30. novembrī aprit 75 gadi, kopš sākās viens no 20. gs. netaisnīgākajiem kariem. Rietumu pasaule to dēvē par Ziemas karu. Agresora – Padomju Savienības mantiniece Krievija to sauc par Somu karu (Padomju Savienībai līdz pat II Pasaules kara beigām tas bija vienkārši robežkonflikts, bet vēlāk – Padomju-Somu karš).

Latvijā Ziemas karš guvis leģendāru slavu, to atceras joprojām, jo padomju propagandai vismaz šajā ziņā nav izdevies sasniegt mērķi un izdeldēt tautas apziņā iegravēto mazās Somijas varonības atspulgu.

1939. gada pirmajā pusē Somijas vārds latviešu presē parādījās salīdzinoši reti. Līdz ar Baltijas valstu vienotības idejas izplēnēšanu un Somijas virzīšanos uz Skandināvijas valstu pusi politiskā sadarbība starp mūsu valstīm bija pieklususi. Tomēr tie raksti, kas tika iespiesti, joprojām cildināja čaklo tautu un priecājās par tās lieliskajiem sasniegumiem. Avīzēs parādījās arī reklāmas, kas aicināja uz Somiju – labklājības zemi un uz skaisto galvaspilsētu Helsinkiem. Vēl vasarā notika ekskursijas un pieredzes apmaiņas braucieni, par kuriem stāstīja laikraksti. Turklāt Somija turpināja aktīvi gatavoties Olimpiskajām spēlēm, kas bija paredzētas 1940. gada vasarā, un šim procesam latviešu prese sekoja ar neatslābstošu interesi.

1939. gada 1. septembrī Eiropā sākās karš, un šajā dienā prezidents Kārlis Ulmanis izdeva deklarāciju par stingras neitralitātes ieviešanu. Žurnālists Aloīzs Klišāns vēlāk atcerējies, ka latviešu laikrakstiem bija jāpublicē visu telegrāfa aģentūru ziņojumi bez jebkādiem komentāriem.

Padomju Savienība pa vienai (28. septembrī – Igauniju, 5. oktobrī – Latviju un 10. oktobrī – Lietuvu) piespieda Baltijas valstis parakstīt savstarpējās palīdzības līgumu, kas nozīmēja arī sarkanās armijas karabāžu izvietošanu valsts teritorijā un militārā kontingenta ievešanu. Līgums pamatā bija līdzīgs tam, ko PSRS gribēja uzspiest arī Somijai, bet Somija nepiekāpās.

Sākot ar 1939. gada oktobri latviešu laikrakstos parādījās daudzi materiāli par Somiju, kas galvenokārt publicēti trijās avīzēs – Brīvā Zeme, Jaunākās Ziņas un Rīts. Visiem šiem laikrakstiem Helsinkos bija korespondenti – vismaz viens, vai reizēm, iespējams, pat vairāki. Bieži paraksta vietā redzams vienīgi vārda pirmais burts vai iniciāļi.

No avīzēm varēja uzzināt, kā Somija gatavojas savas valsts aizsardzībai, un katru dienu publicēti pārskati arī par smagajām sarunām ar PSRS valdību. Lasītāji, domājams, saprata, ka, atšķirībā no Baltijas valstīm, neitrālā valsts Somija gatavojas aizstāvēt savu neatkarību. Žurnālisti centās rakstīt neitrāli, bet tas nebija viegli. Maz ticams, ka rakstītāju un lasītāju patiesā attieksme būtu bijusi neitrāla. 1939. gada oktobrī Brīvā Zeme centās atdzīvināt kopš cara laikiem aizmirsto laipošanas prasmi – Lai pastiprinātu Somijas neitralitātes aizsardzību, karaspēku daļu rezervisti iesaukti ārkārtējās apmācībās, un somu sabiedrība visus drošības soļus vēro ar lielu uzmanību. Jaunatnē tie uzņemti ar gandarījumu un pat sajūsmu. Tā saskata tendenci nepiekāpībai. Trekni virsraksti stāstīja par notikumiem: Evakuējas 250 000 Helsinku iedzīvotāju; Somijas ārlietu ministrs deklarē somu viedokli Maskavas sarunās; Somijā nodibināta Informācijas centrāle. Tā apkalpošot somu un ārvalstu žurnālistus.

Bez īpašiem komentāriem laikrakstā Rīts publicēta Dienvidsomijas karte ar Somu jūras līci. Kartē redzamas Ālandu salas, Helsinki un Vīpuri, arī Hoglandes sala pretim Vīpuriem. Karte pievienota rakstam, kas stāsta par Somijas vēsturi un neatkarības laiku, beigās piebilstot, ka lasītāji ar interesi gaidot, kā izšķirsies sarunas starp Somijas un PSRS valdības pārstāvjiem. Karte atklāja, ka PSRS pieprasa kādas salas un robežas pārvietošanu Karēlijas šaurumā.

Kādā rakstā uzsvērta somu tautas vienotība šajā pārbaudījumu pilnajā laikā un pavēstīts, ka moderni iekārtotā gāzmasku fabrikā darbi rit ļoti rosīgi. Somu laikrakstos lielu daļu telpas aizņemot garie ziedotāju saraksti ar to cilvēku vārdiem, kuri ziedojuši lielākas vai mazākas summas valsts aizsardzībai. Pēc visa bija nojaušams, ka tuvojas karš. Var domāt, ka, neraugoties uz Latvijas oficiālo nostāju, kas neatzina par pareizu Somijas pretošanos sadarbības līgumam ar PSRS, plašas aprindas augsti novērtēja somu valdības un tautas gribu aizstāvēt neatkarību. Stāstot par Rudens mākslas izstādi Helsinkos oktobra beigās, Brīvā Zeme 25. oktobrī citēja izglītības ministra U. Hannula runas fragmentu: Paļāvībā uz nākotni neļausim dienu notikumiem laupīt ticību ne māksliniekiem, ne kultūras sargātājiem. Tieši šajos laikos, kad atkal runā par Eiropas kultūras bojā eju, ticība nākotnei gāzīs kalnus. Māksla un zinātne šajos laikos stāv vēl lielāku uzdevumu priekšā, un miermīlīgās zemēs arī vēl lielākas atbildības priekšā. Beidzis savu runu, somu ministrs vērsies pie ārzemju žurnālistiem ar vārdiem, ko latviešu žurnālisti diemžēl nedzirdēja no savas valsts vadītājiem: Jūs, žurnālisti, te atrodiet miermīlīgu tautu, bet šī tauta ir arī cieši apņēmusies savu tēvuzemi aizstāvēt visiem saviem spēkiem.

26. oktobrī Brīvā Zeme informēja, ka Somija steidzot nocietināt Ālandu salas un pieņemti noteikumi par Helsinku un citu Somijas lielāko pilsētu aptumšošanu. Latviešu žurnālisti, kuri atspoguļoja Somijas noskaņas, saprata draudošo situāciju, un redzēja, cik pārdomāti somi gatavojas iespējamai agresijai. Diezin, vai kāds no šo rakstu lasītājiem nesaprata, par kuru valsti ir runa, lai arī ienaidnieku nenosauca vārdā. 1. novembrī Brīvā Zeme bez komentāriem publicēja PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja un ārlietu komisāra Vjačeslava Molotova runas atreferējumu. Komisārs bija analizējis pēdējā laika notikumus un devis pārskatu par politisko stāvokli, arī par Padomju Savienības attiecībām ar Somiju. Jau nākamā dienā lasītāji varēja iepazīties ar somu viedokli. Telegrammā no Helsinkiem, ko publicēja Rīts, bija atreferēta ārlietu ministra Eljasa Erko runa. Arī šai runai nebija komentāru, bet daudz kas tāpat bija skaidrs: Somija turpināja iet savu ceļu – līdztekus smagajām sarunām Maskavā rūpējās par valsts aizsardzību.

Latvijā šajā laikā ienāca padomju militāro spēku „ierobežots kontingents” (25 000 karavīru). Žurnālistiem bija aizliegts par to rakstīt, un ielaistās armijas kopējais skaits noskaidrojās tikai vēlāk.

Oktobra beigās uz Helsinkiem devās Jaunāko Ziņu līdzstrādnieks Indriķi Kaģis. Savu reportāžu virkni viņš uzsāka ar redzēto tūlīt pēc lidmašīnas nolaišanās Somijas galvaspilsētā. Jau braucot autobusā uz Helsinkiem, kas atrodas 11 km no lidostas, redzams, kāpēc šīs pilsētas vārdu tagad tik bieži min visas pasaules presē: šur tur netālu no jūras krasta redzama izrakņāta zeme, kas veido ierakumiem raksturīgās lauztās līnijas. Vairāk vietās redzami arī kareivji, kas pilnā kaujas tērpā, durkļotām šautenēm rokās stāv sardzē. Pa ceļam uz pilsētu redzams, ka Helsinki nedzīvo īstu miera laika dzīvi. Domājams, ka Somijas sakarā žurnālisti centušies dot lasītajiem visu informāciju, ko vien drīkstēja publicēt. Padomju telegrāfa aģentūras TASS paziņojumi notikumus apgrieza otrādi, tie bija melu pilni. Tā kā Latviju ar „mieru mīlošo” Padomju Savienību saistīja līgums, latviešiem neatlika nekas cits, kā lepoties ar somu stāju, no sirds jūtot līdzi tautai, par kuras godaprātu nebija šaubu.

Jaunāko Ziņu korespondents Indriķis Kaģis Somijā Ziemas kara laikā