Jaunā Gaita nr. 281. Vasara 2015
Kārlis Zvejnieks
TIESĀŠANA ŠTUTHOFĀ
Nākošais! – Aleksandrs tūlīt neatbildēja. Viņš steidzās aprunāties ar Mārtiņu, kas nupat iznāca pa durvīm no blakus telpas. Nu kā gāja? – viņš uzrunāja bārdaino. Liekas tīri labi
. Teicu, ka esmu darbojies tikai pret vāciešiem. Pret krieviem nē. Liekas, tikšu atpakaļ uz Rīgu. – Varbūt Rīgu neredzēsi kā savas ausis. Netici viņu solījumiem. – Nākošais! – Nu jau skaļāk atskanēja no blakus telpas. Es jau nāku! – atsaucās cietumnieka tērpā gaidītais un iesteidzās zālē, kur pie sarkanu segu klāta galda sēdēja prokurors un rakstvedis.Aleksandrs nostājās galda priekšā. Prokurors likās samērā jauns. Variet sēsties! – prokurors norūca. Aleksandrs paklausīja. Vārds, uzvārds? – Aleksandrs Olavs. – Kad dzimis? – nākošais jautājums. 1909. gadā. Bet kas jūs tāds? – Nāca pretjautājums. – Esmu Padomju Savienības tieslietu komisārs.
Daudzi latviešu ieslodzītie krieviski nesaprot, ne krievi latviski. Tas lietu sarežģī, tādēļ nozīmēja te mani. Protu arī vāciski.
Tik jauns, komisāra kungs. – Neesmu nekāds kungs, sauciet mani: biedri komisār! – Biedrs, un gribat mani tiesāt? – Aleksandrs zobgalīgi pasmīnēja. – Tiesāt nē, pratināt. Tiesāšana nāk pēc pratināšanas. Varbūt nemaz nebūs jātiesā. To redzēsim vēlāk. Viņš likās laipns. Izvilka no krūšu kabatas paciņu amerikāņu Camel cigaretes. – Laba marka, ja gribat, došu jums visu paciņu. Vai smēķējat? – viņš noprasīja. (Ahā, vecs triks. Uz āķa neuzķeršos – nodomāja pratināmais. Viņš zināja, ka cigarešu dēļ viens otrs darīja nez’ ko.) Nesmēķēju, paldies! – bija viņa atbilde. Pratinātājs iebāza cigaretes kabatā. – Bet nu pie lietas. Esiet vaļsirdīgs. Izstāstiet visu, kā bija. Gribu zināt, kāda jūsu izcelsme. Kas jūsu tēvs?
Tērbatā mans tēvs jaunībā studējis teoloģiju, bet liberālo uzskatu dēļ nav dabūjis mācītāja darbu. Pārslēdzies uz Rīgu, studējis Politehniskā Institūtā, ko beidzis 1904. gadā. Kā revolucionārs 1905. gadā apcietināts. Gadu nosēdējis cietumā. Pēc tam uzsācis darbu kā būvuzņēmējs un uzcēlis trīs lielus īres namu ar latviešu strādniekiem. – Bijis revolucionārs un pēc tam pārvērties buržujā, darba ļaužu izsūcējā – iemetās starpā biedrs prokurors. – Nezaimojiet manu tēvu. Viņa piemiņa man svēta. Viņš pats pie būvēm strādāja. Trīs namus uzcēla ar saviem sviedriem, gudrību un latvieša uzņēmību. Viņa strādnieki viņu mīlēja. Tas pats notika, kad, I Pasaules kaŗam sākoties, viņš devās līdzi kādiem 200 000 bēgļiem kopā ar ģimenēm uz Krieviju, lai izbēgtu no vāciešiem. Viņu izvēlēja par Bēgļu Aprūpes Komitejas vadītāju. Viņš daudz palīdzēja tautiešiem, un tie viņu cienīja. Žēl, ka viņš nomira svešumā ar tīfu 1917. gadā.
Latviešu bēgļiem šinī karā vajadzēja darīt kā jūsu tēvam un citiem un doties uz Krieviju, ne Vāciju. – tā prokurors. – Esam spaidītas trīs mazās Baltijas tautas starp diviem milzeņiem, Krieviju un Vāciju, un malti karos kā trīs graudi starp lieliem dzirnu akmeņiem. Padomju Savienība nav Krievija. To mēs redzējām un izcietām 1940./1941. gadā, kad Padomju Savienība un Sarkanarmija okupēja Latviju, gadā, ko mēs saucam par „Baigo gadu”. Vispirms visu nacionalizēja. Viss piederēja valstij. Privātīpašuma vairs nebija. Par mūsu dzīvokli mūsu pašu mājā mums bij jāmaksā valstij. Vajāja, apcietināja, izsūtīja, pat nošāva tos, kas bij pret jauno režīmu. 1940. gada augustā bij izsludinātas vēlēšanas. Latvijas tauta it kā lūgusi Padomju Savienībai uzņemt mūs citu brālīgo republiku saimē. Jau pirms vēlēšanu beigām radio ziņoja, ka par to nobalsojuši 97% Latvijas iedzīvotāju. Farss tas bija. Patiesībā 97 % latviešu būtu nobalsojuši pret.
Prokurators garlaikoti klausījās. Liekas, viņš sen jau to bija dzirdējis. Ko jūs zināt par Latvijas Centrālo Komiteju? Vai piedalījāties LCK sēdēs? Kas tur bija? Vai kādu pazināt? – Sēdēs piedalījās bijušie valsts vīri, kam rūpēja Latvijas nākotne un kas vēl nebija krievu vai vācu apcietināti un izsūtīti. Kā jau droši vien vācu papīros lasāms, biju vienkāršs kurjers, kam bij jānogādā LCK ziņojumi uz Ventspili, kur tos tālāk nogādāja Latvijas sūtnim Stokholmā kāds drošsirdīgs Ventspils zvejnieks. – Zvejnieks? Kas tas bija? Kā viņam vārds? – saausījās prokurors un pārtrauca runātāju. – Nezinu – nāca atbilde. Bijām norunājuši, ka savus īstos vārdus neteiksim, lai viens nenodotu otru, ja mūs noķertu un spīdzinātu. (Vārds bija Siliņš. To Aleksandrs zināja, bet neatklāja.) – Pastāstiet tuvāk par šo zvejnieku – interesējās prokurors.
Viegli tas nebija, jo pa Baltijas jūru patrulēja vācu ātrlaivas, lai bēgļi nebēgtu uz Zviedriju. Bet viņš zināja ko darīt, jo veica to ar dzīvības briesmām vairāk reizes. Viņam laimējās. Mūsu sūtnis Stokholmā par notikumiem Latvijā savukārt sazinājās ar franču un angļu sūtņiem. – Un jūs naivi domājāt, ka angļi un franči nāks jums palīgā. Baltijas valstis atbrīvot ir no vāciešiem, ir krieviem. Veltas pūles. Nav jau Bermonta laiki, kad angļu kara kuģi, noenkurojušies Rīgas līcī pretī Bolderājai, apšaudīja lielgabaliem vācu ierakumus, tā palīdzot latviešiem Bermontu sakaut. Šoreiz angļi un franči mūsu sabiedrotie. Velti gaidīt, ka viņi jums palīdzēs! – Viņi jūsu sabiedrotie, jūs ar viņiem varat sazināties, mēs nē. Kāds absurds.
Prokurors uzmeta Aleksandram baltu aci, bet neatbildēja... Ātrumā nevarēja pareizo atbildi atrast. Mazās Baltijas tautas par sevi nevar pastāvēt. Viņām jāpakļaujas kādas citas lielākas valsts gādībai, viņš pamācīja. – Jūs domājat Padomju Savienībai? – jautāja Aleksandrs. Tā mums izpostīja to, kas 20 brīvības gados bij celts. Mēs dzīvojām labāk kā Padomijā. Un tikpat labi kā Dānijā, Šveicē, Holandē, Beļģijā. Un arī „Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam sev paši likumus lemt. Šī zeme ir mūsu, šīs pilsētas mūsu” – viņš citēja dzejnieku Plūdoni. – Latvijas zeme pirkta krievu asinīm, uzsvēra prokurors. – Mēs Latviju neesam pārdevuši, iecirtās pratinātais. Kas viņus aicināja Latvijā iebrukt? Tagad salīduši kā utis kažoka krāgā, kur siltāk un labāk. Nevainīgus latviešus apcietina, nošauj vai izsūta. To jau pieredzējām Baigajā gadā. 1941. gada 14. jūnija naktī izsūtīja vairāk kā 15.000 vīrus, sievas, sirmgalvjus un mazus bērnus, sabāza kā lopus aizrestotos preču vagonos un prom uz Sibīriju. Bij paredzēts tos aizstāt ar krievu mužikiem. Tagad, kad komunisti otrreiz iekaro mūsu zemi, droši vien izsūtīs vēl vairāk. Tanī pat 1941. gada 15. jūnijā Litenē apšāva 500 Latvijas armijai piederīgo, vairums virsnieku, kas negribēja tikt pārskaitīti Sarkanarmijā, pārējos aizsūtīja uz Padomiju, un tie pazuda. Kad nedēļu vēlāk Rīgā ienāca vāci, Centrālcietumā atrada 90 nošautus līķus, ko komunisti panikā bēgot likvidējuši. Nošauto starpā ģenerālis Gopers, Latvijas skautu priekšnieks, tāpat tautskolu inspektors Čuibe ar dēlu. Ko tie bij nogrēkojušies? Vienīgi, ka latviešu patrioti.
Cietos, cietos, bet nu mans mērs pilns, uzbudināts iesāka pratinātājs. Negribēju sevi atklāt, bet nu man jāsaka – esmu Latvijas ebrejs (jūs teiktu žīds, vāci jūds). Esmu dzimis un uzaudzis Ventspilī, kur beidzu Ventspils latviešu ģimnāziju. 1939. gadā aizgāju Latvijas universitātē studēt tieslietas. Krieviem ienākot, intereses pēc iestājos komjaunatnē. Nemaz tik slikti nebij. Biju divus gadus nostudējis un biju jau atgriezies Ventspilī, bet 1941. gada 22. jūnija rītā biju Ventspils stacijā, jo bija jānokārto šis tas Rīgā. Pēkšņi otrpus Ventai, kur bija krievu lidlauks, atskanēja apdullinoši sprādzieni. Krievu manevri – nodomāju. Bet negaidot stacijai pāri pārskrēja lidmašīna, vācu pazīmēm uz spārniem un nobēra ložu kārtu. Nu man bij skaidrs. Kaŗš! Kā tad! Stacijā saskrēja pārbijušies krievu karavīri un lauzās uz vagoniem. Es viņiem līdz! Cik nebij dzirdēts par jūdu grautiņiem Vācijā. Un vāci kāvās jau Polijā un rietumu frontē ar frančiem un angļiem. Vilciens piebira pilns krievu garnizona vīriem un sāka kustēt pirms atiešanas laika. Tā aizbraucu līdz Maskavai. Tā bij pēdējā reize, kad redzēju savus vecākus. Tēvs bij zobārsts. Vēlāk dabūju zināt, ka abi ar māti kopā ar citiem ebrejiem Ventspilī vācu nošauti. Par ko? Tikai tāpēc, ka bija ebreji. Jūs raudat par dažiem simtiem latviešu, ebreju bij miljons, ko vācieši nošāva, kur vien ieradās. –
– Jūs runājat par simtiem latviešu. Ne simtiem, bet tūkstošiem un desmit tūkstošu, varbūt pat simtu tūkstošu latviešu, ko komunisti iznīcinājuši karos, izsūtījumos un tāpat nošāvuši. Pat tie latvieši, kas I Pasaules kara laikā kļuva komunisti un pēcāk ieņēma augstus amatus Padomju Savienībā un Sarkanarmijā – Eidemanis, Rudzutaks, Alksnis, pulkvedis Vācietis u.c. – kļuva Staļina upuri, viņš viņus visus lika nošaut. Moris savu darbu bij padarījis, moris varēja iet. Nošāva pat rakstnieku Linardu Laicēnu, kas vēl 1932. gadā ticēja strādnieku „paradīzei” un aizbēga no Latvijas uz Padomiju. 1935. gadā Padomju Savienībā registrēti 200 000 latviešu, bet 1939. gadā – 130 000, tātad par 70 000 mazāk. Kur viņi palika? Neviens no viņiem uz Latviju neatgriezās. Ja karš būtu sācies gadu agrāk, varbūt tie visi vēl būtu dzīvi. Uz listes bij arī ebrejs, politbiroja loceklis Trockis, kam laimējās izbēgt uz ārzemēm. Man universitātē arī bij draugs ebrejs, bet tas pazuda Salaspilī. 20. gados Ukrainā Maskavas tīšuprāt izraisītā bada nāvē un cīņās starp „sarkanajiem” un „baltajiem” bojā aizgāja vairāki miljoni ukraiņu. Divu despotu, slepkavu Hitlera un Staļina dēļ izklīdināti un nogalināti miljoniem cilvēku, ne tikai ebreji vien. –
– Klusu! Ne vārda vairs! Negribu tālāk dzirdēt! – pielēca kājās prokurors. Pielīdzināt lielo Staļinu Hitleram un pie tam vēl nosaukt par despotu un slepkavu! –
– Abi pār vienu kārti metami. Tie paši vēži, tikai citā kulītē, mierīgi noteica Aleksandrs
– 25 gadi Sibīrijā! – uzsita ar dūri uz galda prokurors. Tādu laist atpakaļ uz Latviju pie citiem? Viens sapuvis ābols var samaitāt veselu kurvi. Tad apdomājās. Tā kā esat strādājuši pret vāciešiem un uz krieviem neesat šāvuši, ir vainu mīkstinoši apstākļi. Nesūtīsim jūs uz ogļraktuvēm aiz polārā loka kā latviešu leģionārus, bet vairāk uz dienvidiem. Un sargāties! Turiet muti! Vienmēr būs, kas jūs nodos, un tad, ziniet – pie sienas! –
– Laikam viņam palika manis drusku žēl. Patika, kad sacīju, ka man labs draugs bij ebrejs. Bet tā bij taisnība! Man radās antipatija pret jauno prokuroru pašā sākumā, kad viņš nosauca tēvu par buržuju un darbaļaužu izsūcēju. Varbūt vajadzēja drusku pievaldīt mēli. Māte vienmēr pārmetusi, ka esmu straujš un nesavaldīgs. Kas man uz sirds, tas man uz mēles. Bet nu jau par vēlu, nokāra galvu Aleksandrs.
 Gintautas Martynaitis. Vīriešu atdalīšana no ģimenēm http://www.gulagmuseum.org/ |
Kārļa Zvejnieka (1921-2015, skat. 57. lpp.) „Tiesāšanai Štuthofā“ pamatā ir patiess pieraksts no nesenās vēstures.
