Jānis Liepiņš

Medeņa dzejas ugunis naktī

 

Veselu gadu pozējot Leai Dāvidovai – Medenei, lai taptu viņas iecerēts spīva publicista tēls, dzejnieka Jāņa Medeņa vārds atskanēja reti. Tikai tad, kad es pats tīšu prātu valodas griezu uz Medeņa pusi, skanēja aprauti raksturojumi, kas bija ļoti indiferenti, tā ka es nemaz neizpratu tēlnieces un dzejnieka attieksmes. Daudz netrūka, ka es būtu pieminējis Mirdzas Ķempes savulaik sacīto par Medeņa vājo sievietes psihes izpratni. „Vai tad Leai interese ir arī par ko citu, atskaitot mālus? Medenis bez ēst gatavotājas var mirt badā, Leai nav svarīgi - ir kas ēdams mājā vai ne. Un labi, ka tā! Mani viņa tik lielisku izveidoja, no darba ne mirkli neatgājusi, sausu maizi kozdama turpat darbnīcā. Bet, paldies Dievam, Medene ir gādājusi par manis mūžīgu palikšanu šai saulē, un galvenais – viņiem taču ir Vidvuds! Ko jūs varat vairāk prasīt?” Es jau nu neprasīju nekā ne Ķempei, ne Medenei, bet dzejnieka nomiršana Murjāņu pusgatavā namā, vienam pašam tur esot un drauga, ciemos atbraukuša, vairs pie dzīvības neatrasta, protams, murjāniešu izpratnē bija neglīts notikums. Neviens, skaidrs, nevērsa pārmetošus skatus uz Niklāva Kleģera pusi, bet uz Mākslinieku nama lielo darbnīcu greizi skatījās gan. Ar Leu Dāvidovu – Medeni tur un reizēm arī viņas dzīvoklī, kurā iepriekš bija mitinājies Teodors Zaļkalns, esmu pārrunājis visdažādākos tematus, bet vismazāk tos, kas saistīti ar dzejnieku Medeni.

Turpretim ar Maiju Poišu, retu reizi satiekoties, Jāņa Medeņa temats bijis vienīgais, ko esam pārsprieduši un kam esam pievērsušies, lai gan būtu varējuši pārrunāt arī Austrumvidzemes izlokšņu lietas, kas ir Maijas Poišas galvenais zinātniskais temats. Varbūt abpusējas, uz Medeņa pantiem vērstas, dzejiskas dedzības dēļ filoloģe tika man uzdāvinājusi visus piecus trimdā izdotos Jāņa Medeņa Rakstus, kuros Maija ar savu roku izdarījusi labojumus itin visās vietās, kur vien kāds misēklis gadījies. Visvairāk tādu ir dzejoļos, kas savulaik izsūtīti no Bolderājas nometnes, uz slikta papīra neskaidri uzrakstot sacerētos pantus.

Tagad nu visi ieslodzījuma laika dzejoļi, Mansarda apgāda augstākajā mērā izteiksmīgi izdoti, lasāmi bez kļūdām. Kļūdu novērsēja neapšaubāmi ir Maija, viņa ir arī šā respektējamā izdevuma galvenā finansētāja, ja pareizi sapratu, pie līdzekļiem tikusi, pārdodot tēva mantojumā atstātu mežu. Apcietinājuma laika dzejoļu kopojums saucas „Dieva dārzs. Putnu ceļš 1947- 1955”. No „Tērandes rozēm”, kas radušās kara mutuļos Kurzemē, līdz padomju noziedznieka stāvoklī sacerētiem pantiem starpā ir tikai krievu līksmības dienas maijā. Jau pēc nedaudziem mēnešiem Medenis tika apcietināts, un viņam bija priekšā daudzu latviešu pēckara ceļš cietumos un soda nometnēs. Grāmatā „No NKVD līdz KGB” Medenim piedēvēti visādi pret krievu okupāciju vērsti noziegumi: aizsargs, pašaizsardzībnieks, uzturējis sakarus ar Latviešu nacionālo partizānu organizāciju, veicis pretpadomju aģitāciju.

„Dieva dārzs. Putnu ceļš” ir gluži cita pasaule, salīdzinot ar Ulmaņa gadu Medeņa dažkārt formāliem dzejoļiem. Kā Elza Stērste tika no „Eizebija un Florestāna” manierības līdz „Saules koka” izcili dziļiem un iespaidīgiem dzejoļiem, tā Medenis, izspraucies cauri „Tērandes rožu” ērkšķiem, nonāca līdz īstena tautas dvēseles tulka godam. Un tādēļ nav jāpiesauc Annas Brigaderes „Maijas un Paijas” tēze par meitu sagādātu ērkšķu ceļu. Medeņa izsūtījuma gadu dzeja ir liecība ne vien par dzejnieka ārkārtas emocionālu stiprumu, spēju saglabāt dvēseles jūtīguma augstspriegumu visdrausmīgākajos apstākļos, bet ir liecība par dzejnieka pilnīgu un nedalītu saplūšanu ar tautu, kādas reizēm pietrūka līdz Otram karam, lai gan tuvība tautai pantos tika pausta. „Cui dolet, meminit” – izteikšanās par sāpju neaizmiršanu jaunā izjūtu pasaulē, kur sāpes var manifestēties kā dzejisks patoss – vienādā mērā šī Cicerona atziņa attiecas uz visiem dzejniekiem, bet tiem, kas pārcietuši krievu spaidu ārprātības – īpaši. „Latvija Amerikā” jau ilgāku laiku publicē Bruno Javoiša sagādātus Voldemāra Zariņa ieslodzījuma laika dzejoļus. Zariņa sasaukšanās ar Medeni ir neapstrīdama, saprotams, veidā – kā audzēknis sasaucas ar savu mīļu un godātu skolotāju.

Medenis laikmeta atklāsmi iespaidīgā dzejā, bez šaubām, būtu paudis arī Vārvē, strādādams tur par dzirnavnieku. Bet idilliskums bija satricināts līdz pamatu pamatiem, atgriešanās labklājības gaisotnē vairs nebija iespējama. Nepārvaramā pārvarēšana kļuva par Medeņa personības un par viņa dzejas izsacītāju. Bolderājā un Noriļskā rakstītie dzejoļi nav vienkārši laba literatūra, tur ir radušies panti ar antracīta blīvumu izteiksmē, ar silpurenes maigumu dzejoļu radītāja izjūtās.

Medeņa apcietinājuma laika dzeja vistiešāk sasaucas ar viņa lieliskajām poēmām un balādēm, kas veltītas Piektā gada revolūcijai. Tas dzejojumu apkopojums, kas iznāca pēc Medeņa atgriešanās no izsūtījuma, viņam jau viņsaulē esot, ir pavisam neliels, padomju cenzūras izspokots krājums, par ko ar sirdssāpēm Rakstu 5. sējumā bilst dzejnieka brālis Vidvuds Medenis. Dzejnieka iecere bija pulka dižāka. Piektā gada poēmas un balādes, kas vērstas pret Baltijas baroniem, netieši pret krievu baznīcu un krievu ierēdņiem, uzbudināja literatūras uzraugus. Maskavas pārraudzītā Padomju Latvijas preses komiteja nevarēja pieļaut krievu svētumu aiztikšanu. Jau kungu labai omai par prieku pat tautas runāšanā bija panākta krievu nācijas glorificēšana tādā mērā, ka, uzraugi aiz apmierinājuma varēja lielīties: latvietis palicis latvietis, vācietis palicis vācietis, bet krievs kļuvis – „krievu cilvēks”.

Grāmatas materiālu kārtojis un komentējis Andrejs Grāpis. Jāņa Medeņa dzejai pievērsta nepelnīti maza uzmanība. Turklāt viņa jaunā grāmata bez dzejas satur vēstules, laikmeta būtiskas liecinieces. Arī simt desmit gadu dzimšanas dienas pieminēšana nebija tik plaša un ietekmīga, kādai tai klājās būt, ievērojot Medeņa sevišķo nozīmīgumu latviešu literatūrā.

 

 

Rakstnieks un Dr. med. vienā personā, Jānis Liepiņš, ir dzejoļu, eseju un atmiņu grāmatu autors, laikraksta Latvija Amerikā (Toronto. Kanādā) un JG līdzstrādnieks, „mazās šūbertiādes” Dziesminieks un leijerkaste (JG279:13-19) autors. Dzīvo Rīgā.