Ilze Šarkovska-Liepiņa

PASAULES LATVIEŠU SIMFONISKĀS MŪZIKAS KONCERTI CĒSĪS UN RĪGĀ

 

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskais orķestris ar diviem simfoniskās mūzikas koncertiem atklāja savu 2014./2015. gada koncertsezonu. Abi koncerti ievadīja Rīgā notiekošo Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda (PBLA KF) organizēto otro zinātnisko konferenci „Latvija ārpus Latvijas. Kultūra, vēsture emigrācija un nacionālā identitāte”. Vidzemes koncertzālē „Cēsis” (2014.4.X) un Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē (5.X) latviešu diriģenta Aināra Rubiķa un LMA studentu simfoniskā orķestra sniegumā izskanēja Lolitas Ritmanes Uvertīra gaismai (2014, pirmatskaņojums), Bruno Skultes simfoniskais skerco Nerrs (1938), Jāņa Kalniņa Vijoļkoncerts (1945), Tālivalža Ķeniņa Ceturtā simfonija (1972) un Imanta Ramiņa simfoniskā poēma Odiseja (1995). Programmu šiem īpašajiem koncertiem veidojusi komponiste Dace Aperāne, un tajā tika ietverti vairāki līdz šim Latvijā neskanējuši darbi, kas stilistiski un hronoloģiski iezīmēja visai daudzveidīgu panorāmu. Pēc ilgāka laika sastapāmies ar Tālivalža Ķeniņa Latvijā nepelnīti reti pārstāvēto simfonisko daiļradi. Atklājām Jāņa Kalniņa 1945. gadā uzrakstīto Vijoļkoncertu, kas Latvijā līdz šim nebija atskaņots vispār. Šo opusu komponists bija paredzējis Olafam Ilziņam, taču trimdas gaitas noveda vijolnieku Venecuēlā, un skaņdarbu pirmoreiz atskaņoja Jānis Kalējs Kanādā (1962). Tad opuss pazuda un tikai pēc Jāņa Kalniņa nāves tika atrasts – nepilnīgs un bojāts. Juris Ķeniņš partitūru restaurēja, un atjaunojums tika piedāvāts klausītājiem Aināra Rubiķa un jaunās vijolnieces Lauras Zariņas sniegumā. Savukārt Lolita Ritmane Uvertīru gaismai bija rakstījusi tieši šim koncertam, klātienē arī pati pieredzot darba pirmatskaņojumu.

AINĀRS RUBIĶIS. Diriģenta kopdarbs ar studentu orķestri izrādījās gana veiksmīgs, izcēlās ar iedvesmojošu un korektu, rūpīgi izsvērtu vadību. Ainārs Rubiķis tolaik ir Novosibirskas (Krievija) valsts operas muzikālais vadītājs un galvenais diriģents, kurš veiksmīgi sadarbojies ar daudziem izciliem kolektīviem – Jaunā Nacionālā Tokijas teātra orķestri, Poznaņas filharmonisko, Hamburgas simfonisko, Liverpūles Karalisko, Heidelbergas, Toronto, Melburnas, Lucernas un citiem simfoniskajiem orķestriem, tāpat arī ar Latvijas Nacionālo operu, kuras iestudējums Kristapa Pētersona opera-lekcija Mihails un Mihails spēlē šahu nule saņēmusi 2014. gada Latvijas Lielo Mūzikas balvu, pērngad iestudētā Leonarda Bernsteina Mesa saņēmusi prestižo „Zelta Maskas“ balvu, savukārt žurnāls Muzikaļnoje Obozreņije par labāko izrādi valstī atzinis Novosibirskā Rubiķa diriģēto Riharda Vāgnera Tanheizeru (jāteic, tas neglāba no skandalozas tiesvedības un politiskas izrēķināšanās ar motivāciju, ka izrāde aizvaino pareizticīgo reliģiskās jūtas).

Diriģents paudis intervijā Latvijas Radio Klasika, ka, bieži atrodoties ārpus Latvijas, mūsu zemi uztveru gluži citādi. Iestudējot šo programmu, jūtu un redzu, ka tieši tāpat juties gan Imants Ramiņš, gan Tālivaldis Ķeniņš un arī citi. Proti, tas ir skatījums uz Latviju ar pasaules elpu. Nesen prātoju, ka ar latviešu mūzikas atskaņošanu varam parādīt, kas mēs esam, bet ar pasaules mūzikas interpretācijām – ko varam. Šajā mūzikā ir gan latviskais, gan pasaulīgais – viss ir viens liels kopums.

LOLITA RITMANE. Pasaules elpa bija jūtama Lolitas Ritmanes Uvertīrā gaismai – 2002. gada Emmy balvas laureāte un filmu mūzikas autore simfoniskajā jaundarbā izcēlās kā laba muzikālās dramaturģijas meistare, spēlējoties ar orķestra krāsām, raitu un loģisku skaņdarba gaitu un spēju uzburt košas un emocionāli piesātinātas ainas. Uzticīga „holivudiskas” domāšanas principiem, kas sevī ietver arī romantisma stilistiskos modeļus, Lolita Ritmane ir meistarīga savā ampluā, līdz ar to pārliecinot arī klausītājus.

BRUNO SKULTES pretstatu pilnais un kaprīzais Nerrs savukārt ieveda pagājušā gadsimta 30. gadu periodā, ar kuru saistāms latviešu profesionālās mūzikas pirmais zelta laikmets un tajā dominējošais neoromantisms. Gan diriģents, gan orķestris jutīgi atklāja skaņdarbā ietvertos pretmetus un skaņuraksta kaprīzes.

JĀNIS KALNIŅŠ. Arī Jāņa Kalniņa Vijoļkoncerts iekļāvās romantiskajā straumē ar tai raksturīgo emocionālo tonusu un dramaturģiskā veidojuma izjūtu. Šīs skaņdarba iezīmes tehniski pārliecinoši izcēla vijolniece Laura Zariņa, kura pārsteidza ar toņa kvalitātēm un lielisku stila izpratni, kā arī ar spožu, brīvības pilnu virtuozitāti. No zudības paglābts, savam laikam visai tipisks, taču ne izcils opuss – tā varētu raksturot Vijoļkoncertu, kurš Jāņa Kalniņa spožāko šedevru vidū ar īpašu savdabību neizceļas, taču ir vērā liekams.

TĀLIVALDIS ĶENIŅŠ. Īpaši tika gaidīts Tālivalža Ķeniņa Ceturtās simfonijas atskaņojums. Ķeniņa stils kā divu pretmetu, pretpolu vienība ar intelektuālu lakonismu vienā, bet dziļu jūtīgumu pretējā pusē, ar precīzas notācijas un aleatorikas pretnostatījumiem, ar ilgstamības kontrastiem, ar stingra taktsdalījuma un brīvdalījumu spēlēm, ar variantveidīguma un variācijprincipu attīstību iezīmē spilgtu modernisma līniju ne tikai latviešu mūzikas kontekstā vien. Viendaļīgā Ceturtā simfonija ir gan koncertiska, gan arī simfoniski koncentrēta. Pārmaiņas un to pārvarīga aizturēšana, solo, dialogi, orķestra grupu kontrasti tiek integrēti ciešā, hierarhiskā veselumā, kuru orķestra mūziķiem līdz galam gan neizdevās atšifrēt, lai arī kopumā skaņdarba loģika tika atklāta.

IMANTS RAMIŅŠ. Koncertus noslēdza Imanta Ramiņa simfoniskā poēma Odiseja, kura atgriezās uz Bruno Skultes un Jāņa Kalniņa iezīmētās romantiskās takas, ar šādu kopsaucēju noslēdzot programmu, kādām Latvijā vajadzētu atrast vietu ne tikai īpašu pasākumu ietvaros, bet arī regulārajā koncertdzīvē. Sen neatskaņotu vai aizmirstu darbu partitūru atdzimšana, it kā piemirstu komponistu vārdu parādīšanās koncertu afišās joprojām spēj solīt jaunatklājumus un jaunas atziņas.

Programmu šiem īpašajiem PBLA KF koncertiem, kuros ietverti vairāki līdz šim Latvijā neskanējuši darbi, kas stilistiski un hronoloģiski iezīmēja visai daudzveidīgu panorāmu, veidojusi komponiste Dace Aperāne, sadarbībā ar čellistu Juri Ķeniņu.

 

Muzikoloģe, mākslas doktore Ilze Šarkovska-Liepiņa ir J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra vadītāja un LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece.