Jaunā Gaita nr. 280. Pavasaris 2015
Sandis Laime
RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ
Skat. sākumu JG273-JG279
SĒDĒŠANA/ŠŪPOŠANĀS KOKU ZAROS. Dāvis Ozoliņš publikācijas „Raganas” secinājumos (1893:152) rakstīja: Kā rādās, raganas, savvaļā dzīvodamas, no cilvēkiem nekalpinātas, ir meža gari, meža sievietes, kuras labprāt mežos dzīvo, spēlēdamās un šūpodamās pa koku zariem utt. Šī ir visbiežāk minētā raganu nodarbe tradīcijas austrumu areālā. (..) Sēdēšana un šūpošanās kokos raksturīga arī citām latviešu mitoloģijas dievībām un gariem. Šī darbība minēta gan tautasdziesmās, gan teikās. Māra, sēdēdama vītolā, skaita govis, sauc meitas vai pin vainagu. Līdzīgā situācijā vītolā sēž un vainagu pin arī Saule, savukārt Mēness ik vakaru liepā kāpj šūpoties. Velna māte šūpojas ābelē, savukārt Velns, pieņemdams lielas čūskas izskatu, šūpojas liepā. Velns kokos šūpo arī savus bērnus. (..)
MATU ĶEMMĒŠANA/SUKĀŠANA, sēžot kokos vai uzturoties citviet,[1] ir otra populārākā raganu nodarbe tradīcijas austrumu areālā. (..) Tā ir tipiska „skaisto raganu” nodarbe. Ķemmējot matus, raganas sarunājas par govju slaukšanu vai iešanu uz baznīcu, smejas un raud, kā arī dzied. Pamanot cilvēkus, kas vēro to ķemmēšanos, raganas pazūd vai tiek nošautas ar sudraba lodi. Teikās un tautasdziesmās atspoguļotais priekšstats par dažāda veida mitoloģisko būtņu ķemmēšanos izkliedēti fiksēts visā Latvijas teritorijā, izņemot Kurzemes centrālo un ziemeļu daļu, kā arī lielāko daļu Latgales. Tautasdziesmās minēts, ka, sēdēdama zelta lazdu vai kārklu krūmiņā vai pētersīļu dārziņā, sukājas Saules meita, uz kuru caur magoņu vai ābeļu lapiņām nolūkojas Dieva dēli. Dažās teikās norādīts, ka, sēžot uz akmens, galvu sukā Velns, tomēr lielākajā daļā tekstu minētas konkrētos vārdos nenosauktas mitoloģiskās būtnes (meitas, jaunavas, preilenes, jumpravas, sievietes vai vecenes), kuru veidols un uzvedība saskan ar raganu raksturojumu.[2]
Teiku motīvs par mitoloģisko būtņu ķemmēšanos ir starptautisks un ļoti plaši izplatīts: Ūdens gari (water-spirits) sēž liedagā un ķemmē savus garos matus (Austrija, Francija). Līdzīgi kā latviešu folklorā, arī lietuviešu teikās, šūpodamās bērzu zaros, matus ķemmē laumes vai raganas. Ķemmēšanās (reizēm ar zelta ķemmi) ir viena no igauņu ūdens garu ierastākajām darbībām. Karēļu folklorā konkrētās vietās, visbiežāk uz akmeņiem, kas atrodas līdzās ūdenstilpnēm, savus melnos matus ķemmē sieviešu kārtas ūdens gari, kas pazūd, tiklīdz tiek pamanīti. Šāda skata novērošana skaitījās ļauna zīme vai pat nāves priekšvēstnesis. Identiski priekšstati fiksēti arī par votu ūdens gariem. Komiešu folklorā savus garos, dzeltenos, zīdainos matus sukā poltergeists kikimera. Zviedru priekšstatos matu ķemmēšana ir raksturīga sieviešu kārtas mežu gara (skogsrĺ) nodarbe. Īru mitoloģijā savus gaišos garos matus ar sudraba ķemmi uz akmeņiem upju sēkļos un citur ķemmē sieviešu kārtas dēmoniski gari – nāves vēstneši bean sídhe (angliskotā forma banshee), tāpēc Īrijā izplatīts ticējums, kas aizliedz pacelt zemē atrastās ķemmes. Vācu teikas par Loreleju (Lorelei), kas sēž klints pakājē Reinas krastā, dzied pavedinošas dziesmas, pievilinot laivotājus, un ķemmē savus zeltainos matus, izmantotas arī vairāku dzejnieku–romantiķu darbos, tādējādi iekļaujot aplūkojamo folkloras motīvu arī literārajā tradīcijā.
MALDINĀŠANA. Dāvis Ozoliņš raksta „Raganas” secinājumu otrajā tēzē (1893:152) cilvēku maldināšanu ir izcēlis kā vienu no tipiskākajām raganu darbībām. Ozoliņa rakstā iekļauts līdz šim plašākais vienkopus publicētais folkloras materiāls, kurā atspoguļota šī raganām raksturīgā nodarbe. Neskaitot Ozoliņa publicētos ticējumus, raganas kā maldinātājas galvenokārt raksturotas teikās. Vadāšana kā raganām raksturīga darbība ir atspoguļota arī dažādos izteikumos, piemēram, apmaldījies cilvēks saka: Vai, nu mani raganas vadā. Šādās situācijās tāpat teica, ka ragana piesitusies, līdzīgi kā citos apmaldīšanās stāstos teikts, ka piesities vadātājs, blūds vai kāds cits maldinātājgars. Šis priekšstats varēja tikt iekļauts arī lāstos, lamās un ļauna vēlējumos: Kāda mājas saimniece bijusi ļoti ļauna ar saviem kaimiņiem un savu dēlu. Tā bieži lamājuse savējus, lai raganas tos vadājot... (LFK 10,2785, Ape).
Tipiskākais laiks, kad raganas maldina cilvēkus, ir diennakts tumšā daļa – vakars, nakts un laiks ap pusnakti. Lai gan raganām raksturīga darbošanās arī citās diennakts stundās, piemēram, pusdienlaikā, teikās par vadāšanu diennakts gaišais laiks minēts reti.[3] Raksturīgākās vietas, kur raganas maldina cilvēkus, ir meži, purvi un kalni, retāk gravas un tiltu apkārtne.[4] (..) Spriežot pēc 19. gs. beigās pierakstītajiem ticējumiem, priekšstats par raganām kā maldinātājām teiku pieraksta laikā vēl pastāvēja. Tomēr memorātu, kuros apmaldīšanās interpretēta kā pārdabiska pieredze, pierakstīts pavisam nedaudz. Iespējams, ka šāda veida stāstījumi 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā neatbilda priekšstatam par pierakstīšanas vērtu folkloras vienību, līdz ar to tie fiksēti salīdzinoši reti. Lūk, piemērs no Rencēnu pagasta: Piedzīvojums. Kad es biju jauns, pāri par 20 gadiem vecs, pie mūsu mājām atradās liels sils. Ļaudis, kuri tumsā caur šo silu gājuši, stāstīja, ka tur rādoties spoki – viena sieviete, kas visus šai silā no ceļa novedot un apmaldinot. Reiz man māte aizgāja uz pilsētu. Tuvojās vakars, un es nodomāju iet viņai pretī. Kad gāju pa durvīm ārā, mājnieki man teica, lai ejot vien, gan nu sieviete atkal šo vadāšot. Bijuse tumsa. Viņš[5] gājis pa silu, un uzreiz viņam pretī nākuse viena sieviete. Viņš domājis, ka tā ir māte un gribējis šo ķert ciet. Kā šis pienācis klāt, tā šī atkal uz priekšu, un pēdīgi viņš bijis tā apmaldījies, ka nav zinājis, uz kuru pusi māja, bet viņš atkal šo ķēris un nekā. Otrā rītā, gaismai austot, viņš bijis otrā sila malā un ar slapju galvu noķēris to sievieti. No tā laika viņš ticējis, ka tanī silā rādās spoki (LFK 116,25016, Rencēni).
ĶIRCINĀŠANA (..) cilvēku dzīvību neapdraud.[6] Viena no tipiskajām raganu darbībām, ķircinot cilvēkus, Alūksnes rajonā ir asu izvilkšana no ratiem. Citās teikās minēts, ka raganas apstāj gājēju un neļauj tam iet tālāk, kailas bez uzaicinājuma kāpj braucēju ratos, krauj ratos sūnas, tā ka zirgs tos tikko var pavilkt, salauž ratu ilksis un izjūdz zirgu, satīsta braucēju ar visiem ratiem un zirgu kārklu krūmā, apmānot cilvēkus, izkaisa zemē sudraba naudu, kas vēlāk pārvēršas par bērza tāsīm vai lapām u.tml. Raganas parasti ķircina tos cilvēkus, kas raganu aktivitātes laikā atrodas raganu dzīvesvietu (kalnu, purvu u.c.) tuvumā.
[1] Raganas ķemmē matus, sēdēdamas kādā priedē (LFK 179, 603; LFK 828, 11018, Ziemeri), Raču Roganu kolna priedē (LFK 929, 45399; LFK 1311, 1343, Medņeva), kā arī kādā šī kalna bedrē, Skujenieku Roganu grovas līkajā bērzā (LFK 891, 5749, Alsviķi), Bebrenes Raganu kalnā (LFK 1800, 1528, Bebrene), kāda purva malā un uz Rubenes Ģevrānu Velnakmens (LFK 1800, 1735, Rubene).
[2] Šīs būtnes teikās raksturotas šādi: skaista meita (LFK 1376, 3991, Mežotne), skaista meita ar skaistiem dzelteniem matiem (LFK 202, 6178, Ceraukste), ļoti skaistas meitas ar kupliem gariem matiem (LTT 31375, Asūne), jaunava ar gariem matiem (LFK 1311, 1439, Viļaka), meita ar gariem dzelteniem matiem (LFK 749, 92, Arona), meita baltās drēbēs (LFK 1049, 142, Ropaži), sarkana jumprava (LFK 1084, 6762, Auce; LFK 387, 5768, Vecpils), jumprava gariem zelta matiem (LTTP VII2: 324, Kalsnava). Izvērstāk aprakstīta kāda mitoloģiska būtne, kas teikā saukta par veceni: „[..] Uz kupicas sēdējusi kāda vecene un ķemmējusi matus. Mati bijuši sūnzaļi un 3 reiz garāki par pašu veceni. Par ķemmi tai bijis milzīgs grābeklis. Matus viņa saspraudusi virs galvas ar vairākām divzaru dakšām [..]” (LFK 17, 9873, Lakši?). Kādā teikā minēts arī vecs vīrs, kurš ķemmējis bārdu (LFK 13, 1558, Vecpils). Līdzīgi kā raganas, arī šīs būtnes pamanītas reizēm mēdz pēkšņi pazust (LFK 387, 10825, Gavieze; LFK 180, 305, Sece; LFK 13, 4317, Vecpils). Arī to ķemmēšanās vietas līdzinās raganu parādīšanās vietām: līks bērzs (LFK 13, 4317, Vecpils), priede (LFK 387, 5768, Vecpils), mežs (LFK 13, 1558, Vecpils), purvs (LFK 1376, 3991, Mežotne; LFK 13, 4317, Vecpils), akmens (LFK 1084, 6762, Auce; LFK 202, 6178, Ceraukste; LTTP VII2: 324, Kalsnava; LFK 180, 305, Sece; LFK 1311, 1439, Viļaka), tilts (LFK 1009, 457, Mazzalve; LFK 1049, 142, Ropaži).
[3] Maldīšanās laiks: vakars (Jaunlaicene – Ozoliņš 1893: Nr. 297; Rencēni – LFK 116, 8162), vēls vakars (Ape – Ozoliņš 1893: Nr. 295; Kocēni – LFK 23, 9342; LFK 1600, 8537; Rencēni – LFK 116, 2819; LFK 116, 8553 u.c.), nakts (Alsviķi – LFK 1243, 285; Anna – LVI VK; Burtnieki – LFK 142, 3556; Ērģeme – LFK 1738, 4777; Kauguri – LFK 853, 393; Kocēni – LFK 23, 14201; LFK 23, 9824; Rencēni – LFK 116, 25210; LFK 116, 721; Vijciems – LFK 1980, 1386; LFK 1980, 1653), pusnakts (Alsviķi – LFK 210, 1366; Ape – Ozoliņš 1893: Nr. 293; Jaunlaicene – LVI VK; Matīši – LFK 641, 102; Rencēni – LFK 116, 91; Smiltene – LFK 145, 1901), no rīta (Jaunroze – Ozoliņš 1893: Nr. 291), diena (Kocēni – LFK 23, 11342; Vaidava – LFK 23, 3768; Vijciems – LFK 1865, 4141), pusdiena (Kocēni – LFK 23, 9480), diena un nakts (Kauguri – LFK 23, 9910).
[4] 4 Maldīšanās vieta: mežs (Alsviķi – LFK 210, 1366; Ape – LFK 910, 11864; Burtnieki – LFK 142, 3556; Matīši – LFK 641, 102; Rencēni – LFK 116, 25210; LFK 116, 8162 u.c.; Smiltene – LFK 145, 1901; Vijciems – LFK 1980, 1462), sils (Rencēni – LFK 116, 2819; LFK 116, 3478), birzs (Ērģeme – LFK 1738, 4777), purvs (Alsviķi– LFK 7, 5; Anna – LVI VK; Ape – Ozoliņš 1893: Nr. 294; Jaunalūksne – Ozoliņš 1893: Nr. 270; Jeri – LFK 116, 821; Kauguri – LFK 23, 9910; Kocēni – LFK 23, 5437; Raiskums – LFK 1865, 1848a; Vijciems – LFK 1865, 4141; LFK 1980, 1386 u.c.), kalns (Kauguri – LFK 853, 393; LFK 1081, 556; Kocēni – LFK 23, 9342; LFK 1600, 8537 u.c.; Rencēni – LFK 116, 721; LFK 116, 9570), grava (Alsviķi – LFK 179, 1226; Jaunlaicene – LVI VK; Kocēni – LFK 23, 11342), ap tiltu (Alsviķi – LFK 1243, 285; Kocēni – LFK 23, 8619; Vaidava – LFK 23, 3768).
[5] 5 Memorāta vidū vēstījuma forma mainās no pirmās uz trešo personu, kas liecina par to, ka pierakstītājs, iespējams, nav juties pārliecināts par stāstījuma pirmajā personā atbilstību kādam no klasiskajiem vēstītājfolkloras žanriem. Par to liecina arī memorāta virsraksts „Piedzīvojums”, kas, domājams, norāda uz šāda veida naratīvu žanra apzīmējumu tautas tradīcijā.
[6] „Ap 70 gadus vecs vīrs, saukts Bērza Reinis, no kunga dzīru kalpošanas nācis viens pats pār ezeru. Bijusi tāda kā migla, un pats arī bijis drusku iemetis. Kā bijis jau pret vidu ezeru, te nākušas divas feinas dāmas smaidīdamas šim pretī. Šis nu neko, bet šās uzreiz izraun garām ejot cimdus šam no jostas un nu iet pa priekšu un smejās, tad nomet cimdus zemē. Šis paņem augšā, aizbāž aiz jostas un iet tālāk. Nu atkal otra izraun šim cimdus, un iet abas krēkdamas. Šis nodusmojies un sakliedzis: „Vai tu, šterva, atdūsi munus cimdus jeb vai tu gribi ar kūku?” Šī tik smejās un neliekās ne zinis. Nu, ka šis jau pārskaities, nosviež atkal cimdus uz ledus, un šis paņem, aizbāž aiz jostas. Nu šās kā iet, tā iet pa priekšu, smejās un šim grib tā kā pie rokas ķerties, bet šis nodusmojies dzērumā lamājās, cik nu vien saprotams un kādā rupjākā valodā, bet šās neliekās i dzirdot, tik iet un smejās...” (LFK 210, 639, Alūksne).
A V O T I
LFK – LU LFMI Latviešu folkloras krātuves arhīva materiāli; pirmais skaitlis aiz saīsinājuma norāda manuskripta nr. otrais – vienības nr.
LTT Latviešu tautas ticējumi. Sakrājis un sakārtojis prof. P. Šmits. I-IV sēj. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1940–1941.
LTTP Latviešu tautas teikas un pasakas. I-VII sēj. Sast. A. Lerhis-Puškaitis. Jelgava, Cēsis, 1891-1903. (I-IV sēj. Latviešu tautas pasakas; VII2 sēj. izdots 2001. g. apgādā „Atēna”.)
Reinis Cukurs. Burtnieku ezers un tā upes. Rīga: Valters un Rapa, 1930.
Jānis Krēsliņš, Raganas. Dienas Lapa, pielikums „Dienas Lapas feļetona turpinājums”. Nr. 284. (1889.16. XII):398-399.
