Jaunā Gaita nr. 280. Pavasaris 2015

Linda Treija

KRISTA SVALBONAS: MĀKSLAS ALĶĪMIJA

Arhitektūra ir mākslas veids, kas rada telpisku vidi, kurā notiek cilvēka dzīves procesi. Mākslinieci aizrauj un interesē šī telpiskā vide un viss, kas ar to saistīts.

Krista Svalbonas ir savā veidā arhitekte saviem mākslas darbiem. Tēmu izpēte, darbu plānošana, dizains, konstruēšana, telpa un gaisotne atklāj viņas darbos sociālos, vides un personīgos jautājumus. Māksliniecei ir raksturīga arhitektam nepieciešamā radošā pieeja, manipulējot ar materiāliem, tehnoloģiju, gaismu un ēnu.

Dzīvojot urbānajā Betlēmē (Bethlehem, Pennsylvania, US), kas kādreiz ir bijis viens no centrālajiem metālapstrādes centriem, viņa jau no bērnības aizrautīgi vēro un interesējas par dzelzs pārstrādes rūpnīcām, milzīgajiem cehiem, un kā pretstatu tam saskata ainavā ar pamestajiem šķūņiem un fermām ārpus pilsētas robežām. Pati Krista sevi dēvē par alķīmiķi, jo jau studējot Sirkūzu universitātē Ņujorkas štatā (2000. g., Syracuse, NY) un Ņujorkas štata universitātē (2005. g., New Paltz, NY), samet vienā katlā dažādas tehnikas, eksperimentē ar tām un tādējādi veido pati savu stilu. Industriālais filcs, pasteļu krāsas PanPastel, vaska enkaustika, dažādie papīri, digitālā fotogrāfija, sietspiede, tērauda, dzelzs, vara, stikla putekļi un citi materiāli ar mākslinieces roku pārtop darbu sērijās, kas izceļas ar pārdomātu pieeju un izteiksmīgu gala rezultātu. Kārtīgums, taisnie leņķi, arhitektoniskā struktūra manāma pat brīvāk gleznotajos abstraktajos darbos. Veidojot sērijas, iesākumā ir fotogrāfija. Kristai tā ir dokumentācija, liecību vākšana, kas vēlāk palīdz izkristalizēties mākslas darbiem.

Māksliniece izprot telpu un vienmēr to ņem vērā. To var just, apskatot viņas veidotās izstādes, kurās darbi organiski papildina galerijas arhitektonisko uzbūvi, turpinot līnijas un laukumus uz sienām, piemēram – „Eklipses" Penumbra instalācija (Gravy Gallery, Philadelphia, PA, 2012) vai Projekta 8 instalācija (Gateway 2 Center, Newark, NJ, 2013) u.c. Strādājot ar telpu, apkārtējo vidi, Krista pievērš lielu uzmanību arhitektūras stilam, kurā tiek izstādīta māksla. Tādā veidā ir tapuši vairāki sienas gleznojumi. Projektā „Mainīgā telpa" Shifting Space, Krista Svalbonas kopā ar mākslinieci Lisu Presmani (Krista Svalbonas & Lisa Pressman, Front Space, ISE Cultural Foundation, New York, NY, 2014), panāk, ka Art Deco stils no ēkas fasādes Soho ieplūst telpās un veido organiski vienotu vidi.

Sērijas „Eklipse" Penumbra (2012) gleznas katrā galerijā tiek izstādītas savādāk, atkarībā no tā, ko diktē apkārtējā vide. Viss ir atkarīgs kā telpa uzrunā Kristu. Dzelmaini dziļie, tumšie „Eklipses" darbi iesākti veidot, māk­slinieces tuvam draugam aizejot no dzīves. Krista, ceļojot pa Toskānas baznīcām bija ievērojusi, ka ieejas celtnēs grezno augsti katedrāles griesti, kuri attēlo melnu vai tumši zilu debess jumu, kas ir pretstatā ar Amerikas dievnamu klīniski balto iekštelpu. Melnumā ir visaptverošs tukšums un tai pašā laikā tajā dzimst esība, gaisma, garīgums. Šajā sērijā viņa apvieno grafītu, pasteli ar enkaustikas tehniku. Vasks palīdz kārtu kārtām lazēt un klāt pasteli, grafītu, tādejādi panākot dziļumu. Melnais nav plakani melns. Tas vietām iegūst spīdumu, telpiskumu, perspekītīvu un līdz ar to darbi iegūst gandrīz vai skulpturālu skanējumu.

Latvietes un lietuvieša, kuri ieceļoja ASV pēc II Pasaules kara, bērns, Krista, agri sastopas ar mājas un dzimtenes jautājumu. To viņa analizē un preparē bieži. Kolāžu sērijā „Migranti" (Migrants, 2014) radītie objekti ir apvienoti šķūņi ar debesskrāpjiem, stiklotas sienas ar vēja izbalinātiem koka dēļiem, gaisa dzesinātāji ar kūts vēdlodziņiem. Kompozicionāli māksliniece veido perspektīvu, saliekot dažādās detaļas trijstūra kopējā formā, tā it kā noenkurojot jaunizveidoto destabilizēto struktūru telpā. Kā ķirurgs, precīzi un detalizēti, viņa izgriež un „sašuj" jauno celtni, kas nes pagātni tagadnē. No izgrieztajām māju detaļām māksliniece saliek pati savu celtni, kas atspoguļo domas par emigrāciju, iedzīvošanos citā vietā, svešā zemē. Un vai nav tā, ka mūsu dzīves tiek celtas no dažādām apstākļu un sakritību noteicošām detaļām? Mēs katrs veidojam savu ēku, kas ir vienreizēja un neatkārtojama, kaut reizēm tik trausla.

Sērija „Pagaidu pārvietošana" (Temporal Displacement, 2013), arī daļēji pieskaras šai tēmai – cilvēka iedzīvošanās citā vidē, māju sajūtas un jaunas vietas radīšana. Māksliniece ir ņēmusi par pamatu vecas militāras un mūsdienu ģeogrāfiskas kartes, kur no putna lidojuma ir skatītas kādreizējās dīpīšu nometnes Vācijā – Eslingena, Pegnica, Špakenberga u.c. Šie attēli veido sēriju ar darbiem, kas veidoti sietspiedes drukā uz Mylar poliestera filmas loksnēm un filca pamata, izmantojot tādus industriālus materiālus kā vara, dzelzs un stikla pūderi.

Interesanti, ka šis attālinātais skats no putna lidojuma savā ziņā simboliski atklāj to distanci, kas pastāv starp šo karšu vispārināto, bezpersonisko zīmējumu, plānojumu un indivīdu. Sērijā mākslinieces iecienītie materiāli atkal ir filcs, dzelzs un vara pulveris Mylar, bet šoreiz tie nes citu nozīmi kā industriālo. Kara laikā un pēckara periodā šie materiāli bija populāri un daudz pielietoti. Attēli ar bijušajām nometņu vietām ir kā tā laika cilvēces nospiedums, kas lēnām sāk izzust no ģeogrāfiskās vides un arī cilvēku apziņas.

„Atmiņu klātbūtne" (In the Presence of Memory, 2014) ir krāsaina, uz bieza filca veidota sērija, ar darbiem par Pensilvānijas lauku arhitektūras norietu, ko apliecina brūkošie lauku šķūņi un saimniecības. Industriālais filcs, iesūcot eļļas krāsu, vasku, uzrāda nobružātības un laika zoba klātbūtni, reizē tomēr paliekot krāsains un dzīvs. Māksliniece izmanto sietspiedi, lai attēlotu laika gaitā radīto „ielāpu" esamību. Filcs tiek griezts, līmēts un telpiski veidots. Migrācijas tēma ieskanas arī šajos sērijas darbos. Sabrūkot celtnēm, atklājas to skelets ar Eiropas celtniecības tradīciju iezīmēm, ko līdz atveda iebraucēju viļņi. Darbi, pat savā abstrakcijā, ir zūdošās lauku arhitektūras un vides dokuments.

Māksliniece ir radījusi sērijas, instalācijas kopā ar citiem māksliniekiem. Vairāki sienu gleznojumi un projekti tapuši, sadarbojoties ar mākslinieci Lisu Presmani, kā arī ļoti veiksmīgs ir bijis kopdarbs CorrespondDance („Vēstuļdejas" 2013) ar mākslinieci Ritu Grendzi. (Skat. vāku.)

Krista ir ieguvusi daudzas stipendijas – Vermontā (Vermont Studio Center Residency), Ņujorkā (Cooper Union Artist Residency) un Bemis stipendija (2015,Omaha, NE). Māksliniecei ir bagāts gan grupu, gan personālizstāžu klāsts. Tagad viņa no Ņujorkas ir pārcēlusies uz Čikāgas mākslas telpu. Krista māca fotogrāfiju Kolumbijas koledžā (Columbia College), piebilstot, ka šis darbs ir ļoti patīkams un radošs. Nākotnē ar interesi varam gaidīt, kādas problēmas un tēmas būs nākošās, ko Krista Svalbonas, dekonstruējot izanalizēs un atkal no jauna uzbūvēs ar savu pacietīgo, precīzo un rūpīgo pieeju?

Krista Svalbonas

Izmantotie materiāli:

<http://www.kristasvalbonas.com>

Paint. Draw. Blend., Q&A: Krista Svalbonas. Bern (2013.3.IV).

Krista Svalbonas. Red Lion. Pennsylvania: greymattergallery (2014.12.VI).

Delve Interview: Krista Svalbonas (2014.25.XI).