Hitlera un Staļina militāristu brāļošanās (1939.IX)

Franks Gordons

9. MAIJS BEZ LAURU VAINAGA

 

„Noraut lauru vainagu no 9. maija” mani pamudināja tas, ko Amerikas Balss (VOA) korespondentei Annai Plotnikovai teica krievu vēsturnieks, Maskavas biedrības Memorial darbinieks Nikita Petrovs: Dižā Uzvara – tā ir visa mūsu tradīcija, visa mūsu vēsture. Boļševiki atņēma krieviem visu tautas vēsturi pirms 1917. gada, viņu laikā Oktobra revolūcija bija svētums. Bet mums tagad vienīgais pozitīvais, kas palicis, ir Berlīnes ieņemšana un Gagarina lidojums. Par ko mēs vēl varam lepoties pagājušajā gadsimtā? Nav nekā.

Kā tad tas viss bija īstenībā? II Pasaules karš (kas Eiropā beidzās 1945.8.V) sākās 1939. gada 1. septembrī, kad nacistiskās Lielvācijas karaspēks iebruka Polijā, un Staļins, kas bija kļuvis par Hitlera sabiedroto, 17. septembrī uzbruka Polijai no mugurpuses. Abi briesmoņi, balstoties uz Molotova-Ribentropa paktu, šo karu izraisīja, sadalot laupījumu. Anglija un Francija, kas Polijai bija devušas garantijas, pieteica karu nacistiskajai Vācijai. PSRS „neitralitāte” izpaudās, dāsni apgādājot Lielvāciju ar naftu, mangānu, labību. Kad mūsu ģimene kā bēgļi no Rīgas 1941. gada 5. septembrī ieradās Kazahstānas PSR galvaspilsētā Alma-Atā, veikali vēl bija pilni ar zivju konserviem – Thunfisch no Vācijas: Hitlera dāvana!

Hitlera un Staļina brālības laikā PSRS uzbruka Somijai, atņemot tai prāvu novadu, okupēja Baltijas valstis un atņēma Rumānijai Besarābiju. Kad Lielvācijas karaspēks, jūtot aiz sevis Staļina „drošo plecu”, zibenīgās operācijās ieņēma Norvēģiju un Dāniju, Holandi un Beļģiju un divu nedēļu laikā pieveica Franciju, Lielbritānija Vinstona Čērčila vadībā palika vienīgais spēks, kas stājās pretim nacistiskajai Vācijai, saņemot no ASV morālu un materiālu palīdzību.

Un kad PSRS ārlietu komisārs Molotovs 1940. gada novembrī prasīja, lai Hitlers Padomju Savienībai „upurē” Bulgāriju, fīreram tas šķita par daudz prasīts, un viņš lika savam štābam sagatavot sen jau iecerēto operāciju Barbarossa. Un kad 1941. gada 22. jūnijā Lielvācijas armija plašā frontē „no Polārā loka līdz Melnajai jūrai” izvērsa karagājienu „pret boļševismu”, Hitlers apsteidza Staļinu, kurš bija cerējis, ka Lielvācija un rietumvalstis nokausēs cits citu un viņš izdevīgā brīdi varēs uzbrukt Vācijai. Pie Molotova-Ribentropa robežas bija koncentrēti milzīgi padomju spēki – tūkstošiem tanku un lidmašīnu, kas nu kļuva par vācu armijas trofejām, kad vērmahta tanku ķīļi brāzās uz priekšu. Tā nu sākās vācu-padomju karš, kas kļuva par II Pasaules kara nākamo posmu – cīniņu starp diviem totalitāriem režīmiem, un Čērčils nosprieda: lai pieveiktu nacistisko Vāciju, jāsadarbojas „kaut ar pašu velnu”.

Padomju armija pirmajos kara mēnešos panikā atkāpās, pāri par miljonu sarkanarmiešu padevās gūstā, un tikai Brestas cietokšņa garnizons varonīgi aizstāvējās līdz pēdējai granātai. Pēc 30. gadu terora un kolektivizācijas „padomju cilvēki” visumā negribēja „mirt par Staļinu”, un tikai Hitlera un Himlera absurdā rasu teorija, uzskatot slāvus par „zemcilvēkiem”, lika tiem pašiem padomju cilvēkiem saliedēties, aizstāvot ne jau boļševiku režīmu, bet Dzimteni Krieviju. Staļingradas lielkauja bija pavērsiens vācu-padomju karā, un šīs pilsētas aizstāvjus Volgas krastā ir pamats saukt par varoņiem.

Padomju-vācu kara gaitā sava īpaša loma bija militāriem grupējumiem, kas vērsās gan pret Vāciju, gan pret boļševikiem: Dienvidslāvijā serbu „četņiki”, Ukrainā UPA (Banderas kaujinieki) un poļu Armija Krajowa – pēc tam kad Staļins lika savam karaspēkam nekustīgi stāvēt Vislas austrumkrastā, ļaujot noasiņot Varšavas pretvācu sacelšanās dalībniekiem.

Sasniedzot PSRS 1939. gada robežu, padomju divīzijas neapmierinājās ar „dzimtenes atbrīvošanu”, bet turpināja virzīties uz rietumiem, pretim Donavas baseinam un Elbas upei, jo Teherānā un Jaltā Staļins saņēma rietumu sabiedroto atļauju tiešā vai netiešā ceļā pakļaut Maskavas diktātam vairākas Viduseiropas zemes.

1945. gada aprīlī bija iespējams ielenkt Berlīni un pakāpeniski „nokausēt” izolēto pilsētu. Bet Staļinam vajadzēja par katru cenu „pacelt Uzvaras karogu virs Reihstāga” akurāt 1. maijā – „darbaļaužu svētkos”. Par katru cenu – upurējot 100 000 padomju karavīru dzīvības ielu kaujās. Un vispār – padomju-vācu kara gaitā maršals Žukovs un citi krievu karavadoņi nežēloja savu zaldātu dzīvību, dzenot vilni pēc viļņa uzbrukumā – un uzvaras cena kopumā bija pašu armijas vīru līķu kaudzes.

Devītais maijs... Drīz Staļins sarīkoja Uzvaras parādi – triumfa gājienu Romas imperatoru garā, un uz Gulaga lēģeriem taigā un tundrā devās arvien jauni ešeloni ar vaņģiniekiem – kuru izmisīgā un varonīgā sacelšanās 1953. gada jūlijā aplūkota nupat iznākušajā Jukas Rislaki grāmatā Vorkuta! (Brīvā Latvija / Laiks 2015.17).