Jaunā Gaita nr. 280. Pavasaris 2015

Ligita Levinska

TRIMDA ZARIŅA UN KLĪDZĒJA PROZĀ

 

Vaira Vīķe-Freiberga rakstā „Trimdas psiholoģija” apliecina, ka trimdinieks dzīvo trīskāršu dzīvi, kurai ir pretrunīgas prasības: Iesaistīšanās trimdas latviešu sabiedrībā nozīmē norobežoties no vietējās vides un mentalitātē uzturēt tādu kā cietokšņa statusu, lai pretotos asimilācijai. Tai pašā laikā, lai nodrošinātu savu eksistenci, trimdiniekam gribot negribot ir jāiekļaujas arī vietējā sabiedrībā un jāizpilda visas tās uzliktās prasības, kā jebkuram citam „normālam” cilvēkam. Beidzot, juzdams emocionālu saistību ar savu tautu un dzimteni un morālu atbildību par to, trimdinieks uzliek vēl sev trešo prasību: dzīvot līdzi visam, kas notiek Latvijā, un palīdzēt savai tautai, cik nu tas viņam ir iespējams (Vīķe-Freiberga 1990,6). Guntis Zariņš vairāk pievēršas pirmajiem diviem aspektiem. Viņš lielākoties tēlo tos cilvēkus, kuri nespēja iedzīvoties trimdā. Tie ir no ģimenēm Latvijā atšķirtie, neveiksminieki, tie, kas gandrīz vai maniakāli tic atgriešanās idejai Latvijā, tie ir cilvēki ar labilām, pat traumētām psihēm, alkoholiķi, suicīda domas pārņemtie. Tie ir cilvēki, kurus trimdas „oficiālā” sabiedrība izliekas neredzam (Lūse 2000,148). Autora proza lielākoties ataino trimdinieka vientulību absurdajā pasaulē. Viņa tēliem tas ir patoloģisks stāvoklis, cēloņus saredzot absurdajā karā un trimdas situācijā, respektīvi, personība ir sociālo parādību ietekmēta, tātad faktiski apkārt esošās negācijas ir noteikušas cilvēka būtību. Literatūrzinātniece Dace Lūse atzīmē, ka Zariņa daiļradē ir būtiski eksistenciālās problemātikas pieteikumi, kā – atsvešinātība no tuvākiem cilvēkiem, no tradicionālām vērtībām; mūsdienu cilvēka iesakņošanās apdraudētība un trimda kā viens no 20. gadsimta fenomeniem iesakņošanās, stabilitātes izslēgšanā (Lūse 2000,152).

Arī Jānis Klīdzējs pievēršas dažādiem trimdinieka psiholoģiskā līmeņa slāņiem – apliecinājums tam, ka katrs cilvēks individuāli citādāk uztver ārējās pārmaiņas, subjektīvi pārdzīvo, izvērtē tās un veido personības vienotu attieksmi pret dzīvi (Mauriņš 2001,53). Rakstnieka tekstos spēcīgi izpaužas binārās opozīcijas starp „atvērto un slēgto”, „savējo un svešo”: Pretstatā organizētajai un lokalizētajai dzimtenes telpai trimdas pasaules telpu rakstnieks tēlo kā atvērtu. Turklāt telpu nomaiņa, savas pierastās un drošās telpas atstāšana un došanās svešumā saistīta ar apdraudētību un briesmām. Jaunā plašā un neiepazītā trimdas telpa diktē savu kārtību un savus eksistences principus, kas nav saistīti ar veco pieredzi. (..) Darba meklējumi, eksistences nodrošināšana, ģimenes veidošana, sabiedrības materiālā diferencēšanās, kā arī pārtautošanās tendences un savas identitātes saglabāšanas nepieciešamība – tas viss ir Jāņa Klīdzēja redzeslokā (Tabūns 1999,183).

Lai gan trimdinieka izjūtu anatomija ir ļoti daudzveidīga, svarīgākie apskates objekti ir mītnes zeme kā sveša laiktelpa, māju un ģimenes motīvs, pagātnes iekļaušanās tagadnē ar atmiņu kategorijas palīdzību, opozīcija cilvēks – sociums, nākotnes kategorija u.c.

Zīmīgi trimdas fenomena būtību 20. gadsimtā raksturo dzejniece Margita Gūtmane: Trimda ir arhetipiska nedrošības un baiļu situācija, (..) cilvēks ir atsviests atpakaļ, t.i., viņam pēkšņi jāiztiek bez līdzšinējiem dzīvei un labsajūtai nepieciešamajiem balstiem. Uz emigranta – trimdinieka dzīvi attiecinot, tas nozīmē dzimtenes varbūt arī ģimenes kopības un reliģisku priekšstatu zaudēšanu. Trimda ietver vitālās rutīnas pamešanu, bieži bezcerību. Drausmīgākais satricinājums rodas, kad cilvēkam tiek atņemtas pašas par sevi saprotamas lietas (Gūtmane 1996,176), jo, atsaucoties atkal uz Vairu Vīķi-Freibergu, cilvēka subjektīvais veidols ir psiholoģiskā serde, ap kuru veidojas visas attiecības ar ārpasauli, vispirms jau ar sabiedrību, tāpat arī ar fizisko vidi (mājām, ainavu, klimatu utt.). Ja nu šī uzturošā matrice pēkšņi un brutāli tiek atrauta, cilvēks pārdzīvo smagu psiholoģisko traumu (Vīķe-Freiberga 1990,7). Kamēr Gunša Zariņa prozā svešā laiktelpa ir Anglija un Vācija, Jāņa Klīdzēja tā ir ASV. Literatūrvēsturnieks Viesturs Vecgrāvis uzsver, ka jauno teritoriālo un ainavisko, pat psiholoģisko un aksioloģisko realitāti trimdinieks uztver ne tikai kā atšķirīgu vai svešu, bet dažkārt pat naidīgu savai garīgajai esamībai un savai dzīves izjūtai... (Vecgrāvis 1991,5). Rumāņu rakstnieks/vēsturnieks Mirča (Mircea) Eliade savukārt apgalvo, ka apmesties uz dzīvi jaunā vietā – tas ir ļoti nopietns lēmums, jo tas attiecas uz paša cilvēka esamību: vienā vārdā, viņam ir jārada pašam sava pasaule un jāuzņemas atbildība par tās saturu un atjaunošanu. Mainīt dzīvesvietu – tas nebūt nav vienkārši, jo nav nemaz tik viegli atstāt savu pasauli. Māja – tas nav vienkārši objekts, „vieta, kas iekārtota dzīvei”, tā ir pasaule, kuru cilvēks ceļ sev, atdarinot dievišķo radīšanu, kosmogoniju. Katra jaunas mājas celšana vai tās svinīga atklāšana zināmā mērā ir līdzvērtīga jaunam sākumam, jaunai dzīvei (Eliade 2008,11). Kā norāda profesore Inta Gāle-Kārpentere, trimdinieks šajā svešajā laiktelpā ir limināls cilvēks – jēdziens, kas ieviesies no antropologa Viktora Tērnera darbiem (sakarā ar van Gennepa rakstiem par pārejas rituāliem) un nozīmē ne šis, ne tas – kā limināli cilvēki bēgļi atrodas dzīves situācijā, kurā pazīstamā identitāte ir iedragāta, bet jaunā vēl nav radusies, bēgļu īstais mērķis ir nevis jauna zeme, bet gan tēvzeme, „zaudētā paradīze” (Gāle-Kārpentere, 1998,98).

Trimdinieka apziņas modelis gūst transformācijas, ko nosaka biogrāfiskie, sociālpolitiskie, psiholoģiskie u.c. faktori. Gan Gunša Zariņa, gan arī Jāņa Klīdzēja tēli lielākoties nespēj piemēroties svešajā pasaulē, piedzīvo neiemājotības sajūtu, jo trimdas sabiedrības būtiskākā raksturība ir tās eksistence kā svešķermenim (izcēlums mans – L.L.) vietējās, dominējošās sabiedrības vidē, kā skaitliski nenozīmīgai minoritātei apkārtējā vairākuma jūrā (Vīķe-Freiberga 1990,6). Nemieru svešumā rada psiholoģiskā trauma, dzīves vērtību sajaukums, ierastās laiktelpas nomaiņa un jauna dialoga veidošana ar nezināmo tur esošo sabiedrību, aklimatizēšanās process tur ir komplicēts, trimdinieki jūtas grūstīti, iedauzīti un ievainoti (..) kā veci puķu podi svešos dārzos (Klīdzējs 1960,60+82). Abu rakstnieku literārie tēli nemitīgi atrodas divās pasaulēs, svārstās no vienas laiktelpas uz otru un nespēj pilnvērtīgi iedzīvoties, snauž pagātnes miega pusguļā (Klīdzējs 1995,286). To visu vēl vairāk sarežģī domas par dzimtenē palikušo ģimeni: Aiz 27 gadiem, aiz jūrām, jūdzēm un kalniem, tur, kur sniegam ir egļu smarža atmiņās, tur dzīvoja Lūce, viņa sieva un 27 gadus vecs dēls Jānis (Klīdzējs 1973,52). Atrašanās svešumā tiek raksturota kā bārenība: Mēs visi esam (..) bāreņi. Mūsu māte Latvija ir mirusi (Klīdzējs 1995a,243).

Svešums Gunša Zariņa tekstos lielākoties līdzinās haosam, kur cilvēks ir iemests. Reti tiek pieļauta iespēja piemēroties mītnes zemē, iekļauties tās sabiedrībā un tās veidotajās normās: ...viņš bija kā koks, kura stumbrs pārkritis pāri straumei, bet saknes vēl vienmēr turas pretējā krastā un liek dzīvot. Mākslīga augsne viņam nederēja un viss, kas bija šajā krastā, bija mākslīgs – bez zemes auglīgā un tumšā spēka (Zariņš 1961,38).

Kaut arī viss ierastais ir zaudēts, trimdinieks svešatnē ilgojas pēc savējā: Mums vajadzīgs viss vecais. Mūsu pierastais dzīves veids ir ticis atņemts, mūsu stāvoklis sabiedrībā ir mainījies un tu, es gribēju teikt jūs visi, vēlaties, lai mēs vēl pieņemtu kaut ko jaunu mākslā, literatūrā un politikā. (..) Mēs negribam jaunu brīvību, jaunu kārtību, jaunu mākslu jeb literatūru – mēs gribam atpakaļ mūsu mājas ar dievkociņu durvju priekšā, pierasto politisko iekārtu ar aizsargu organizāciju un lepnu armiju (Zariņš 1963,102). Vai: Laidiet! Laidiet mani! Laidiet mani uz turieni (domāts Latviju – paskaidrojums mans L.L.)! Laidiet! (Klīdzējs 1984,52).

Jāuzsver kāda būtiska nianse, proti, lai gan trimdinieks atrodas svešumā un izjūt komplicētu psiholoģisko stāvokli, tomēr viņš dažkārt apzinās, ka atrodas labākā stāvoklī, salīdzinot ar dzimtenē esošajiem: ...Tik ilgi šovakar es bēru jūsos netīrās, pretīgās, tādas kā asiņainās stiklu un ložu drumslas. Tās nāk no tūkstošu un tūkstošu nomocīto un noslepkavoto dzīvēm. (..) Es, labi paēdis, glīti ģērbies, gaumīgi krāsotās un labi apgaismotās universitātes bibliotēkas telpās par visu to – lasu! Jā – tikai lasu! Bet mana tēva un mātes dzimtenē tūkstošiem un tūkstošiem zem tā ļaunuma jādzīvo, jānes to arī šodien visās dienās un dvēselēs arvien vēl pēc 40 gadiem! (Klīdzējs 1995b, 46). Tādu pašu uzskatu bieži pauž arī Guntis Zariņš: Mēs sev mēģinām iestāstīt, vai mums tas ticis iestāstīts, ka mēs cīnāmies, brīvajā pasaulē, par mūsu tautas un valsts neatkarību, bet vai tu nedomā, ka patiesībā īstenā cīņa notiek tur? Vai tu nedomā, ka pat katrs mazākais ierēdnis, katrs strādnieks, kurš zem okupanta spiediena paliek latvietis, ir daudz lielāks cīnītājs nekā kurš katrs no mums? (Zariņš 1961,82).

Trimdinieki tiek raksturoti kā atšķirīgi elementi mītnes zemes struktūrā: Acis pārslīdēja pār visu zāli. Visi šie simti bija tērpušies savā labākajā. Tas liecināja tādu cieņu pret to, kas visus šeit bija saucis kopā: acīmredzot šiem ļaudīm vēl arvien bija dvēseliskas jūtas, kas tos saistīja ar dziesmu, ar mākslu, rakstiem un visu to, ko sauca par gara un tautas kultūru. Viņi vēl arvien bija citādāki nekā visa šī viņu apkārtne, šī steidzīgā eksistenciālo patērētāju masa (Klīdzējs 1995a,338). Daudzkārt tiek uzsvērts, ka vietējās sabiedrības pārstāvji nespēj saprast latviešu piedzīvoto pagātnē: Nē, šejienieši to nevar saprast. No Leiksaidas vēl nekad un nevienu pusnakti no gultām nav izcelti 40 000 bērnu, sievu, vīru, veco tēvu un veco māšu un ielādēti lopu vagonos un aizsūtīti uz Sibīriju. Viņi ir tikai redzējuši, ka šinīs vagonos pienāk šejienes lielajā lopkautuvē 40 000 govju, cūku un aitu ikdienas (Klīdzējs 1955,95). Nereti tiek atklāts, ka mītnes zemes nācijas pārstāvji nicinoši izturas pret latviešiem, kas tikai vēl vairāk pastiprina svešatnes izjūtu, piemēram, Guntis Zariņš stāstā „Trimdas augstā dziesma” atklāj vāciešu attieksmi pret latviešiem: Kaut jau kara laikā, kad bija jāvalkā uniforma, pret viņiem vācieši bija izturējušies kā pret „zemākiem”, tad tagad visi latvieši bija kļuvuši par „nolādētiem ārzemniekiem”. Neviens kārtīgs vācietis pat runāt negribēja un bēgļu nometnes uzskatīja par noziedznieku perēkļiem (Zariņš 1967,23), skatījās ar pārmetumiem (Zariņš 2001,29), bez draudzības un sirsnības, ar viszinošu pārākumu (Zariņš 2011,31). Jāņa Klīdzēja romānā Dženitors amerikāņi konstatē: Tā Eiropa, tā Eiropa... To var atļauties tikai eiropieši: trīs gadus kauties un postīt, piecus nedarīt nekā un tikai tad izdomāt, ka vajadzētu sākt arī strādāt (Klīdzējs 1955,35). Vai: Jūs visi, tie latvieši, kā redzams, no biezpiena vai paniņām taisīti. Pat savas mājas nevīžo aizstāvēt (Klīdzējs 1995a,159). Viņiem trūkst pieredzes, kas paredz nespēju izprast trimdinieku likteni. Saikne ar mītnes laiktelpas nāciju ir problemātiski veidojama, jo cilvēku domām te ir cita krāsa un manām acīm un domām ir vēl arvien jātaustās kā pa mijkrēslu, kamēr tās pieradīs (Klīdzējs 1955,93).

Klīdzējs tekstos norāda, ka sabiedrībā primāra uzmanība tiek pievērsta materiālu mērķu realizēšanai. Vecās paaudzes latviešiem ir nepieņemama amerikāņu komercializējusies dzīves uztvere un ASV izplatītā masu kultūra. Amerikāņi tiek atainoti kā patērētājsabiedrība, kā pragmatisma sabiedrība; latgaliskās kultūras pieredze ir pretstatā mītnes zemē esošajai. ASV kultūras iezīmes tiek pārmantotas, garīgās vērtības tiek nomainītas ar materiālajām: Nav jau tikai tie krievinieki un maskavnieki vien, kas mūs deldē. Arī te mūs deldē. Manta un tās kārība un Svētā Gara aizmiršana (Klīdzējs 1973,117), (..) ne tikai latvietis un Latvija ir apdraudēta, un apdraudētājs nav tikai komunisms vai Maskavas imperiālisms, (..) cilvēks sāk apdraudēt pats sevi visā pasaulē ar dzīvošanu tikai eksistences un dzīvnieka līmenī. (..) Tā vairs nav radītāju tauta. Tā ir tikai savu maizi un savu mūžu patērētāju tauta (Klīdzējs 1960,49 un 237). Vai: lielai daļai no pasaulē dzīvojošiem latviešiem dvēseļu nemaz vairs nav, jo (..) tauta svešajā pasaulē ir pārstādīta no tīrumiem uz akmeņiem. Viņi sāk aizmirst, ka pasaulē ir zaļa zāle, koki, rudzu ziedi, rudzupuķes, putni, kumeļi, vēju mūzika mežos un druvās, saules lēktu un rietu skaistums ūdeņos, apvāršņos un debesīs. Akmeņi padara cilvēka dvēseli aprobežotu, ieslēgtu, tādu bez gaismas logiem un skaņu stīgām (Klīdzējs 1973,101-103). Akmens tēlā iekodēta informācija par sastingumu, garīgā vakuuma klātbūtni. Visbiežāk materiālismu un svešās laiktelpas kultūras izpausmes pārņem jaunā paaudze: Arī viņi ir mūsu ievainotās dzīves neizbļautā neiroze. Viņu bezbalsīgais bļāviens – grābt steigā no dzīves, ko tik spēj satvert. Viņu zemapziņa kompensē ļoti pieticīgos dzīves gadus tēvu pajumtē. Pat tēvu valoda tiem liekas it kā atbildīga un vainīga. Tāpēc viņi ir ļāvuši tai, kā paši saka, - „izslīdēt”. Šo pēdējo saiti viņi ir pārgriezuši. Nekādu reālu palīdzību viņu tēvu un māšu tauta no šiem nevar vis gaidīt (Klīdzējs 1995, 138-139). Vecās un jaunās paaudzes būtībā svešumā nepārklājas, kas atbalsojas romānā Zilais kalns: Jūs gribat sargāt vecumu, mantojumu. Tie jaunie grib dzīvot no jauniem apvāršņiem. Tās ir divas strāvas, kas būtībā plūst viena otrai garām dažādos līmeņos, tāpēc nesatikdamās (Klīdzējs 1960,101). Svešās kultūras pārņemšana saasina attiecības pašu latviešu vidū. Mītnes zemes nepazīstamā, nezināmā, citādā laiktelpa tiek uztverta kā sveša, pret kuru – kā citas kultūras nesēju – izjūt noraidošu attieksmi.

Teksta pamatā ir Ligitas Levinskas trimdas rakstniekiem Jānim Klīdzējam un Guntim Zariņam veltītā maģistres darba (LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļā) saīsināta nodaļa. Par Jāņa Klīdzēja trimdas prozu skat. arī autores rakstu JG273 un 274, bet par Gunti Zariņu – JG277.

 

AVOTI

Eliade M. (2008). „Pasaule, pilsēta, māja”. Kentaurs XXI/46:4-12.

Gāle-Kārpentere, I. (1998). „Paaudžu domstarpības un atšķirības trimdā”. Atmiņa un vēsture. Rīga: N.IM.S.:98-112.

Gūtmane, M. (1996). „Trimdas mīts”. Karogs, 8:176-184.

Klīdzējs, J. (1955). Dženitors. Čikāga: Šķirmants.

Klīdzējs, J. (1960). Zilie kalni. Bruklina: Grāmatu Draugs.

Klīdzējs, J. (1973). Tās balsis, tās balsis. Bruklina: Grāmatu Draugs.

Klīdzējs, J. (1984). Laidiet! Laidiet! Laidiet! Bruklina: Grāmatu Draugs.

Klīdzējs, J. (1995a). Bārenis. Rīga: Zinātne.

Klīdzējs, J. (1995b). Gribējās saullēkta. Rīga: Zinātne.

Lūse, D. (2000). „Guntis Zariņš”. Latviešu trimdas proza. Rīga: Jumava:147-160.

Mauriņš, A. (2001). „Psiholoģiskais laiks”. Kentaurs, 22:53-62.

Tabūns, B. (1999). „Jānis Klīdzējs”. Latviešu rakstnieku portreti. Trimdas rakstnieki. Rīga: Zinātne:177-189.

Vecgrāvis, V. (1991). „Trimdas dzeja. Meklējot atslēgu vērtējumam”. Materiāli par latviešu literatūru un mākslu emigrācijā. Rīga: Zinātne:5-17.

Vīķe-Freiberga, V. (1990). „Trimdas psiholoģija”. Skola un Ģimene, 7:6-7.

Zariņš, G. (1961). Apsūdzēts. Mineapole: Tilta apgāds.

Zariņš, G. (1963). Dvēseļu bojā eja. Čikāga: Alfrēda Kalnāja apgāds.

Zariņš, G. (2001). Mieles. Dvēseļu bojā eja. Rīga: Karogs.