Astrīde Ivaska

PAR SEVI^*

Esmu dzimusi Rīgā, lauvas zīmē, gada skaistākajā mēnesī augustā, un, kam tuvas zvaigznes, tas sapratīs, pret ko man bijis jācīnās un kas mūža pūrā līdzi dots.

Mātes priekšteči ir vidzemnieki no Ķīšezera apkaimes, jūrnieki, tālbraucēji kapteiņi. Kuģa taurēšana miglainos rītos bij mātei mīļākā skaņa. Māte bij rokdarbniece: palaikam mūsu dzīvoklis pārvērtās grāmatu sietuvē ar līmes smaržu un zelta krāsas pudelītēm, palaikam austuvē, palaikam stikla gleznotāja darbnīcā. Viņa iespēja daudz: nogāzt pie zemes spēcīgāko vīru ar džiu-džitsu paņēmieniem, audzēt vīnogas, pieņemt ārzemju diplomātus un sarīkot apkūlības.

Tēvs, jā – tēvs. Tēvs bij vienīgais cilvēks, kurā kā spogulī spēju saskatīt sevi. Ar tēvu dzīve būtu bijusi tāda, kādu to mirstīgiem nedod dievi; tēvu aizveda. Viņš mīlēja makšķerēt, meditēt, apstaigāt laukus un grāmatveikalus, valkāt karavīra tērpu, runāt maz un raudzīties saules rietos. Tēvs dzīvoja ciešā saskarē ar saviem senčiem. Dzimis viņš bij pie Kuldīgas, un pa ciltskoka zaram iesniedzās kuršu ķoniņos un lībiešos.

Brālis Juris Vaŗlejs bērnībā bij niķīgs un viņam nepadevās svešvalodas. Es bērnībā biju klausīga un man labi padevās svešvalodas; gājām abi Franču licejā. Vēlāk brālis Juris labojās, mīlēja sēdēt un domāt; viņam ļoti padevās matemātika. Es kļuvu niķīga, mīlēju klejot un domāt; man nepavisam nepadevās matemātika. No brāļa Jura iznāca labs matemātiķis, – no manis neiznāca nekā tamlīdzīga.

Bērnības vasaras iesākās pie jūras un beidzās Lestenes muižā, Zemgales augstienē. Desmit Lestenes vasaras atskatoties saplūst vienā vienīgā zeltainā vasarā, kuras saskaņu netraucē nekas, pat pirmā mīlestība ne, pat ne karš. Kad pirmo reizi iebraucām Lestenē, zeme bij nosēta gaiļpiešiem un dzeltenām pļavu tulpēm. Ceļu nezinot, iedzīves vedēji izbrauca šķērsām cauri parkam un atstāja dziļas grambas zālē. Tās vēl nebij izzudušas, kad aizbraucām no Lestenes pavisam pēc desmit gadiem. Zeme bij zeltaina no āboliem un kļavu lapām. Pēdējā rudenī noņēmām ziemas ābolus tikpat rūpīgi kā ik gadus, izzvejojot tos pa vienam no zilgmes ar garām maikstēm un noglabājot klētī.

Mārburgā pie Lanas man pavērās Eiropas gara pasaule. Triju gadu laikā universitātē nodarbojos ar septiņām svešvalodām, gan dzīvām, gan sen sastingušām, un ieprecējos somugru kultūras lokā. Manas dzīves lielākais sasniegums ir tas, ka esmu iemācījusies runāt igauniski un cept rupjmaizi.

Dzeja? Dzeja sākumā bij visuma daļa un riņķoja manā pasaulē, kā asinis riņķo miesā – neredzēta, nedzirdēta, nepieciešama. Pagāja ilgi gadi, līdz pārgriezu dzīslu un iemērcu tanī spalvu. Bērnībā man bij kurlmēma draudzene, un varbūt bailes no garīga mēmuma piespieda mani rakstīt.

Mana dzīves vieta ir Amerikā, bet esmu bieži atgriezusies Eiropā. To apceļojot, man soli pa solim atklājusies Eiropas īstenā seja. Četras zemes un to dzejnieki mācījuši mani saprast dzīvi un nāvi: Austrija, Spānija, Grieķija un Somija. Vīne, pilsēta kā pārbriedis auglis, kam nīcība ieēdusies jau serdē, bet kam garša brīnumsalda, mācīja pieņemt nāvi kā dzīves daļu, par ko var skumt, bet ne par daudz. Spānija mācīja nicināt nāvi un spēlēties ar to, izaicinot uz divkauju. Nāve Spānijā ir iedvesma un varens radītājs spēks. Grieķijā nāves nepazīst, tur ir tikai mūžīga dzīvošana saulē. Nonācu Krētas salā kā svētceļnieks, kam visi grēki piedoti un atņemtas bailes. Somijā nāves vietā ir mūžība, mežu un ezeru mūžība. Tur gribas saukt: nāve, kur ir tavs dzelonis, un gavilēt kā bērnam, lasot sēnes un ogas. Daudz ir Somijas mežos sēņu un ogu, daudz tās ezeros zivju, liela ir ļaužu vientulība, liela arī laipnība. Pie Vidusjūras dzīve zvīļo, Somijā tā ir viengabalaina, raupja un klusa. Somija kļuvusi man par otru bērnību un otrām mājām. Un ko gan dzīvē citu varam cerēt, kā laiku pa laikam nonākt atkal mājās.

 

*No dzejas un dzejprozas grāmatas Līču loki. Ainas un ainavas. Stockholm: Daugava, 1981