Jaunā Gaita nr. 281. Vasara 2015

 

 

 

 

ASTRĪDE IVASKA. Atgriešanās

 

Mēs pārbraucam ar autobusu no Igaunijas robežas pie Ainažiem, un pēkšņi šī sajūta, ka esam nonākuši galā. Ne vietiski galā, jo braucam taču uz Rīgu, bet metafiziski galā: tālāk vairs nav kurp iet. Mēs esam nonākuši. Vairs nav ceļa ne uz priekšu, ne atpakaļ, jo šis ir gala un sākuma punkts, nezinot meklētais punkts, kur viss sākas no jauna. Kā slīcējs, kājām sasniedzot ezera dibenu, nevar vairs dziļāk grimt, tikai atsperties un sākt celties augšup, tā mēs esam sasnieguši Latvijas zemi. Ilgs ir bijis šis niriens, četrdesmit četrus gadus ilgs, bet šai brīdī mēs sākam iet citā virzienā, mēs esam atspērušies pret dzimto zemi un mēs nirstam augšup.

Šai brīdī dzīves abas puses – tas tur un tas šeit, svešums un dzimtene, tas pazīstamais šaipusē un tas noslēpumainais tur palikušais, šīs puses sāk tuvoties viena otrai kā rokas atplestiem pirkstiem, kas saāķējas domai vai lūgšanai, un divu vietā ir viens. Nav vairs puses, ir vairs tikai veselums.

1988. gada rudenī

 

Astrīde un Ivars Ivaski ceļā uz „zivju restorānu“ pēc Baltijas Studiju veicināšanas apvienības (Association for the Advancement of Baltic Studies) konferences Ilinoisas Universitātē (U. of Illinois), Čikāgā, ASV (1974).                                            Foto: Rolfs Ekmanis

 

 

 

VASARAS PAŠĀ APAKŠĀ

Vasaras pašā apakšā ir rudens,

un rudens pašā apakšā veļavas.

Mārtiņrožu un miglas

vijīgās villainēs tīta

saujiņa atmiņu: vieglas

un smagas, plūksnas un svins.

 

Vidzemes miglas, tu teici, nekur

nav tik mīkstu miglu kā Vidzemē,

tā tu teici; un es ticēju, domādama

par pūkainajām villainēm

pūrlādes pašā apakšā.

Pēc mīkstajām miglām

nāk salna un melno miķelnīcas.

 

Vārdi vēl lokani tavās rokās

un tu veido savu tēlu. Sīkstā

dzīve vēl mīksta,

taviem pirkstiem veidojot

sievietes tēlu,

šai vienai dzīvei sievietes seju

kā pušu pārlauztu augli.

Šī viena mūža pūralādes pašā apakšā,

Vidzemes mīkstajās miglās tītu,

sievietes tēlu.

 

Rudens pašā apakšā staigājam mēs

veļu villainēs.

 

 

 

*

Dažbrīd rudens naktīs tu tā veries,

tuvs un vaicājošs bumbieres zaros.

Tu pastiep man savu

nespodro sidraba apli

kā to, ko romiete turēja

pret mirēja mīļotā lūpām,

līdz dzīvības miklums vairs nespēja

pārvilkt tam akluma plēvi.

 

Tu veries un vaicā, tu gaidi

manu elpu savā sejā, manu roku

izstieptu taustot, manu asaru

valgumu uz sava vaiga:

                        redzi, es vēl esmu.

Krīt bumbieŗi paretam rudens naktīs.

Lēnām tu griezies uz rietu.

Un es –

                        redzi, es tomēr vēl esmu.

 

 

*

Tu to zini kopš mūžu mūžiem,

un mans laiks šeit ir īss.

Jau rudens rādās un aizlīst ceļi –

kā tu man vari to iemācīt?

Ziemas es trūkstos. Un trūkstos

cenas, kas reiz būs jāmaksā.

Tādēļ lai paliek. Tu to zini.

Un manis vairs nebūs aizparīt.

 

NOVEMBRIS

Man tīkas ainava, kas nestrādā, bet pūšas,

kam rugājains un sen vairs neskūts vaigs.

No laiskuma pat sētas ielīkušas,

un it nekam vēl pienācis nav laiks.

 

Zviln tīrumi kā gultas netaisītas,

un klajums piedrazāts kā nemēzts klons.

Ar pērniem augļiem ābeles vēl piebārstītas,

aiz mitriem kārkliem netīrs miglas fons.

 

Ir mājām logi aiznagloti ciet.

Par vēlu dubļains suns grib virsū skriet.

Pret šķūņa sienu, pelēku kā alva,

stāv nekustīgi melna kaķa galva.

 

 

 

JŪŖAVAS

1.

 

Te nu mēs esam kā senās dienās -

aci pret aci un ausi pret ausi,

abas un vienas.

Es neesmu maziņa vairs,

tu – vēl arvien liela.

Jūŗa, tev mani jāuzklausa.

 

Lūk, es tev atnesu tavus vārdus,

ko tu man mazai iečukstēji.

Es tavu vārdu senseno sēju

sevī lielu izauklēju.

 

Tagad tos palaižu tavos krastos,

lai spurdz un sametas kuģu mastos,

lai dzied tev šūpuļa dziesmu.

 

Lepna tu esi, Vidusjūŗa,

brīnumputnu un lidzivju tev papilnam –

prieka būs maz tev no atmatu dzilnām.

Bet arī tām sava dziesma.

 

Uzklausies: tāpat kā tu, arī es

mūžīgai dzīvībai pošos, –

tā kā tu, jūŗa, es nepadošos.

 

 

 

JŪŖAVAS

2.

 

Tādēļ, ka jūŗa tik tuvu,

aizvērsim durvis un

nolaidīsim logiem

saules aizsargus.

               Tomēr istabas pielīst

jūŗas dvašas.

Tādēļ, ka pār jūŗu pilnmēness,

aizslēgsim durvis un

aizvilksim logiem

tumšos aizkarus.

                Tomēr istabas pielīst

jūŗas smaržas.

Tādēļ, ka jūŗa tik stipra,

aizbultēsim durvis,

ielīdīsim gultā un

pabāzīsim galvu zem spilvena.

Tomēr tā ienāk,

paņem savās skavās

un aijā.

 

*

 

Tur tajā darezā – kā Lestenē teica –

drīkstēju staigāt starp bišu stropiem,

sajust uz mēles savas valodas medu.

Kā gulbji –

lūk, tā tie iet un iet

un neapstājas. Ai, turiet ciet!

Vai tiešām viņiem jāaiziet?

Tur tajā darezā –

„Kā gulbji balti padebeši iet”,

tie iet un iet un neaiziet.

 

Padebeši ir brīnumains vārds;

leišu valodā gluži tāda nava,

bet es esmu dzīvojusi viņu ēnā

savas valodas dārzā.

Tur mani apņēma ķērpainas ābeles

un deva man dzidros, rožābolus,

sīpoliņus, vēlos māleņus.

Bet Dapatu ķeizariņus, tos turiet ciet,

kaut mājām bijis jāaiziet,

tos ceļamaizei līdzi paņemiet!

 

Kā gulbji senie vārdi iet,

tos pieminiet, tos pieminiet!

 

 

 

*

 

Melnajos rudens vakaros Lestenes parkā

zvaigznes griezās kastaņu platajos kroņos,

takās bij jāzin ik sakne un akmens.

Laimīgs, kas nonāca dāsnās lampas lokā

pēc rēgaino istabu rindas,

bet gaŗajā pagraba ejā, tik soļus skaitot,

varēja uziet glābējas durvis,

jo kaktos tupēja krupji zeltainām acīm.

 

 

 

*

 

Kad es tevi ieaijāšu

savu acu zīlītēs,

tad tu mani iedziedāsi

tavu acu atvaros.

Novelc savas dubļu kurpes,

te ir jāiet klusiņām,

mums bez kurpju un bez drānu

mirdzumā ir jāpastāv.

 

Tikai lietus mierinādams

pirkstus tev uz pieres liks,

vējš, pa lapām čabinādams,

tavas bēdas neaiztiks.

Tad tu mani iežūžosi

tavu acu zīlītēs,

tad es tevi ieaijāšu

savu vārdu atvaros.

 

AUDĒJAS MĀJA

Lietus atspole auž

rudens rasainos autus.

Ai, vientuļā audējas māja

lielu silu malā!

Tavs linu galdauts ir vēss

un smaržo pēc ūdens.

Ilgi tanī dzīvos

laiksnes un skalbes.

 

Gaisam šodien ir dūmu garša.

Drīz tavas takas

aizaudīs sniegs.

 

 

 

No Astrīdes Ivaskas izlases ... jo rudens ir mans atgriešanās laiks. Rīgā: Preses nams, 1998

 

Pirmajā PSRS okupācijas gadā, tolaik Franču liceja audzēknes tēvu, Latvijas armijas ģenerāli Mārtiņu Hartmani (1882-1941), apsūdz par “kontrrevolucionāru darbību”, aizved uz Iekškrieviju un nošauj (1941.27.VII). Pirms otrreizējās okupācijas (1944) ģimene dodas bēgļu gaitās, nonāk Rietumvācijā. Pēc latviešu ģimnāzijas absolvēšanas (1946) Hanavas (Hanau) nometnē studē filoloģiju Mārburgas Universitātē (1946-1949) un kļūst par igauņu dzejnieka/literatūrzinātnieka Ivara Ivaska dzīvesbiedri. Dodas trimdā uz ASV (1949), kur mācījusi krievu un vācu valodu Minesotā (St. Olaf College) un Oklahomā (U. of Oklahoma). Ivaski izmanto katru izdevību, lai pabūtu atpakaļ Eiropā, īpaši Somijā un Īrijā, un pārceļas uz dzīvi Īrijā (1991), kur gadu vēlāk Astrīde kļūst par atraitni. Atgriežas Latvijā (2001). Sāk publicēt (1959) dzeju un literatūrkritiku, visvairāk JG un Ceļa Zīmēs (Londonā), darbojas abu rakstu krājumu redakcijās (JG red. 1962-1982), raksta arī gadagrāmatai Archīvs, žurnālam Tilts un angļu valodā – Books Abroad (vēlāk World Literature Today), Journal of Baltic Studies, Encyclopedia of World Literature in the 20th Century u.c. (1967). Tolaik okupētās Latvijas jauno dzejnieku darbi, Ivaskas atlasīti un komentēti, iespiesti JG67(1968). Dzeja/dzejproza publicēta grāmatās Ezera kristības (1966), Ziemas tiesa (1968, Zinaīdas Lazdas balva), Solis silos (1973, PBLA Gada balva), Gaisma ievainoja (1982), Līču loči (1981, Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balva), kam pievienojas bērnu grāmata Pārsteigumi un atklājumi (1984, Kārļa Gopera fonda balva), kā arī virkne izlašu – Vārdojums (1987, 1993), ...jo rudens ir mans atgriešanās laiks (1998), Pasaules pagalmos (2003). Astrīdes Ivaskas darbu kopojums publicēts grāmatā Dzeja un atdzeja (Rīga: Pētergailis, 2008). Dzejas disks ceļš (2009). LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts publicē literatūrzinātnieces Anitas Rožkalnes grāmatu Lauva: dzejniece Astrīde Ivaska (2012). Dzejnieces darbi tulkoti atsevišķās grāmatās – At the Fallow’s Edge (Papuves malā) (Santa Barbara, California, 1981), Tapio, Master of the Forest (Tapio. Silu valdnieks, 1991), Maailma taskussa (Līču loki) (Helsinki, 2002), Rändav jäärv (kopā ar Ivaru Ivasku) (Tallinn, 2002), Skraidantis ežeras (kopā ar Ivaru Ivasku) (Vilnius, 2007), kā arī latviešu dzejas antoloģijās angļu, franču, zviedru, vācu, bulgāru un ukraiņu valodā. Rakstu krājumā JG Astrīde Ivaska iesāk atdzejojumu sēriju (no somu, igauņu, lietuviešu, angļu, spāņu, krievu val.) un ir aktīva Latviešu Rakstnieku Apvienībā (LaRA) un gadskārtējo Rakstnieku nedēļu (RN) organizēšanā ASV. TZO (2001), Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu (2008). (re)

 

 

Jaunā Gaita