nav noslēpums, ka ASV (arī Kanādā) vesela „industrija” rūpējas, lai tas tā nebūtu – The Holocaust Industry (2000), kā vienu no saviem darbiem nosaucis amerikāņu zinātnieks Prof. Dr. Norman G. Finkelstein.

Lasītājs, ASV rietumkrastā

 

 

Sakarā ar terorismu Francijā, pašlaik visi mediji pilni ar apcerēm par vārda brīvības jautājumu. Par to senos laikos man bij liels strīds ar JG redaktoru Zandbergu – tolaik kā motto katrā nr. ievietoja it kā Voltēra sacīto vai rakstīto: „Es nepievienojos nevienam tevis teiktam vārdam, bet aizstāvēšu līdz nāvei tavu tiesību to pateikt” (skat., piem., JG42,1963). Jautāju, kādēļ man līdz nāvei jāizstāv tiesības kādam teikt, ka jašauj nost žīdi vai ka jānogalina buržuji – kā reizēm sludināja un arī īstenoja komunisti. Starp citu, Voltērs nekad kaut ko tādu nebij teicis. Ņujorkas franču konsulāta kultūras nodaļā man paskaidroja: This quotation is not found verbatim in Voltaire’s works. It seems to originate in S.G. Tallentyre (E. Beatrice Hall) „The Friends of Voltaire” (1907), („Familiar Quotations by John Bartlett”, rev. ed., 1949). Pēc šī mana paskaidrojuma JG vairs nelietoja šo it kā Voltēra citātu. — Lilitas Zaļkalnes jauniznākušā grāmata Back to the Motherland / Rapatriation and Latvian Émigrés 1955-1958 (Atpakaļ uz dzimteni / Repatriācija un latviešu emigranti 1955-1958), ko pērngada beigās laidusi klajā Stokholmas Universitāte, liek man atcerēties laiku, kad biju franču zonas Tībingenas (Tübingen) Universitātes students – mums latviešiem, laikam sekojot franču militārās pārvaldes rīkojumam, bij jāiet noklausīties padomju virsnieka Liepas aicinājumu atgriezties. Liepa nespēja atbildēt sakarīgi nevienu no klātesošo latviešu jautājumiem.

Jānis Krēsliņš, Ņujorkā

[Kultūras vēsturnieks, Rakstu (Rīgā, 3 sēj. 2004-2008) autors – red.]

 

 

Nodaļā „Dažos vārdos” (JG279) īpaši izceļas sadaļa PRET TOTALITĀRISMA RESTAURĀCIJU.  Tādu ziņu sakopojumu par pretestību Putinam nekur pasaules presē neesmu manījusi. Paldies!

Anita, Toronto, Kanādā

 

 

Tā ir gan, ka joprojām varam jautāt līdz ar Juri Šleseru (JG279): kuŗš kuŗu beigu beigās apveda ap stūri?... Un kas patiesībā bija Imants Lešinskis?... Ja Oļegs Tumanovs pat tā ir darījis, ka lēcis no kuģa, pārbēdzēju tēlodams…Beigu beigas gan vēl nav pienākušas... — Un, ja kazām ir zarnas (59. lpp), nevis šļūtenes, tad zirgiem matu vietā arī varētu būt astri bijuši.

Ainārs Zelčs, Siguldā

[Vairāku romānu autors, arī akmeņkalis – red.]

 

 

Paldies par JG! Latviešu valodas kultūras telpā JG ir sava un neizstājama vieta ne tikai vēsturē, aizgājušajos gados. Arī mūsdienās JG grūti atrast līdzinieku kultūrpolitikas noturības, mērķtiecības un nopietnības ziņā. Lai rakstu krājuma veidotājiem griba un spēks šo vērtīgo darbu turpināt!

Ildze Kronta, Rīgā

[Ildze Kronta ir trīs literatūrkritisku grāmatu autore. – red.]