Jaunā Gaita nr. 281. Vasara 2015

Sandis Laime

RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ

Skat. sākumu JG273-JG280

 

SMACĒŠANA/MOCĪŠANA/NOGALINĀŠANA. Rencēnu pagastā pierakstīta teika, kurā tēlota īpatnēja raganu darbība – sievietes smacēšana ar krūti.^[1] (..)

Raganu tradīcijā sastopams priekšstats, ka raganas ne tikai biedē un ķircina cilvēkus, bet var tos arī (no)mocīt un nogalināt. Teikās nereti atainotas situācijas, kurās cilvēki nonāk nāves briesmās, tomēr pēdējā brīdī spēj no tām izvairīties, piemēram: Pie Dzēr­upes linu mārkiem viens reiz nosēdies atpūsties. Te pienākuse viena ragana un teikuse: „Sēdi, sēdi uz tā mīkstā spilventiņa!” Sēdētāš gribēš apskatīties, kā akmens, kur viņš atsēdies, var izskatīties par spilvenu, bet redzēš, ka viņš jau sēž ūdenī, un tikko vēl varēš laukā izvilkties (LFK 1459, 1627, Vecate). (..) Raganu nodoms nogalināt satikto cilvēku atspoguļots Rencēnos pierakstītajā ticējumteikas „Māsiņ, paturi bērnu, es pavadīšu pirduli” variantā „Māsiņ, padod dunci, kaujamā nāk”, savukārt Ziemeļvidzemē zināmajā teiku tipā par raganu cīņu ar vilkiem raganas aicina satikto cilvēku nogriezt pietiekami lielu iesmu, lai uz tā varētu uzcept viņu pašu. Raganas reizēm nogalina arī tos cilvēkus, kas novēro tās velējoties. Vecatē pierakstīta teika, kurā stāstīts par Burtnieku ezerā dzīvojošajām raganām, kas apdraudējušas un nogalinājušas tos, kas ziemā gājuši pār ezera ledu: Rudeņos Burtnieku ezers „gaudo” un „dzied”. Teika stāsta, ka ezerā mājojot divas raganas, kas vilinot dvēseles sev par barību. Kad raganas gaudo, tad ezera ledū ar lielu, dārdošu troksni atverās aizas – ledus šais vietās pāršķeļās un nekad neaizsalst. Pār tām jātaisa tilti. Miglā bieži gadās iebraukt šais aizās un noslīkt ceļiniekiem” (LFK 1459, 1613, Vecate). Teikā minētā Burtnieka gaudošana un plaisu veidošanās ledū ir šim ezeram raksturīga sezonāla parādība, ko savulaik ir aprakstījis Reinis Cukurs.^[2] Vecatē pierakstītajā teikā un Cukura aprakstā minēta viena un tā pati dabas parādība, kas mutvārdu tradīcijā interpretēta saistībā ar raganām. Viena no šīs un citu līdzīgu teiku funkcijām, stāstot par bīstamajām Burtnieka raganām, ir aktualizēt tēmu par ledus šķērsošanu ziemā, norādot uz acīmredzamajām dzīvības briesmām, kas var piemeklēt neuzmanīgos braucējus. Tādējādi ticējumteika par Burtnieka baurošanu pēc funkcijas klasificējama kā brīdinošā teika.

(NO)KUTINĀŠANA. Ārpus raganu tradīcijas relikta teritorijas Preiļu rajona Sutros pierakstīts šāds stāstījums: Ka es augu, beidās, ka es brodoju rudzūs, sacieja, ka rogana nūgyus, ka tuoda rogana jira – spūks, motim garim palaistim, nogim lelim, nūkutynuos rogana. Nadreikstieja leist rudzūs, baidieja. Vai ta jei beja, tei rogana? Tak juos nabeja tuodas! [Smejas.]” (Laime 2008a: 214). (..) Kādā teikā atzīmēts, ka īpaši tām paticis kutināt jaunus vīriešus (LFK 142, 3909, Gauri). Kutināšana parasti notiek raganu apdzīvotajās vietās – visbiežāk mežā, bet arī pie kāda veca bērza, ezera malā un pie kalna.^[3]

Atsevišķās teikās kutināšana raksturota sīkāk. Abrenes Gauros pierakstītā teikā stāstīts, ka raganas ar satikto vīrieti sākumā mīlinājušās un bučojušās, bet pēc tam nokutinājušas līdz nāvei, novilkušas drēbes, paņēmušas apavus un naudu un aizgājušas smiedamās (LFK 142, 3909, Gauri). Tāpat smiedamās raganas nokutinājušas arī kādu sievu (LFK 740, 30854, Viļaka). Pārliecība, ka mežā satiktās raganas nokutinās cilvēku līdz nāvei, ir bijusi tik liela, ka muižnieks vārdos vai darbos noziegušos zemniekus sodījis, liekot tiem nogādāt vēstuli otram muižniekam, kas dzīvojis meža otrā pusē (LFK 142, 3909, Gauri). (..)

(NO)ŽŅAUGŠANA. (..) Reiz kāds piedzēries vīrs braucis no krogus uz māju. Viņu ceļā apņēmušas raganas un žņaugušas. Kabatā viņam bijis duncis, un dūris raganām. Bet, kā dūris raganām, tā katris dūriens dūries viņam sirdī. Beidzot raganas viņu nožņaugušas un zirgu palaidušas vaļā, lai iet uz māju. Rītā sieva nākusi meklēt un atradusi ceļā vāģos nožņaugtu (LFK 116,11889, Rencēni). (..)

INTERESE PAR VĪRIEŠIEM. Jau Krēsliņa Jānis publikācijā par nakts raganām norādīja, ka, daždažādos veidos pārvērzdamās, viņas [raganas] viļināja visvairāk jaunekļus pie sevis, no kuŗienes tikai rets atgriezās, citi palika viņām par laika kavēkli (Krēsliņš 1889:398). Šādu raganu darbību apstiprina arī 20. gs. pirmās puses folkloras pieraksti. Tā, piemēram, Abrenes Gauros noklausītā teikā stāstīts, ka kādā Jaunlatgales mežā dzīvojušas raganas, kas īpaši muļķojušas jaunus vīriešus,^[4] savukārt teikā par Perdika gravu Alsviķu pag. stāstīts, ka tajā velējušās brīnumskaistas raganas, tāpēc puiši, kas tur gājuši garām, nekad vairs nav atgriezušies (LFK 179, 1226, Alsviķi). Kāds vīrs, kas tīrumā aris, pusdienas laikā izjūdzis zirgu, ielaidis zālē, lai ēd, bet pats savai guļas vietai apspraudis meijas apkārt, attaisījis bikšu ķīli vaļā un izņēmis miezamo. Dienas vidū raganas klāt gan, bet caur meijām nav viņam tikušas klāt, saķērušās rokās, gājušas viņam apkārt, dziedādamas: „Zili ziedi, zaļi ziedi, sprunguls vidū!” Miezamo esot izņēmis, lai redzētu, ko raganas, to ieraugot, dara” (LFK 23, 14191, Kocēni).

Zviedru folklorists Ulfs Palmenfelts (Ulf Palmenfelt) norāda, ka jebkurš folkloras teksts uzskatāms gan par kolektīvu, gan individuālu vienību. No vienas puses, jebkuru folkloras tekstu korpusu var uzlūkot par kādai kopienai svarīgo vērtību kolektīvu izpausmi, kura elementus katrs kopienai piederīgais var brīvi atlasīt un kombinēt, veidojot savu individuālo folkloras repertuāru. Šajā gadījumā folkloras kolektīvais raksturs ļauj indivīdam paslēpties aiz anonimitātes vairoga, atbrīvojot to no personīgas atbildības uzņemšanās par stāstā, dziesmā, anekdotē vai kādā citā folkloras vienībā paustajām vērtībām, attieksmēm u.tml. No kolektīvā skatu punkta teikas par pārdabiskām būtnēm var uzlūkot kā mākslinieciski apstrādātus, metaforās ietērptus stāstus par cilvēku attiecībām. Šajos stāstos cilvēki ar pārdabiskajām būtnēm nereti izspēlē notikumus, kas aktualizē ar ētiskajām normām, morāli, taisnīgumu un dažādām delikātām situācijām saistītus jautājumus. Rakstā, korelējot ar vēlāk pierakstītajiem detalizētajiem teicēju dzīvesstāstiem, analizēti kādā plašākā 19. gs. Gotlandes teiku kolekcijā ietvertie naratīvi par cilvēku attiecībām ar tā saucamajām jūras sievām (havfrui). Palmenfelts cita starpā norāda, ka teikās, kurās stāstīts par intīmām attiecībām starp mitoloģiskajām būtnēm un cilvēkiem, risināti pašiem teicējiem aktuāli jautājumi. Piemēram, vairākas teikas ar erotisku sižetu pierakstītas no kāda 36 gadus veca teicēja, kas bija precējies pirms nepilna gada. Šādas tematikas teiku aktualizēšanos, iespējams, rosināja fakts, ka laulība parasti iezīmē izmaiņas cilvēka seksuālajā dzīvē (nevainība > seksuāla aktivitāte vai poligāmija > monogāmija), ko tiešā veidā nebija pieņemts pārspriest, tāpēc tas darīts folkloras aizsegā (Palmenfelt 1999:261, 265). (..) Vīriešu pavedināšana ir ne tikai raganām un zviedru jūras sievām raksturīga darbība. Tā ir tipiska, piemēram, arī lietuviešu laumēm – teikas, kurās risinātas dažādas attiecības starp laumēm un vīriešiem, veido ceturto daļu no visām par laumēm pierakstītajām teikām (Vėlius 1977:104-108).