Astrīdei Ivaskai

Savu vārdu

mīļos veļus

Tu paņēmi līdzi

savos līču lokos,

Ivara bezgala

spirāļu apļos

savā atceļā

uz iesākumu.

Mums paliek tikai,

papīrā iekaltas,

Tavu vārdu

atstātās zīmes

līkloču ceļam

uz attālo vietu,

kur pirmoreiz

tapa Tavs vārds.

Tuvs ir

un grūti

tverams

Tavs vārds,

jo tuvs šķiet,

bet ilgi ejams

loku un spirāļu ceļš,

kas mums līdz veļiem vēl jānoiet.