VIĻŅA BANKOVIČA PAPLAŠINĀTAS ATMIŅAS

Vilnis Bankovičs. Los, Los! Davai, Davai! 2. izd. Rīgā: Mansards, 2014. 379 lpp.

 

Mācību gadā, no septembra līdz maijam, mēs, tāds jauks pulciņš lasītpratēju, tiekamies Čikāgas Literatūras kopā gandrīz vai katru sestdienu. Tad ir arī izdevība apraudzīt Čikāgas Latviešu skolas bibliotēku, paskatīties, vai ir kas jauns un interesants. Jā, ieraugu Viļņa Bankoviča Los, Los! Davai, Davai! Pašķirstu, liekas, jau kādreiz lasīta. Bet redzu, ka šis ir 2. izdevums, paplašināts. Kur autors ir krietni piedomājis, kā savas atmiņas vislabāk sniegt lasītājiem. Jau no grāmatas nosaukuma vien var pateikt, ka atmiņas attiecas uz laiku un vietām, kur vispirms skarbi dominē vācu valoda, pēcāk tikpat skarbi – krievu valoda.

Grāmatai ir divi ļoti izcili Valtera Nollendorfa priekšvārdi. Pirmais pārpublicēts no pirmā izdevuma (2003), otrs speciāli uzrakstīts aplūkotajam izdevumam. Priekšvārdi dod labu ieskatu gan paša autora, gan viņa atmiņu un aprakstītā laikmeta izpratnei. Un Bankoviča atmiņu stāstījums patiešām ir apbrīnojams!

Grāmatas noslēgumā iekļauti divi Ritas Drones raksti – „Epilogs”, kas savā veidā uzskatāms par turpinājumu autora atmiņām, sniedz informāciju par viņa ģimenes locekļu (vecāku, māsas, brāļa) gaitām trimdas zemēs rietumos. Otrajā rakstā „Maza šo atmiņu pieraksta vēsture” Rita Drone pastāsta gan par saviem mudinājumiem autoram ķerties pie atmiņu apkopošanas, gan arī par Māra Rozes Los, Los! Davai, Davai! tulkojumu angļu valodā. Tekstam pievienotas vairāku dokumentu kopijas – iesaukšanas pavēle vācu okupācijas laikā, Latvijas Republikas Totalitāro režīmu noziegumu (LRTRN) izmeklēšanas nodaļas deklarācija par piespiedu darbiem PSRS būvbataljonos, kā arī LRTRN izvērtēšanas komisijas raksts, adresēts Vilnim Bankovičam, par viņa politiskās represijās pavadīto gadu skaita noteikšanu. Seko Māra Rozes paskaidrojumi par šiem dokumentiem un to nozīmi autora dzīvē.

Īsā rakstiņā (autore Lisa Nicole Bell) laikrakstā Chicago Tribune (2015. 28.VI) doti četri ieteikumi, kā stāstniekam piesaistīt klausītājus/lasītājus. Pirmkārt, stāstījuma galvenajam varonim jābūt labi izprotamam, varbūt pat tādam, ar ko iespējams identificēties. Bankovičam ir veicies. Varu saderēt, ka arī tie, kas nekad nav bijuši ne gūstā, ne leģionā, nedz arī Sibīrijā, spēs dzīvi izsekot autora pārdzīvotajam, pat spilgti iedomājoties sevi saspiesti guļam blakus pilnai mēslu mucai, reaģējam uz Los, Los! feldfēbeļu komandām vai Davai! militāristu urravāšanas pieprasījumiem.

Otrkārt, stāstījumam ir jāsastāv no sākuma, vidusdaļas un nobeiguma. Bankoviča teksts iesākas ar paša autora ievadu, kam seko skolas gadu atmiņas un pirmās gaitas vācu Darba dienestā (Reichsarbeitsdienst). Vidusdaļā atainota dzīve Latviešu leģiona rindās, tad krievu gūsta laikā, īpaši spilgti parādīta Rietumprūsijas Graudencas (Graudenz, tagad Grudziądz, Polijā) cietumā, kam seko Sibīrijas laiks. Beidzamais posms, kā pats autors saka ir „Brauciens uz rietumiem”, „Atkopšanās Narvā” un „Atkal Latvijā”.

Treškārt, jebkuram stāstījumam jāatspoguļo galvenā varoņa fiziskos un morālos pārdzīvojumus. Arī tas ir sekmīgi īstenots – no dienesta Lielvācijas vadoņa karapulkos līdz gūstam Sibīrijā „tautu tēva un skolotāja” laikā, kas nebija labvēlīgs ne autora veselībai, ne dzīvības uzturēšanai – ievainojums, cīnoties leģionā, drausmīgās slimības gūstā, redzes zaudējums vienā acī Narvas laikā u.c.

Ceturtkārt, stāstījuma beigu daļā viss jāsavelkot kopā un jādodot kāds ass, vērienīgs risinājums. Tā tas ir darīts Viļņa Bankoviča atmiņās Los, Los! Davai, Davai! Grāmatas noslēgumā uzsvērts dokumentētās pieredzes nozīmīgums gan mūsdienu, gan arī nākamajām paaudzēm, lai traģiskā vēsture neatkārtotos.

Aprakstītās norises un izjūtas ir apbrīnojami dzīvi pasniegtas. Un nav jau viss tikai par karu, briesmām, represijām, gūstu, Sibīriju, nē, ir arī par mīlestību! Brīnišķīgu mīlestību, maigu, lēnu, ar totālu respektu pret iemīlēto personu, nu tādu kā apmēram Vaidai un Arvim Brigaderes Kvēlošā lokā. Atmiņu autoram Vilnim ir divas mīlestības, gan pirmā, nekad neaizmirstā – Velta, gan otrā – Regīna, autora dzīves biedre mūža garumā. Uz grāmatas vāka redzam sabrukuša tilta fotogrāfiju. Manuprāt, šis tilts savā veidā simbolizē krievu okupācijas un kara dēļ zaudēto pirmo mīlestību, neizdzīvotos un represētos jaunības gadus, sadragāto veselību.

Pēc II Pasaules kara iznāca ļoti daudzas atmiņu grāmatas par kara gaitām, bet pavisam reti par gūstu Padomijas Sibīrijā. Atmiņā nāk Artūra Pormaļa sakopotais atmiņu krājums Karakalps (Rīgā: Pormaļu ģimenes fonds, 2002), kur varam lasīt Imanta Važes „No Itālijas uz Sibīriju” un Kārļa Bauma „No Itālijas uz mājām caur Gulagu”, kas gan nepārsniedz 10 lappuses.

Ivars Antēns

 

Ivars Antēns, ilggadējs darbinieks ASV Vides aizsardzības aģentūras starptautisko attiecību birojā, ir aktīvs Čikāgas Latviešu literārās kopas dalībnieks. Skat. arī Jura Silenieka recenziju [JG250(2007):63] par Los, Los! Davai, Davai! 1. izdevumu (2003).