 Lāpu gājiens valsts neatkarības dienā Foto: Vladislavs Proškins, F64 |
Jaunā Gaita nr. 280. Pavasaris 2015
Lāpu gājiens valsts neatkarības dienā Foto: Vladislavs Proškins, F64 |
Sanita Upleja
PĀRDOMAS
AR SKATU PĀR PLECU PAGĀTNĒ UN TAISNI UZ PRIEKŠU NĀKOTNĒ*
Gada jautājumi
. Vai māksla, sports un uzņēmējdarbība tiešām ir pilnībā atdalāma no politikas un līdz ar to arī no valsts pastāvēšanai būtiskiem jautājumiem? Kā rīkoties iespējama kara priekšnojautās − pretoties, cīnīties vai bēgt ar savu mantību uz drošāku vietu? Kā valsts vadītājiem un sabiedrības priekšstāvjiem rīkoties un kādus vēstījumus raidīt sarežģītā starptautiskā stāvoklī?Cik pamatota ir savu vērtību un principu nodošanu ar aizbildinājumu, ka „tikai nebūtu kara”? Kā un vai vispār var nošķirt valsts vadītāju un lēmumu pieņēmēju rīcību no „vienkāršās” tautas attieksmes? Vai dzīvojam īpaši grūtos laikos un vai mūsu pieredze ir nesalīdzināma ar jau agrāk piedzīvoto?
Manas atbildes.
Pat ja aizvadītais gads mums ir atstājis gūzmu lielu un sarežģītu jautājumu, tad velti ir lolot ilūzijas, ka nākamais vai aiznākamais gads mums atnesīs skaidras atbildes. Nē, tie neatnesīs viss. Atbildes būs katram pašam jāatrod iekšējās šaubās, sirdsapziņas mokās, prāta un jūtu savērptā jūklī. Taču zināmā mērā to lietu var padarīt vieglāku, ja nemeklē atbildes lepnā vientulībā, bet mēģina salīdzināt ar citu cilvēku domām un secinājumiem. Turklāt no mūsu katra paša rastajām atbildēm veidosies viena lielā kopējā atbilde uz jautājumu, kādā valstī un sabiedrībā gribam dzīvot un kādu to saglabāt saviem bērniem? Jo neskaidrāki laiki gaidāmi, jo skaidrāka atbilde būs nepieciešama.Es nevaru apgalvot, ka esmu atradusi pilnīgas atbildes uz visiem jautājumiem, taču esmu pie šādiem tādiem secinājumiem nonākusi un labprāt tos nododu arī jūsu rīcībā. Pat ja daži no tiem ir gluži retoriski pretjautājumi, gana labi tie var kalpot vismaz par izejvielu domu tālākai attīstīšanai.
Tad nu pēc kārtas. Par sporta, mākslas un uzņēmējdarbības atdalīšanu no politikas. To noteikti var darīt, ja esam pārliecināti, ka iespējama kara gadījumā pretinieka lodes spēs nošķirt sportistus, māksliniekus un uzņēmējus no pārējās tautas un to pārstāvošajiem politiķiem. Nav jau izslēgts, ka mūsdienās ir tik gudra kara tehnika, ka tā spēj „saost” un mest līkumu kādam sportistam, kas tikai domājis par naudas pelnīšanu un nekā nav sapratis no ideoloģijas jautājumiem; kādam māksliniekam, kurš arī tikai naivā labticībā meklējis lielāku noieta tirgu savam garadarbam; vai uzņēmējam, kurš ir svēti pārliecināts, ka vienlīdz labi var pelnīt jebkādā politiskā iekārtā un pie jebkāda korupcijas līmeņa.
Ja nu tomēr tik gudras lodes vēl nav radītas un paši atceramies, ka 1940. gadā lodes nemeta līkumus nedz sportistiem, nedz māksliniekiem, nedz uzņēmējiem, tad varbūt tomēr dzīves īstenība ir tāda, ka nedz sports, nedz māksla, nedz uzņēmējdarbība nav atdalāmas no savas sabiedrības un tās pārvaldīšanas jeb politikas. Kam gan vairs būs vajadzīgi viņu sasniegumi un saražotie labumi, ja pati demokrātiskā Latvijas brīvvalsts būs pārvērsta krāsmatās?
Saulespuķu sēklas.
Par bēgšanu, pretošanos vai cīņu. Te gan nav īsti vietā salīdzinājums ar 1940. gada notikumiem Latvijā, jo mūsu valsts teritorijā tagad nav naidīgas valsts karabāzu, turklāt esam NATO dalībvalsts un mūsu sabiedrotie šajā savienībā ir daudz mācījušies no II Pasaules kara pieredzes, lai neko tamlīdzīgu nepieļautu. Tomēr pagaidām neatbildēts ir jautājums, cik tālu atslābuši ir slaveno latviešu strēlnieku un brīvības cīnītāju pēcteči un vai tie būs gatavi līdzīgai drošsirdībai?Vai tomēr esam tikai gatavi siltā istabā un siltās čībās grauzt saulespuķu sēklas, kamēr aiz loga aukstumā un grūtībās par mūsu drošību un brīvību galvas noliek mūsu sabiedrotie. Turklāt runa jau nav tikai par iespējamu bruņotu sadursmi, bet arī par mūsu brīvības, drošības un vērtību sargāšanu ikdienā un valsts iekšienē. Protams, vēl paliek risinājums pārcelties uz drošāku dzīves vietu ārzemēs, taču tad gan ir jārēķinās, ka vēlāk var nebūt kur atgriezties
− tukša vieta pati no sevis nesakārtosies, tā nevar sevi nosargāt, un diezin vai tā ilgi arī paliks tukša, jo daba nemīl tukšumu.Savukārt uz jautājumu par to, kā sarežģītos starptautiskos apstākļos rīkoties valsts vadītājiem, vislabāk var atbildēt, mēģinot iedomāties sevi viņu vietā. Ko es teiktu un cik ātri un vienkārši pieņemtu lēmumus, kas var ļoti tieši skart cilvēku dzīvības, sabiedrisko drošību un kārtību valstī? Kā lai es zinu un paredzu, kā notikumi attīstīsies nākotnē?
Pie cietuma sētas. Tas noved arī pie nākamā jautājuma par gatavību atteikties no visām vērtībām un principiem ar domu „ka tikai nebūtu kara”. Ja militāra un psiholoģiska spiediena gadījumā no kaut kā atsakāmies, tad ir jāsaprot, cik būtiski tas ir brīvas un demokrātiskas sabiedrības pastāvēšanai. Atteikšanās no materiālās labklājības vai papildus peļņas, saglabājot demokrātiskās pamatvērtības ir viena lieta, kamēr atteikšanās no savas un valsts brīvības abstrakta „miera” vārdā ir kaut kas pavisam cits.
Ja visi ļaudis Latvijā padomju verdzības pusgadsimtā principu „ka tikai nebūtu kara” un „ka tikai maize un izpriecas” vārdā būtu atteikušies no atmiņām par brīvvalsti un sapņa par tās atjaunošanu, mēs šodien Latvijā varbūt vairs nerunātu latviski un pilnīgi noteikti nebaudītu tās brīvības un iespējas, kādas baudām, būdami ES un NATO saimē. Pie pirmās izdevības pirms gadsimta ceturkšņa Latvijas tauta
− jā, tā pati „vienkāršā” tauta − ļoti apzināti pati uzņēmās atbildību par savu nākotni un to ir noturējusi savās rokās joprojām, tāpēc Latvijas gadījumā mēs nevaram un nedrīkstam atdalīt tautu no tās priekšstāvjiem. Būtībā jebkurai tautai ir jābūt spējīgai atbildēt par savu vadītāju un priekšstāvju rīcību, pretējā gadījumā pasaule neko neiemācīsies no nacisma un komunisma sērgu nodarītā posta. Tā arī ir mana atbilde uz jautājumu, vai ir nošķirama tautas atbildība no tās vārdā pastrādātajiem noziegumiem.Visbeidzot es nedomāju, ka mēs dzīvojam grūtākos laikos nekā mūsu priekšteči pirms gadiem pussimts vai simts. Pat ja šodien nejūtamies tik droši kā vēl pirms gada, arī tad mēs dzīvojam nesalīdzināmi labāk nekā mūsu vecāki un vecvecāki. Turklāt mums ir priekšrocība mācīties no viņu kļūdām un vienlaikus pienākums neaptraipīt viņu piemiņu. Jau tas vien, ka, izsprukuši no cietuma brīvībā, mēs neesam pilnībā tikuši vaļā no domas, ka vispār jau dzīve cietumā ir tīri laba, liecina, ka mēs tomēr pilnībā neapzināmies, par kādu ciešanu un asiņu cenu ir iegūta mūsu šodienas brīvība.
<
www.irir.lv> 2014.22.XII
* Latvijas lielās kaimiņvalsts šogad no vēstures mēslaines izvilktie un citiem sejā iesviesti pagātnes rēgi, (..) gribot negribot spiež vairāk sevi ieraudzīt plašākās kopsakarībās, nevis tikai drošā ģimenes „mazdārziņa” pavēnī vien, raksta Sanita Upleja žurnālā Ir ar virsrakstu „Gadu domas” (2014.22.XII) un mēģina atbildēt uz jautājumiem, kas radušies cilvēku prātos un virmojuši arī sabiedriskajā sarunā plašsaziņā. Raksts iespiests mazliet saīsināts.
 |
Sanita Upleja
UZTICĪGĀ LATGALE
SVARĪGI IR REDZĒT ESOŠO, NEVIS IEDOMĀTO
Sākšu ar atrunu, ka ar Latgali neesmu saistīta īpašām saitēm nedz ģimenes, nedz izcelsmes līmenī. Esmu gan pabijusi Latgales lielākajās pilsētās, taču varētu teikt, ka drīzāk „izskrējusi tām cauri”, jo esmu tur bijusi žurnālista darba gaitās, kas parasti neļauj nesteidzīgi izbaudīt vietējo noskaņu. Toties gan tieši, gan pastarpināti zinu daudz patiešām krietnu ļaužu, kas cēlušies no Latgales un kurus ar to joprojām saista ģimenes saites.
Tā nu sanāk, ka par Latgali biežāk iedomājos pēdējā laikā, jo Latvijas sabiedriskajā sarunā tā nereti tiek minēta kā īpašs rūpju bērns. Ja tās salīdzinoši lēnākā tautsaimniecības attīstība nav nekas jauns un plaši iztirzāts ir jau kopš Latvijas brīvvalsts pirmsākumiem, tad tagad kara Ukrainā dēļ sabiedriskajā telpā tiek apzināti vai neapzināti vairotas aizdomas, ka latgaliešus dīda kāda īpaša atdalīšanās no Latvijas kāre un katrā Latgales iedzīvotājā slēpjas „mazā zaļā vīriņa” potenciāls. Ak, jā, un tad vēl tā balsu pirkšana un pārdošana vēlēšanās kā it kā Latgalei vien raksturīgā iezīme.
Tādējādi mēs vairs neesam tālu no brīža, kad daļa iedzīvotāju citviet Latvijā, kuriem nav tiešas saskarsmes ar Latgales ļaudīm un kas īpaši arī nepiepūl sevi ar pārlieku pasaules izzināšanu, noticēs aizdomām, ka tik tuvu pie Krievijas robežas dzīvojošajiem latgaliešiem patiesi nevar uzticēties. Un tad jau būs par vēlu jautāt, kam tas ir izdevīgi, ka paši savām rokām būsim demonizējuši vienu no Latvijas zvaigznāja trim zelta zvaigznēm.
AIZSTĀV SAVU VALSTI. Sekojot līdzi Latvijas plašsaziņas telpā sētajām bažām par Latgales iespējamo dumpīgumu un vēlēšanos izrauties no mātes Latvijas skavām, atcerējos Latvijas valsts pastāvēšanai nozīmīgāko notikumu nesenā pagātnē. Tā ir 2012. gada februāra tautas nobalsošana par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Toreiz Latviju pāršalca ziņa, ka, lūk, Latgalē lielāku atbalstu guvuši krievu valodas atbalstītāji − 55% pret 44%.
Tomēr aina nav tik viendabīga, jo atbalsts divām valsts valodām lielāks bija Daugavpilī, Rēzeknē, kā arī Dagdas, Daugavpils, Krāslavas, Ludzas un Zilupes novados. Savukārt Aglonas, Baltinavas, Balvu, Ciblas, Ilūkstes, Kārsavas, Līvānu, Preiļu, Rēzeknes, Riebiņu, Rugāju, Vārkavas, Viļakas un Viļānu novados vairākumā bija tie, kas balsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un par Latvijas valsts turpmāku pastāvēšanu.
Protams, ka lielajās Latgales pilsētās ir kopumā lielāks iedzīvotāju skaits nekā novados. Taču, kādēļ mēs domājam, ka novadu ļaudis, kam aukstā un sniegotā februārī bija salīdzinājumā ar pilsētās dzīvojošajiem jāpārvar lielāki attālumi un šķēršļi, lai nonāktu līdz balsošanas vietām, divus gadus vēlāk ir tik stipri mainījuši savas domas, ka viņiem vienota un latviska Latvijas valsts vairs nav vajadzīga? No vietām, kur latviešu valodas aizstāvju bija vairāk, ir tādas, kur balsojums bija teju pusi uz pusi, taču ir arī Rugāji un Vārkava ar vairāk nekā 90% par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, Baltinava ar 88%, Līvāni ar 76% un Preiļi ar 71% atbalstu latviešu valodai.
Netēlosim muļķus un neizliksimies, ka toreizējā tautas nobalsošana bija par ko citu nekā Latvijas valsts pastāvēšanu. Tas bija balsojums par valsti, un liela daļa Latgales ļaužu toreiz cēlās valsts aizstāvībai par spīti saimnieciskām un citām grūtībām. Tādēļ ir ļoti netaisni apzinātas vai neapzinātas musināšanas apstākļos tagad visus Latgales iedzīvotājus „samest” vienā aizdomu katlā.
Arī 12. Saeimas vēlēšanu rezultāti šoruden nemaz nerāda tik neapšaubāmu „Saskaņas” un Latvijas Krievu savienības uzvaras gājienu Latgalē. Par „Saskaņu” Latgalē šoreiz nobalsojuši gandrīz par 20 tūkstošiem mazāk, un kopumā tā ieguvusi 39,54%, kamēr LKS 4,69%. Tātad vairāk nekā puse Latgales vēlētāju tomēr nav balsojuši par šīm partijām.
EIROPISKĀKĀ LATVIJAS DAĻA. Ir vēl kāda tikai Latgalei raksturīga lieta, par ko no baznīcas un garīgās dzīves attālinājusies mūsdienu sabiedrība ikdienā nereti aizmirst. Tā ir iezīme, kuras dēļ Latgali varētu pat nodēvēt par Eiropā visvairāk iesakņojušos Latvijas daļu. Ja pārējiem Latvijas apgabaliem ir galvaspilsēta Rīga un tāda kā otra svarīgākā pilsēta Brisele, jo tur tiek pieņemti daudzi Latvijai būtiski lēmumi, tad Latgalei ir vēl viens īpašs atbalsta punkts Eiropā − Vatikāns ar tur mītošo Romas katoļu baznīcas galvu − pāvestu.
Kad pāvests Jānis Pāvils II 1993. gada septembrī apmeklēja Latviju, viņš neviesojās tikai Rīgā, bet apmeklēja arī Aglonu, kur baltās bazilikas pakājē viņu sagaidīja svētceļnieku jūra no visas Latvijas. Tādējādi Latgale var īpaši lepoties un izcelties starp pārējiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem ar Romas pāvesta vizīti.
Latvijas katoļu svētvieta Aglona atrodas ļoti dziļi Latgalē un samērā tuvu pie Krievijas robežas, tas ir arī tālākais šāda līmeņa katoļu centrs visā Ziemeļeiropā. Tā ir svarīga vieta visiem Latvijas katoļiem, taču jo īpaši nozīmīga Latgales ļaudīm, kam katoļticība ir ļāvusi cauri gadsimtiem saglabāt savu latviskumu un piederību Eiropas kultūrtelpai par spīti tās nodalīšanai no pārējiem latviešu apdzīvotiem apgabaliem, drukas aizliegumam, pārkrievošanas un pareizticības uztiepšanas mēģinājumiem.
Manā rīcībā nav precīzas statistikas par dažādām konfesijām piederīgo skaitu Latgalē, taču diezin vai kāds šaubās, ka Latgale ir Latvijas katoliskākais apgabals. Tie, kas vēlas kaut ko vairāk zināt par Latviju, tie jau zina, cik senas un skaistas ir katoļu baznīcas Latgalē un kādi lieli katoļu svētki norisinās Aglonā katru gadu augustā. Nav gan dzirdēts, ka Latgale būtu kāds īpašs pareizticīgo bastions un ka viņiem tur notiktu kaut kas līdzvērtīgs Aglonas svētkiem.
Tad nu atkal jājautā, kādēļ kaut domās pieļaujam iespēju, ka visi Latgales iedzīvotāji alkst pievienoties Krievijai, kurā nav tādas ticības brīvības kā Latvijā un kur Aglonai ar visiem katoļiem ne tuvu nebūtu tāda svara un nozīmes valsts līmenī, kā tas ir Latvijas brīvvalstī? Turklāt Aglonas svētvietas nozīmes un rituāla saglabāšanā noteikti ir ieinteresēti daudzi katoļi arī citviet Latvijā, kuri katru augustu dodas Aglonas virzienā. Vai viņi to varētu un gribētu darīt, ja Aglona nebūtu Latvijā? Neaizmirsīsim arī to, ka katoļu baznīca Latvijā ļoti skaidri un stingri iestājās par latviešu valodas un Latvijas valsts saglabāšanu tajā pašā 2012. gada tautas nobalsošanā.
BŪSIM GUDRĀKI. Ja kāds tiešām grib kaut ko zināt un saprast par Latgali, tad meklētājiem „rakstos” ir pieejami ļoti daudzi un interesanti atklājumi. Tā ir mūsu pašu nolaidība un slinkums, ka tik maz zinām un interesējamies par savas valsts vēsturi un īstajiem iemesliem šodienas grūtībām. Tie, kas Latgales trūkumā vaino mūsdienu Latvijas valdību, laikam neko nav dzirdējuši kaut vai par Kārļa Skalbes Mazajām piezīmēm, kurās šī apgabala saimnieciskās grūtības aprakstītas pietiekami krāšņi. Tas vien, ka šis Skalbes darbs padomju laikos nebija plaši pieejams, nav nekāds attaisnojums, jo nu jau to var lasīt vismaz gadsimta ceturksni.
Izskatās, ka tie, kas savukārt šaubās par Latgales ļaužu pietiekamu latviskumu, nav neko dzirdējuši, ka Krievijas impērijas sastāvā, būdami atdalīti no pārējiem latviešiem un iekļauti Vitebskas guberņā, latgalieši sevi un savu valodas dialektu uzskatīja par īsti latvisko, kamēr Kurzemes un Vidzemes latviešus viņi dēvēja par Baltijas latviešiem jeb baltiešiem. Te aizraujošu lasāmvielu var rast latgaliešu Franča Trasuna un Franča Kempa darbos.
Un arī tiem, kam liekas, ka latgalieši nekad nav bijuši pietiekami uzticīgi Latvijas brīvvalsts idejai, noteikti ir paslīdējusi garām varonīgā un plašā nacionālās pretošanās kustības cīņa Latgalē II Pasaules kara izskaņā un vēl daudzus gadus pēc tam. Par ko gan citu šie cilvēki cīnījās un krita, ja ne par savu Latvijas valsti un tās brīvību. Protams, ka daudz kas ir mainījies Latgalē kopš tā laika, un tas noticis ar padomju varas iestāžu apzinātas politikas īstenošanu, taču diezin vai Latgale padomju verdzības pusgadsimtā ir pilnībā mainījusies.
Es godīgi atzīstos, ka arī pati esmu daudz ko jaunu par Latgali un tās vēstures līkločiem uzzinājusi tikai pēdējos gados, iedziļinoties Latvijas vēstures un kultūras krājumos. Nezināt nav nekāds negods, negods ir negribēt zināt un tādēļ vairot nepamatotus aizspriedumus. Vēl jo sāpīgāk un traģiskāk ir tas, ka nezināšanas vai negribēšanas dēļ mūsu sabiedrībā var veidoties vienotas Latvijas pastāvēšanai liktenīga plaisa.
<www.irir.lv> 2014.10.XII
