Jaunā Gaita nr. 282. Rudens 2015

Vilnis Bankovičs

VELTAS STĀSTS

 

Rīga. 21. aprīlis, pēcpusdiena. Manā mājā zvan telefons. Paceļu klausuli.

Te runā persona no pagājušā gadsimta. Tā sievietes balss, liekas nepazīstama, ar tikko manāmu akcentu.

– Es arī esmu no pagājušā gadsimta. Atzīšos, ka jūsu vārdu neuzminēšu. Tomēr, tomēr….

– Runā Velta…

– Nē, vai tas var būt? Velta! – Pārsteigumā nesaprotu ko teikt. Velta, esmu bez valodas. 60 un vairāk gadu nedzirdēta, neredzēta, bet tik bieži domās pieminēta, bezmiega naktīs atmiņās atsaukta! Brīnums! Sen vairs necerēju Tevi… No kurienes Tu zvani?

– No Pārdaugavas. Ciemojos pie māsīcas…

– Tiešām Latvijā, Rīgā?! Kā Tu iedomājies man piezvanīt? Vai pirmo reizi Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas? Vai varētu Tevi satikt?

– Pirmo reizi biju 1992. gada vasarā kopā ar kori uz dziesmu svētkiem. Pēc tam vēl sešas reizes gan ar Dienvidkalifornijas kori, gan viena pati. Rīgu jau esmu nedaudz iepazinusi.

– Bet ne reizi neesi man līdz šim piezvanījusi. Es ļoti gribu Tevi satikt. Es Tev paskaidrošu kā manu māju atrast.

– Arī es gribu satikties, bet vispirms aprunāšos ar māsīcu, pēc tam piezvanīšu.

Sapratu, ka Veltai neērti braukt pie manis (būtu jāsatiek mana sieva); tāpēc vispirms viņa grib sarunāt ar māsīcu, kurā dienā varētu mani aicināt uz Pārdaugavu. Pēc šī negaidītā kontakta es savai sievai, ar kuru biju saticīgi nodzīvojis vairāk nekā 50 gadus, jautāju vai viņa neiebildīs ja es uzaicināšu Veltu pie mums, jo mani ļoti interesē kāda bijusi viņas dzīve prom no dzimtenes.

– Tavus labākos gadus man neviens nevar atņemt, tie pieder tikai man, tāpēc esmu mierīga.

Tā paiet pāris nervozas dienas. 24. aprīļa vakarā beidzot sagaidu ilgoto zvanu. Velta uzaicina mani 28. aprīlī uz Pārdaugavu, paskaidro kā visērtāk sasniegt vajadzīgo adresi. Ar to stress pazudis. Noteiktā laikā un vietā mēs abi, pēc 60 gadiem atkal satiekamies. Es viņu tūlīt jau pa gabalu pazīstu. Protams 80 nav 20, bet jaukais smaids ir tieši tāds kādu atceros kopš jaunības dienām. Mani pirmie vārdi ir, ka es viņu būtu pazinis arī ļaužu barā uz ielas. Bet viņa atbild: Tu gan esi ļoti izmainījies: tumšie, biezie mati tagad pilnīgi balti, brilles, arī balss nedaudz tumšāka. Bet augums gan tikpat slaids kā toreiz kad aizbrauci uz fronti. Varbūt uz ielas burzmā varētu nepazīt, tomēr manās atmiņās esi iegravēts nemainīgs tāds, kāds biji pirms 60 gadiem.

Jūtu, ka šobrīd esam abi laimīgi. Pagātni atgriezt nevaram, bet šis brīdis mūsu dzīvē ir sevišķi nozīmīgs. Māsīca mūs cienā, mēs sēžam viņas mājīgajā istabiņā un nenoguruši ritinām savu atmiņu kamoliņus daudzas stundas, pārmaiņus te viens, te otrs. Stāstāmā ir daudz. Velta iesaucas: Tu gan esi tik daudz karā un pēc kara cietis! – Tad atkal es: Tu esi piedzīvojusi daudz vairāk! Tava dzīve ir īsts varoņdarbs!

Aiz stāstāmā ir mūsu kopējās atmiņas – par jaunības dienām un pirmo satikšanos, un par visu to, kas mūs vēlāk neatgriezeniski šķīra.

Atceros, kā Ķekavas pamatskolas gaitenī ieraudzīju līdz šim neredzētu meiteni. Esot no Doles salas skolas. Ievēroju, bet tad par meitenēm daudz neinteresējos, brīvā laikā būvēju laivu Ķekaviņas krastā. Nedēļu pirms skolas beigšanas maija pievakarē nodarbojos ar topošo laivu. Aiz muguras dzirdēju divu meiteņu čalas. Skatos – viena no meitenēm ir jautrā blondīne Velta.

Vai ar Tavu laivu varēs arī Daugavu šķērsot?

– Nē, tepat pa dzirnavu ezeru vien.

– Žēl, cerējām, ka Tu mūs aizvizināsi uz salu.

Zināju, ka viņas abas ir zvejnieku meitas un tikai jokojas. Tā mēs iesākām tērgāt. Velta esot ievērojusi, ka es reizēm vingrinoties pie skolas klavierēm. Viņai patīkot dziedāt. Vai es varētu pavadīt uz klavierēm, bet tikai tad, kad neviens cits nedzird? Atbildu, ka es vēl tik labi neprotu no lapas notis lasīt, vēl jāmācās.

Pagaidām tēma izsmelta, bet interese par smaidošo blondo meiteni ir pamodināta. Man nu bieži par viņu jādomā. Mēs neesam vienā klasē, bet reizēm satiekamies skolas gaitenī vai skolas tuvumā, sasmaidāmies, pārmijam dažus vārdus – abi esam pārāk kautrīgi, lai sarunātu randiņu.

Izlaiduma dienā pēc liecību saņemšanas, pēc fotografēšanās kopā ar skolotājiem un vecākiem ejam uz sarīkojumu Ķekavas tautas namā. Pēc izrādes būšot arī dejas, pirmā balle manā mūžā. Kaut dejot nemaz neprotu, gribas meiteni satikt. Varbūt par burzmu viņa neievēros manu neveiklību. Tā iznāk. Velta pamāca klausīties mūziku, viņa ar dancošanu palīdzēšot. Pirmā tūre spoža nav, bet pamazām kājas sāk klausīt; mēs dejojām vēl.

Tēvs Veltai noteicis desmitos vakarā būt Daugavmalā pie pārceltuves. Mani vecāki jau aizgājuši, paļaujoties uz manu solījumu būt laikus mājās. Gribu Veltu pavadīt līdz krastmalai, bet pie sētas stūra mīņājas bars salinieku, varbūt arī viņas tēvs. Mums jāšķiras neko nenorunājušiem. Tu vari man piezvanīt, meitene pačukst. Slēpjos aiz liepas pie baznīcas un vēroju, kā prāmis lēnām peld uz salu. Nevaru iedomāties, ka tas ir bijis iesākums stāstam mūža garumā.

Turpmākajos pāris gados mēs satiekamies lielākoties skolu brīvlaikos. Es no Cēsīm, viņa no Rīgas, kopīgi līdz Ķekavai atbraucam ar autobusu. Tad es viņu pavadu līdz Daugavas pārceltuvei. Ja Daugava ir aizsalusi, tad sazvanāmies un es eju pāri ledum satikties uz salas ārpus viņas mājām. Nereti Velta pavada mani atpakaļ līdz Daugavai, pēc tam atkal es viņu līdz vecajai salas priedei. Mums par iepriekšējiem mēnešiem ir sakrājies tik daudz stāstāmā, ka nespējam visu izrunāt un viens otru uzklausīt. Ne tad sala kājas, ne rokas. Pāris stundas paiet vienos smieklos. Mūsu starpā noslēpumu nav, varam viens otram uzticēt visu, kas uz mēles.

Vasaru brīvlaikos bijām aizņemti ar maizes vai mājas darbiem un tā satikšanās turpinājās ar starpbrīžiem. Trīsdesmitajos gados saimnieciskā dzīve Latvijā gāja uz augšu, vecāki varēja atļauties skolot bērnus vietējās pamatskolās, ģimnāzijā Rīgā un vēl universitātē. Šāds ceļš bija paredzēts arī Veltai, un viņas bērnības gadi bija bezrūpīgi, jautri.

Viss mainījās ar padomju okupāciju 1940. gada 17. jūnijā. Vismelnākā diena nāca gadu vēlāk, kad 14. jūnijā izveda uz Sibīriju vairāk nekā 15 000 mūsu pavalstnieku. Todien no skolas mājās pārrados vēlu. Dzelzceļa stacijās sarindotie sarkano vagonu ešeloni ar ieslodzītajiem šausmināja. Tēva vēl mājās nebija. Māte sagatavoja katram bērnam, vīram un sev pa drēbju un pārtikas sainim. Mūsu kaimiņus – laikam spējuši paslēpties – meklēja divas reizes. Sēdējām uz savām pekelēm kā mēmi, saraudamies pie katra trokšņa aiz loga. Ap pusnakti atskrēja Velta. Arī viņa pēc skolas braukusi uz mājām, bet tur pie aiz­plombētām āra durvīm stāvējis sargs, nevienu nelaidis tuvumā. Iepriekšējā naktī tēvu, māti, māsu, māsas vīru un jaunāko brāli čekisti aizveduši. Tajā naktī neviens negulējām. No rīta mēs abi ar Veltu braucām uz Rīgu, kur viņa gribēja pieteikties, lai būtu kopā ar vecākiem. Saņēma atteikumu: ja nav meklēta, tad nav vajadzīga; pie vecākiem nokļūt nevar. Nu izmisuši gudrojām, kur viņai noslēpties. Aizvedu viņu uz mūsu mājām. Māte teica, lai viņa paliek pie mums. Bet Velta nākošā rītā aizbrauca pie paziņām Jūrmalā.

Es gribēju arī šoreiz viņu pavadīt. Šajā brīdī es īsti sapratu, cik šī meitene man mīļa un dārga. Jā, es viņu patiesi mīlēju ar savu jaunieša pārliecību, zināju, ka man jācenšas palīdzēt, bet nezināju kā to izdarīt. Kad gribēju ar Veltu reizē iekāpt autobusā, viņa strikti atteicās: Nē, nē! Varbūt viņa negribēja mani iesaistīt savā nelaimē, manu dzīvi sarežģīt.

Ar vācu uzbrukumu, tikai nedēļu vēlāk, Latvijā ienāca citi kungi, valdot pār Padomijai atņemto Ostlandi. Bet vācu uzvaras gājiens beidzās uz Volgas krastiem, tie garo fronti nespēja noturēt un atkāpās uz rietumiem. Tad vācieši atcerējās arī pārvaldītos ostlandiešus. Uz Hitlera pieprasījuma latviešu pašpārvalde nodibināja „brīvprātīgo” leģionu un iesauca dienestā latvju jaunatni. Ja latvieši drošsirdīgi cīnīšoties, tad varot cerēt kara beigās uz brīvu valsti. Cerības neatņēma, bet neko konkrētu arī nepiedāvāja.

1944. gada janvārī mūsu klases zēni, kuri nebija iesaukti leģionā jau pirms gada, saņēma iesaukuma pavēles. Mēs visi, domāju, gribējām aizstāvēt Latviju, bet neviens negribēja mirt par Lielvāciju. Mūs arī brīdināja: ja izvairīsimies no iesaukuma, nokļūsim koncentrācijas nometnē Vācijā, bet, ja mūs neatradīs, tad mūsu vecākus iesprostos Salaspils nometnē. Mūsu pašpārvalde mudināja presē un pa radio: Visiem Latvijas jauniešiem ir jācīnās par Latvijas brīvību; tas ir svēts pienākums tautas priekšā, sevišķi pašreiz, ienaidniekam tuvojoties mūsu robežām.

Ar iesaukuma pavēli 29. janvārī ierados Kara skolas telpās. Biju padots kara laika likumiem, pašam par savu dzīvi vairs nebija noteikšana. Sava veida izvēle tomēr bija. Kad Velta dzirdēja, ka man drīzumā būs jābrauc uz fronti, viņa jautāja brālim Robertam, vai viņš varētu mani pieņemt darbā uz liellaivām Daugavā, kur viņš strādāja būvmateriālu sagādē vācu karaspēkam. Ar to viņš saņēma UK karti – atbrīvojumu no leģiona, kā „neatvietojams” (Unabkӧmlichstellung). Roberts atbildēja, ka strādnieki viņam vajadzīgi un UK karti varētu dabūt.

Velta nopriecājās, līdz viņai teicu, ka tādu piedāvājumu nevaru pieņemt. Kā es varēšu skatīties acīs manas klases zēniem, kuri aizbrauks karot, lies asinis, bet es slapstīšos pa aizmuguri? – Karš drīz beigsies, angļi un amerikāņi piespiedīs Staļinu atstāt Baltiju. Tad mēs atkal satiksimies tepat pie vecās laivas Ķekaviņas upītes malā. Es ticu, ka tā būs. Tici Tu arī. Velta neatbildēja. Es Tev rak­stīšu cik vien bieži varēšu un ļoti gaidīšu Tavas vēstules.

Nav man vairs nekāda prieka ne skolā, ne mājā, Velta atbildēja. Jau trešo gadu apraudu zaudētos vecākus, māsu, brāli. Drīz aizbrauksi arī Tu … Neticu, ka vācieši sargās Latviju. Nākotne man rādās bezcerīgi drūma.

Es mēģināju nedaudz attaisnot savu lēmumu, paskaidrodams, ka, izvairoties no leģiona, nekādi nenodrošināju mūsu palikšanu kopā. Mani varēja aizsūtīt jebkur, vācu vajadzības dēļ, draudēja arī represijas ģimenei. Bet galvenais palika pienākums. Austrumu ienaidnieks bija izlaupījis un postījis mūsu zemi, mani draugi un skolas biedri cīnījās pret iekarotājiem leģiona rindās, arī mans pienākums bija piedalīties, kaut nebūt nebiju brašulis-karotājs. Ļoti gribētu palikt pie Tevis, bet vienkārši nevaru. Lūdzu nepārmet man to.

Šajā dienā Dzintras mājā un vēlāk pie Operas un Vērmanes dārzā (jo Velta nevēlējās braukt uz manu māju) mūsu atmiņu kamols ritinājās tālāk – tik daudz gribējās uzzināt un pastāstīt par 60 gados piedzīvoto – līdz bijām visu galveno izteikuši.

ŠEIT TAD IR VELTAS STĀSTS:

Kad ar „uz redzēšanos” šķīrāmies 1944. gada martā Šķirotavā, nekad nedomāju, ka satiksimies tikai mūža vakarā. Bija gadi, kad vispār nebija nekādu cerību, jo arī mani sasniedza ziņa, ka Tu esi karā kritis (kaut to vēlāk atsauca cita vēstule). Kā vakara tumsā nokļuvu atpakaļ Matīsa ielas dzīvoklī, neatceros. Tava aizbraukšana uz fronti visu manu dzīvi padarīja bezjēdzīgi tukšu, skumju. Likās, ka esmu dzimusi zem nelaimīgas zvaigznes. Kaut mana bērnība un jaunība pagāja diezgan bezrūpīgi Doles pamatskolā, Ķekavā un ģimnāzijā Rīgā, viss mainījās ar okupāciju 1940. gadā un ar manas ģimenes izvešanu. Mēs ar brāli Robertu mācījāmies Rīgā un tā paglābāmies no ģimenes likteņa. Tikai pēc 50 gadiem uzzināju, ka visi mani piederīgie Gulagā miruši, vienīgi māte ar grūtībām izdzīvoja, atgriezās Doles salā 1961. gadā, kur mūsu mājas vairs nebija. Radinieki māti pieņēma savā pajumtē, bet pārdzīvojumi bija sakrājušies, dzīve vairs negāja, viņa pēc trīs gadiem nomira.

Mēs ar Robertu dzīvojām māsas Elzas dzīvoklī. Roberts strādāja uz Daugavas, smilšu un citu būvmateriālu sagādē, es turpināju mācīties ģimnāzijā. Priecājos, ka mēs varējām satikties skolu brīvlaikos un vasarā. Kad Tevi iesauca, man likās, ka esmu visu pamesta un atstāta, vienīgi mātes māsa Tillīte mēģināja aizstāt zaudētos vecākus. Citas manas klases ģimnāzistes gāja uz ballītēm, iepazinās ar zēniem, baudīja jaunību. Es tā nevarēju, nepriecājos.

1944. gada vasarā sarkanarmija jau bija Latvijas teritorijā un strauji tuvojās Rīgai. Roberts apprecējās ar Mildu, meiteni, ko bija saticis gadu iepriekš, un mūs brīdināja, ka mums trim jābrauc prom uz Kurzemi, lai nenokļūtu krievu rokās. Nokāvām cūku, sagatavojām speķi. Roberts, nezinu, kur un kā, nodrošinājās ar degvīna pudelēm (vienīgā īstā valūta kara laikā). Jūlija beigās nepieciešamāko mantu likām ratos un ar savu mīļo zirdziņu atstājām mājas. Domāju, ka uz dažiem mēnešiem… Kad šķērsojām Daugavu, krievu karaspēks jau apšaudīja Jelgavu. Bēgļu rindas uz Jūrmalas ceļa bija garum garās, virzījās pavisam lēni. Kad bijām sasnieguši Kandavu, sarkanarmijas vienības jūlijā strauji izlauzās līdz Tukumam un Rīgas jūras līcim. Bet ne uz ilgu laiku. Vācieši organizēja sekmīgu pretuzbrukumu, lai izglābtu karaspēku Vidzemē, zinot arī, ka Rīgu noturēt nevarēs.

Mēs ar Robertu un Mildu pagaidām atradām pajumti pie paziņām Sabilē, kur vācieši mūs iesaistīja ierakumu rakšanā. Vēl septembrī man radās izdevība ar vilcienu aizbraukt uz Rīgu un tālāk uz Doles salu, lai paņemtu no mājām vienu otru vajadzīgu lietu. Rīga krita 13. oktobrī. Es baidījos, ka krievi mūs panāks Sabilē, bet fronte pagaidām nostabilizējās tā, ka varēja runāt par Kurzemes cietokšņa izveidošanu. Gada beigās daudzās kaujās mūsu zēni nedaudz atkāpās, cieta zaudējumus, bet Kurzemi neatdeva.

Mēs no frontes tālu nebijām, dzirdējām lielgabalu dunoņu, redzējām ievainoto transportu pa lielceļu uz Ventspils pusi, karaspēka kustību uz fronti. Roberts ar šņabja pudeles palīdzību atprasījās uz divām dienām no ierakumu rakšanas un aizbrauca uz Ventspili pazondēt, kādas iespējas mums būtu nokļūt uz kuģa Liepājas un tālāk Dancigas virzienā. Par vācu uzvaru vairs nedomājām, vienīgās cerības palika Zviedrija – pagaidām nerealizējams sapnis, jo vācu krasta apsardze Kurzemes ostas cītīgi apsargāja. Baumoja, ka Ventspilī esot cilvēki saistīti ar liellaivām, kuri varot pārvest uz Gotlandi.

Roberts atgriezās no Ventspils bez konkrētiem solījumiem, bet ar cerībām, ka no ostas varbūt varētu vēlamo noorganizēt. Šī ziņa mūs, abas sievietes, spārnoja, gatavojāmies pamest ierakumu darbus, lai nokļūtu Ventspilī. Roberts jau bija labi apguvis māk­slu ar degvīnu un speķi. Mums pateica stāvēt pie ratiem un nekādās sarunās ne ar vienu amatpersonu neielaisties, viņš visu kārtošot. Tā Ventspilī pavadījām pirmos ziemas mēnešus – decembri un janvāri – diezgan grūtos apstākļos, saspiesti mazā istabiņā četras ģimenes. Arī uztura jautājumus mums vajadzēja kārtot kā jau bēgļiem. Bailes no komunistu ierašanās Ventspilī, ja mūsu 19. divīzijas puiši nevarēs noturēt fronti, mūsu labsajūtu iznīcināja galīgi. (Uz vāciešiem vairs paļauties nevarējām, friču disciplīna strauji ira pa visām šuvēm, jo ne tankiem, ne lidmašīnām vairs nepietika degvielas un sarkanarmieši jau tuvojās Vācijas robežām.) Roberts – nemiera gars – katru dienu turējās ostas tuvumā ar savu smago rokas somu. Cerības nedrīkst zaudēt, viņš mierināja jauno sieviņu un māsu.

Februāra sākumā liels kuģis iebrauca Ventspils ostā ar Vācijā salāpītiem karavīriem. Atceļā uz Dancigu tam vajadzēja aizvest smagi ievainotos zaldātus un civilos iedzīvotājus, kuri vēlētos braukt uz Vāciju. Roberts atskrēja pie manis un sauca: Veikli uz kuģi, aties pēc stundas! – Vai Tu no mīnām jūrā nebaidies? – Tagad vairs nav laika baidīties, izdevība jāizmanto.

Pēc divām dienām pietuvojāmies Dancigas ostai. Visus vīriešus mobilizēja nogādāt ievainotos krastā un līdz dzelzceļa stacijai, nosūtīšanai uz slimnīcām. Nakti nosēdējām ostas uzgaidāmās telpās, šausmīgi piesmēķētās, kur ložņāja visādi pretīgi tipi. Tie mēģināja atņemt mūsu koferus, tomēr izdevās tos nosargāt. Otrā rītā žandarmi mūs sūtīja uz dzelzceļa staciju, lai aizvestu bijušajā Polijas koridorā uz kādu lauku saimniecību. Roberts tomēr izkārtoja tā, ka mēs no pārējiem bēgļiem norobežojāmies un uz savu roku meklējām kādu pajumti (āra temperatūra turējās – 10ᵒC). Pēc pāris dienām, ļoti noguruši un nosaluši, beidzot sarunājām pieticīgu naktsmītni – vēl par speķīti un šņabi. Robertu interesēja ostas tuvums; viņš vienmēr paturēja prātā mērķi kā dēļ šeit atradāmies.

Abas ar Mildu piepelnījāmies, slaucīdamas ielas, novākdamas sniegu, arī ar citiem līdzīgiem darbiem. Kad saņēmām pārtikas talonus, badu vairs nejutām. Roberts ostas teritorijā meklēja sev labāku darbu un pēc trim nedēļām tādu arī atrada. Vislas upes grīvā viņš ieraudzīja pazīstamos Latvijas velkoņus Augustu un Alni un Dancigas priekšpilsētā, nelielā ostā Henbūdē, upes tvaikoni Potrimpu, kas miera laikā bija uzturējis pasažieru satiksmi no Rīgas līdz Jelgavai pa Lielupi. Roberts noskaidroja, ka Alnim un Potrimpam ir komanda, bet Augustam nē, jo velkonim vajadzīgs remonts. Tā kā viņš jau Doles salā bija strādājis uz Daugavas kuterīšiem un tos labi pazina, viņš pieteicās Augustu salabot, ja viņu ostas darbā pieņemtu.

Brālis ar marta mēnesi stājās darbā, saņēma algu, kas mūsu dzīvi padarīja vieglāku. Kur un kā viņš dabūja materiālus velkoņa remontam, es nezinu. Dažu nedēļu laikā Augusts bija atkal ūdenī laižams, kad ledus vairs netraucēja. Tagad Roberts skaitījās velkoņa kapteinis un stūrmanis, un drīkstēja ostas teritorijā strādāt vadības norādītos darbos. Viņam palīdzēja vācu valodas prasme. Bet Dancigas ostu atstāt viņam nebija tiesību; par to gādāja pie ostas vārtiem dežurējošā vācu sardze. Līdzīgi ierobežojumi bija spēkā Potrimpa un Alņa apkalpes locekļiem, kas ar saviem piederīgiem bija ieinteresēti izkļūt no sarkanarmijas ielenkuma.

Miera dienas beidzās, sākās regulāri krievu bumbvedēju uzbrukumi Dancigai. Mēs piedzīvojām briesmīgos uzlidojumus gan dienās, gan naktīs, vairāk drebējām patvertnēs, jo arī tās nebija drošas. Daudzstāvu akmens celtnes sabrūkot varēja noslēgt izeju tā, ka Dancigā palikušie folkšturmieši nedēļas laikā apraktos neatbrīvotu. Uzlidojumi atkārtojās pārdienās visu marta mēnesi un prasīja daudz upuru. Vecā Hanzas pilsēta pāris nedēļās pārvērtās par drupu kaudzi. Sabruka arī mūsu naktsmītne; mēs ar Mildu pārcēlāmies pie Roberta uz Augusta. Labi, ka brālis bija laikus sagādājis dzeramo ūdeni un degvielu tvaikonim. Kaut kā to visu pārdzīvojām.

26. marta naktī uz tvaikoņa Potrimps uzkāpa 167 latviešu leģionāri ar slimību un ievainojuma zīmēm pie uniformām, lai pa jūras ceļu izkļūtu no aplenktās Dancigas, ar cerību nokļūt kādā Rietumvācijas ostā tālāk no ienaidnieka. Protams, šī doma bija pavisam riskanta, jo upju tvaikonītis nebija piemērots bangojošai jūrai. Bet Roberts mums teica: Arī mēs riskēsim, mēģināsim aiz „Potrimpa” paslēpties pie ostas vārtiem.

27. marta rītā sākās spēcīgs krievu gaisa uzlidojums. Vācu virsnieki aizsteidzās uz bumbu drošu patvertni. Pa to laiku mūsu leģionāri jau atradās uz kuģīšiem ar iedarbinātiem motoriem. Sekojot, steigšus devāmies jūrā. Pirmais brauca Alnis ar četriem virsniekiem, sekoja Potrimps ar instruktoriem un kareivjiem. Karavānu noslēdza Augusts, uz kura bijām mēs trīs un kara ārsts Jānis Slaidiņš ar medikamentu un pārsienamo materiālu kastēm.

Pie ostas vārtiem mūs neaizturēja, bet tālāk Dancigas līcī mums uzbruka ienaidnieka lidmašīnas un nometa bumbas, kas eksplodēja netālu no mūsu Augusta. Kad braucām garām Helas pussalai, redzējām, ka Alnis ar Potrimpu pagriežas dienvidu virzienā, lai dotos uz kādu Vācijas ostu. Bet Roberts ar ārstu Slaidiņu vienojās, ka brauksim rietumu virzienā, lai sasniegtu Zviedriju. Beidzot sākām uzelpot vieglāk, bet ne ilgi. Roberts konstatēja, ka no bumbas šķembas kuģa dibenā izsists caurums un ieplūstošo ūdeni nevar pietiekami ātri izsūknēt. Velkoņa mašīnām tvaiks strauji mazinās, mums draud bojā eja.

Draudīgo stāvokli glāba tas, ka rīta miglā pie apvāršņa parādījās Potrimps un Alnis. Tie mūs uzgaidīja, domādami, ka esam nomaldījušies. Signalizējām un laimīgi piebraucām pie mūsu bijušās karavānas, kuri nolaida laivu. Bija pēdējais brīdis, jo Augusts jau sasvērās uz sāniem. Es biju kā transā, tikai saucu, ka nevaru laivā ielēkt, jo tā pārāk stipri šūpojās. Roberts mums abām palīdzēja iekāpt, pēc tam vēl iesvieda laivā tuvākos koferus, kamēr ārsts glāba daļu no zālēm. Mūsu glābēji steidzināja tūlīt attālināties no grimstošā Augusta, lai tas arī mūs visus neierautu dzelmē. Vēl nebijām tikuši uz Potrimpa klāja, kad Augusts nogrima. Puse saiņu paņēma jūra, bet bijām izglābuši pēdējā brīdī savas dzīvības.

29. marta rītā Potrimpa kapteinis ieraudzīja krasta kontūras. Bijām piebraukuši dāņu salai Bornholmai, kur iestūrējām Svānekes zvejniekciema ostā. Vācu sardzes priekšnieks uzklausīja mūsu stāstu un atļāva palikt kuģīšos līdz atvedīs ogles no Rennes pilsētiņas. Dāņu iedzīvotāji bija noskaņoti pret vāciešiem un negribēja saprast, ka esam kas cits: baltieši. Pēc dažām dienām atveda ogles un mūsu kuģīši devās uz Renni. Tur mēs, civīlie bēgļi, varējām apmesties viesnīcā. Cerējām, ka Dānijas salu pēc Vācijas kapitulācijas pārņems angļi un mēs nenokļūsim komunistu varā. Bet 7. maijā krievu gaisa uzbrukumā bojā gāja pieci latviešu karavīri, arī leģionāru mācītājs. Lidmašīnas izkaisīja proklamācijas, ka drīz ieradīsies krievu desants. Bija steigšus jādodas no salas prom. Stūrējot ziemeļu virzienā, sekojot bāku signāliem, jau nākošā dienā nokļuvām Zviedrijas krasta tuvumā pie Īstades ostas. Zviedru militārā apsardze tūlīt mūs, civīlos, atšķīra no leģionāriem, aizveda uz pirti, pabaroja. Turpmākajās dienās mūs vadāja pa vairākām bēgļu nometnēm, tad ar vilcienu ziemeļu virzienā. Sarunāties ar zviedriem bija grūti, jo viņi neprata vai negribēja runāt vāciski. Zinot dažus angļu vārdus un ar žestiem kaut kā nepieciešamo uzzinājām un izteicām. Pēc mēneša jau buldurējām puszviedriski.

Bēgļu nometnē ilgi palikt negribējām. Sākumā cerējām, ka angļi un amerikāņi piespiedīs Staļinu ievērot pirmskara valstu robežas arī Baltijā, bet tas ne tuvu nenotika. Mums ceļš atpakaļ uz mājām palika slēgts. Vajadzēja mācīties zviedru valodu, vajadzēja meklēt kādu darbu, lai varētu uzsākt patstāvīgu dzīvi, jo nometnes šaurība un vienmuļība vairs neapmierināja nevienu.

Mūsu ceļabiedri leģionāri bija nometināti ne pārāk tālu no bēgļu nometnes. Turp aizbraucām 1945. gada 2. jūlijā, lai piedalītos Marisa Vētras koncertā brīvdabā. Vētra dziedāja slikti, bet patīkami bija satikt bijušos latvju karavīrus (toreiz vēl formās). Drīz pēc tam dzirdējām, ka leģionāri iesprostoti aiz dzeloņdrātīm stingrā apsardzībā, jo pēc Staļina pieprasījuma zviedru valdība apsolīja leģionārus izdot Padomju Savienībai. Nelīdzēja ne lūgumi karalim valdības lēmumu atcelt, ne bada streiks un vairāku virsnieku pašnāvības. Zviedru valdība tā baidījās no Staļina dusmām, ka nākošā gada janvārī mūsu karavīrus ar krievu kuģi aizveda uz Liepāju un tālāk uz Gulagu.

Šī zviedru nehumānā izrīcība satricināja arī mani, Mildu un Robertu. Baidījāmies no līdzīga likteņa.

Jau 1945. gada vasarā es iesniedzu latviešu bēgļu komitejai lūgumu ar avīzes palīdzību sameklēt kādas ziņas par Tevi. Es Tavu pēdējo vēstuli Latvijā saņēmu 1944. gada jūlijā. Visas turpmākās manās rokās nenonāca. Tava mamma Zviedrijas lapā izlasīja manu tagadējo adresi un atrakstīja, ka Tu viņu esot apciemojis 1944. gada novembrī vācu miestiņā Deutschkrone, un pēc tam aizbraucis uz Bērentu cerībā vēl gada beigās ar savu vienību nokļūt Kurzemē. Arī viņai svaigāku ziņu nebija. Tā tad, 1945. gadā mēs par Tevi nekā nezinājām.

Nākošā vēstulē – Ziemassvētku apsveikumā – pieminēta Visvalža Rozes vēsts no Cedel­ghemas gūstekņu nometnes Beļģijā par to, ka Tu varētu būt palicis kaujas laukā, no kura neesot redzēts atgriežoties savā vienībā. Es sapratu Tavas mātes sāpes, arī man likās, ka dzīvei vairs nav nekādas jēgas. Bēgļu nometnē ap šo laiku rakstīju dienasgrāmatu. Šeit ir dažas rindas no tās: Es nu esmu atrauta no visa, kas kādreiz bija, no dzimtenes, no mājām, no man tik tuviem cilvēkiem. Es biju visu zaudējusi, vairs tikai dzīvību varu zaudēt. Ir viena gaisma, nezinu no kurienes tā nāk – ticība, ka dzimtene mums atkal būs un mēs dzīvosim tur. Katra diena mūs nes tuvāk tam brīdim, kad varēsim irties uz Latvijas pusi. Kad vēl bijām jūrā un sākām saredzēt šīs mierīgās zemes krastu ar gaišām ugunīm, pēc Dancigas elles, es apskaudu šo laimīgo tautu, kas ilgi varējusi dzīvot bez kara. Domāju, nekad viņiem nebūtu tik daudz spēka izturēt, ko mūsu mazā tauta ir cietusi. Zviedri nespēj iedzīvoties mūsu stāvoklī. Viņi nezin, kā ir, kad esi bez mājām, bez mīļiem cilvēkiem. Bet mēs nelūzīsim, nē! Skarbi vēji mūs rūdījuši un mēs izdzīvosim! Mūsu sāpes nav bez jēgas, sāpes dara mūsu dvēseli dziļāku. Es šodien vairs neapskaužu šo mierīgo tautu. Tai miers veicina miegu. 1945. gada vasarā es biju viena un katru dienu domāju par Daugavu, par mājām, par vecākiem, par Tillītes tanti un par Tevi, par to, ko Tu esi piedzīvojis karā un Tavu nezināmo likteni.

1946. gads nāca ar pavisam citām vēsmām. Bēgļu nometnē es ziemā iepazinos ar interesantu kurzemnieku, kurš nāca uz ēdnīcu aizvien jautrā noskaņojumā, runīgs, ar humora pieskaņu. Juris bija glīts vīrietis, 30 gadus vecs, pirms diviem gadiem beidzis Latvijas Universitātes juridisko fakultāti, gribējis uzsākt advokāta praksi, bet, saņēmis iesaukšanas pavēli leģionā, ar paziņu palīdzību no Pāvilostas bēgļu laivā ieradies Gotlandē un vēlāk Stokholmā. Man patika, ka viņš nesmēķē, ir sabiedrisks un allaž citus uzjautrina, pilnīgi pretēja rakstura manējam, kad es pēdējo gadu biju vadījusi tikai skumjās. Viņš dzīvoja kopā ar māti, tēvs agrāk miris.

Kad Jurim jautāju, kā viņš izvairījies no iesaukšanas leģionā, viņš paskaidroja, ka pēdējam kursam universitātē atļauts pabeigt studijas. 1944. gada rudenī viņš mājās nedzīvojis, sazinājies ar draugu Pāvilostā un tas apsolījis divas vietas zvejnieku laivā braucienam uz Gotlandi. Izziņotā naktī jūra bijusi mierīga un visi 19 bēgļi tikuši pāri. Viņiem palaimējies, jo novembra beigās vācieši divas laivas nogremdējuši un citi bēgļi cietuši no krievu uzlidojumiem.

Pamazām mēs viens otru iepazinām tuvāk un man likās, ka viņam taisnība: Dievs devis cilvēkam tikai īsu laiciņu priecāties, pagātni atgriezt nevar, jādomā par nākotni. Juristam allaž krājumā daudz jauku vārdu. Es nu staigāju smaidīdama. Pēc gada mēs norunājām apprecēties. Tas notika 1947. gada jūlijā. Šo ziņu es aizsūtīju Tavai mammai.

 

*  *  *

 

Kad Tu saņēmi mātes vēstuli? – pēkšņi pārtraucot savu raito stāstu, Velta cieši lūkojās man acīs. Sapratu – viņai nav viegli.

– Protams, tā ziņa mani ļoti sāpināja, es atbildēju. Karš mūs izšķīra pašā dzīves plaukumā, negaidīti, negribēti. Ar to samierināties grūti. Kad saņēmu mātes pirmo vēstuli pēc kara 1947. gada beigās, es ļoti priecājos, ka manējie visi četri sveiki un veseli. Bet daudz vairāk priecājos par pēdējo teikumu: „Tava Solveiga tagad dzīvo Zviedrijā, viņa skumst pēc Tevis, raksti viņai uz latviešu bēgļu komiteju Stokholmā.”

Es tūdaļ atbildēju mātei un rakstīju Tev, pēc pāris nedēļām vēlreiz Tev – pavisam īsi. No Tevis nekādu atbildi nesagaidīju un nevarēju sagaidīt, jo 1948. gada sākumā pienāca mātes nākošā vēstule: „V. nevarēja Tevi sagaidīt un apprecējās. Nepārmet viņai to. Paies vēl gadi pirms Tu kļūsi brīvs un varēsi domāt par ģimeni. Priecājies, ka esi palicis dzīvs, Tev vēl visa dzīve priekšā.”

Vairākus gadus pēc mātes otrās vēstules es nevarēju samierināties ar saņemto ziņu. Kā tas iespējams, ka nepilnus divus gadus pēc Tavas pēdējās vēstules Tu biji paspējusi sākt jaunas attiecības un tik ātri apprecējusies? Tevi zaudējot, es nesapratu, kā turpmāk dzīvot. Es savā jaunības pārliecībā biju iedomājies, ka, tikko atgriezīšos mājās, uzmeklēšu Tevi un mēs kopīgi veidosim savu dzīvi – saskanīgu un skaistu. Vēlāk par šādiem pārmetumiem pašam bija kauns.

Mana māte bija gudra sieviete, viņas pareģojums piepildījās pēc pieciem gadiem, kad satiku meiteni Igaunijā un arī apprecējos. Skaidrs, ka Tev pārmest es nedrīkstēju nekā. Sapratu, ka pašreiz esi laimīga un piedzīvoji skaistākās dienas savā dzīvē. Un Tev bija tiesības savu laimi saņemt pēc tik daudziem drūmajiem piedzīvojumiem. Ar prātu es sapratu un vēlēju Tev tikai labu. Bet sirdij ir cita saprašana un jūtām citas robežas. Tikai laiks var dziedēt tādas rētas. Dažreiz pat visa dzīve par īsu.

 

*  *  *

 

Paldies, ka to pateici, sacīja Velta. Baidījos Tevi agrāk satikt… Juris bija ielāps manai izpostītajai dzīvei, man nebija kur citur pieturēties.

 

VELTAS STĀSTS TURPINĀS:

Juris Stokholmas nomalē sameklēja mazu dzīvoklīti un mēs aizbraucām no bēgļu nometnes, kura tad jau bija sarukusi uz pusi mazāka. Pārcēlāmies uz vasarnīcu meža malā, otrā stāva mansardā, ar divām mazām istabiņām – viena mums, otra vīra mātei. Bija jauki, tikai kāpnes ļoti šauras un stāvas mātei. Bet mēs abi bijām jauni un varoši. Kāzu ceļojumā uz trīs dienām aizbraucām uz Ostersundu Zviedrijas ziemeļos. Apskatījām lielo ezeru, peldējāmies, nakšņojām teltī un visu laiku kāvāmies ar odiem. Tādi bari Latvijā nebija pieredzēti. Man 1947. gada vasara bija brīnum jauka, klusa, vēl nebija beigusies saticība ar vīra māti.

Nākošā gadā piedzima Edgars, vēl pēc gada – Gundega. Roberts, kurš ar ģimeni tagad dzīvoja Gēteborgā, atrakstīja, ka pulciņš latviešu nodibinājuši kuģniecības sabiedrību ar nolūku iegādāties kādu vecāku kuģi, to pārbūvēt un Zviedriju atstāt, lai dotos rietumu virzienā, jo nav īstas drošības, ka mums krievu varmācība ies secen. Zviedru valdībā spriests, ka baltiešiem Zviedrijas pavalstniecību nepiešķirs. Tāpēc jākrāj nauda, jāapvieno spēki un jābrauc prom, lai nepiedzīvotu leģionāru likteni.

Mēs ar Juri tūlīt pieteicāmies sabiedrībā. Tad jau bija 70 biedru, vēlāk sanāca pāri simtam. Tik lielai grupai parastie zvejas kuģīši bija par mazu. Roberts ar kapteini Skalbi atrada samērā lielu, šādam nolūkam noderīgu, vecu mīnu trāleri, t.i., lielu ozola laivu, lietotu zviedru krasta apsardzībā. Cilvēki labprāt ziedoja savus niecīgos ietaupījumus, lai par savākto naudu trāleri nopirktu un aizbrauktu meklēt brīvību Amerikā, prom no krievu ietekmētās Zviedrijas.

1949. gada beigās sākās darbi, lai trāleri piemērotu okeānam. Mȧsen (Kaija), kuru zviedri vēlāk nosauca par „peldošo zārku”, bija pēdējais kuģis, ar kuru latvieši devās uz Ameriku. Roberts jau 1950. gada janvārī piedalījās remonta būvdarbos, algoja arī zviedru amatniekus. Mȧsen bija paredzēta 23 jūrnieku apkalpei, bet tagad vajadzēja iekārtot vismaz 70 guļvietas, virtuvi, tualetes, glābšanas laivu un tamlīdzīgi. Galvenais – jānopērk liels vāciešu ražots kuģa dīzeļmotors, pareizai uzmontēšanai uz kuģa.

Maijā likvidējām visu iedzīvi un aizbraucām uz Gēteborgu. Vīrs tūlīt brauca tālāk uz Helsingforsu „būvēt kuģi”­­­­­­, kā viņš lepni teica. Es ar vīra māti, divgadīgo Edgaru un piecus mēnešus jauno Gundegu palikām Gēteborgas pievārtē, vismaz zem jumta. Saspringtā darbā pagāja vēl divi mēneši, līdz viss bija gatavs. Braucēji, lielākoties latvieši un daži igauņi un lietuvieši, sāka pulcēties. Jaunākā bija mūsu Gundega, vecākā – 83-gadīgā vecmāmiņa, pavisam 115 galvas.

1950. gada augustā varējām doties ceļā. Zviedru ostas pārvaldnieki zināja par mūsu nodomu, bet izturējās draudzīgi, tikai noteica, lai izbraucam pēc pusnakts, tā viņi nemanītu, ka esam atstājuši ostu. Tā notika: izbraucām no Helsingforsas 3. augusta naktī bez traucējumiem. Mūsu Mȧsen kapteinim Skalbem vienīgās navigācijas ierīces bija tikai Morzes telegrāfa aparāts un sekstants. Nekā cita nebija, ne radio, ne karoga, ne kuģa dokumentu.

Garām braucot Anglijai, pie Biskajas līča ieskrējām lielā vētrā, un kādas piecas dienas šūpojāmies uz vietas (Biskajas līcis ir slavens ar kuģošanai sarežģītiem apstākļiem un stiprām vētrām). Gandrīz visi barojām zivis. … Man pietrūka piena, zīdainītis raudāja un tā vēl vairāk satrauca līdzceļotājus. Kad vētra norima, kapteinis turēja kursu uz Azoru salām, lai uzpildītu dzeramā ūdens krājumus. Augustā laiks bija karsts, jūra viļņaina un vienam otram klājās grūti, bet visumā noskaņojums uzlabojās. Reizēm pat dziedājām latviešu dziesmas, priecājāmies būt projām no Zviedrijas.

Okeāna vidū lielo viļņu nebija, tuvojoties Amerikai jūra atkal kļuva nemierīga, bet mēs jau bijām iemācījušies grūtības pārvarēt. Apmēram 300 km no Amerikas krastiem, pie Bostonas, ir sēklis, kur zvejnieki brauc zvejot. Kādā miglainā rītā liels kuģis ātrumā uznāca mums virsū, atsitās, ielauza mums sānus un atkal miglā pazuda. Sitiens mūs no miega pamodināja, atskanēja kuģa taures. Kad motoru apturēja, mūsu Mȧsen apkalpe atrada sānos ielauzto vietu – virs ūdens līmeņa apmēram 90 un zem līmeņa 60 cm.

Ielauzumu steidzīgi sabāzām ar drēbes gabaliem un dēļu galus nodrīvējām ar ziedēm. Tomēr diezgan daudz ūdens kuģī ieplūda un izraisīja panikas sajūtu. Par laimi migla izklīda un mēs redzējām mums visapkārt zvejas flotes kuģus. Drīz parādījās arī Amerikas krasta apsardzes kuģi. Amerikāņi brīnījās par mūsu pirātu kuģi: bez nosaukuma sānos, bez karoga, pelēkā krāsā, visur apkārts ar sieviešu un vīriešu veļu. Noskaidrojuši, ka lāpījumi izdarīti apmierinoši, atļāva mums turpināt ceļu, vienam apsardzes kuģim mums sekojot, lai vajadzības gadījumā palīdzētu un uzņemtu ceļotājus.

Līdz Bostonai bija jābrauc vēl divas dienas. Kad sacēlās vētra, kuģis stipri šūpojās, cilvēki atkal palika slimi. Vari iedomāties, kā man gāja ar abiem bērniem. Paldies Dievam, beidzot ieraudzījām pamalē Bostonas siluetu. Locis izbrauca mums pretī, lai ievestu ostā. Mūsu dīvaino kuģi sagaidīja žurnālisti ar foto aparātiem. Taču pie paša krasta mūsu mašīnists nevarēja laikus apturēt motoru un kuģis pilnā sparā ietriecās molā, ielauza to un vēl vairākas reizes uz tā atsitās. Tā mēs iebraucām Bostonā ar lielu troksni! Ieradāmies Amerikā arī nelegāli. Pagāja ilgs laiks, kamēr ASV Kongresa deputāti nolēma, ka mēs varētu būt politiskie bēgļi.

Mūsu odiseja ilga no 3. līdz 29. augustam: 26 dienas. 4. septembrī mūs ar autobusiem aizveda uz Elisa salas imigrācijas cietumu, ģimenes sadalot, sievietes un vīrieši atsevišķi. Tikai 1951. gada janvārī saņēmām vēsti par brīvlaišanu un atstājām cietumu.

Tagad mēs varējām sākt jaunu dzīvi Amerikā. Roberts ar ģimeni (divas meitas, divus gadus vecākas par Gundegu) nolēma pagaidām palikt Bostonā un nodarboties ar zveju, tā visātrāk varot nopelnīt naudu, teica zinātāji. Juri jūra un zveja nevilināja. Viņš atrada nelielu dzīvoklīti ārpus Bostonas. Tur mums 1951. gada beigās piedzima dēls Jānis. Pa šo laiku Juris sarakstījās ar radiem Beikersfīldā, Dienvidkalifornijā, tie viņu aicināja pārcelties tur, lai izmantotu labākas darba iespējas, sevišķi celtniecībā. Kā ar tik lielu ģimeni nokļūt kontinenta rietumu krastā? Visi ietaupījumi izlietoti Mȧsen labā. Trim bērneļiem arī vajadzību daudz.

Vīrs aizņēmās naudu, iemaksāja par veca, bet ietilpīga auto iegādi, iemācījās ar to braukt un sagatavojās nākošā pavasarī ar ģimeni pārcelties uz Rietumiem. Ziemu kaut kā pārlaidām, Juris pagaidu darbos, es aizņemta ar bērniem. Dienas aizskrēja darbā un rūpēs. Ar aprīli sākās mūsu nākošā epopeja: brauciens no austrumu krasta pāri visam Amerikas kontinentam līdz pašam rietumu krastam. Tas bija garš un nogurdinošs ceļojums, kas neparedzēti ilga astoņus mēnešus! Piedzīvojumu bagāts laiks, bet atstāsts lai paliek kādai citai reizei, ja vēl tiksimies.

Novembrī ieradāmies Dienvidkalifornijā, Belflauerā. Uzreiz sapratām, ka dzīvot rietumu krastā varētu būt patīkamāk, kaut ar rozēm mūs neviens nesagaidīja. Pagaidām piemetāmies pie vīra attāliem radiem. Arī šeit apkārtnē bija dzīvokļu trūkums. Neviens negribēja izīrēt telpas ģimenēm ar bērniem. Un es jau gaidīju ceturto. Dzīvokli meklējot, bija jāsaka, ka būsim trīs pieaugušie un četri bērni. Nē, nē, tādu krustu uzņemties neviens negribēja.

Kad piedzima Vitauts, vienojāmies, ka meklēsim māju, kuru ar bankas kredītu pamazām varēsim izpirkt. Pēc pusgada tādu mēs atradām Losandželosas priekšpilsētā Norvalkā. Vieta bija laba, māja bija laba, cena arī laba. Šeit uzauga bērni, šeit stādīju bērzu, rozes, citronu un apelsīnu kokus. Šeit dzīvojām un nosirmojām mēs, veci palikušie. Bērni beidza skolas, apprecējās. Edgars dzīvo Ņuorleānā, Vitauts ziemeļu Kalifornijā. Vīra māte nomira pirmā, Juris 1998. gadā.

Mēs ar Gundegu un Jāni dzīvojam Norvalkā. Vēl mūsmājās visi runājam latviski, svinam latviešu svētkus. Vai tā būs pēc manis, šaubos. Mani trīs mazbērni latviski neprot, jo viņu apkārtnē latvieši nedzīvo. Es katru otru vasaru lidoju uz Latviju. Citādi nevaru.

 

*  *  *

 

Veltas stāsts bija beidzies. Mēs turpinājām sarunu. Tu vaicāji vai mana laulība bija laba, harmoniska, teica Velta. Gan jā, gan arī nē. Mēs abi gribējām bērnus, abi gribējām, lai bērni uzaugtu labi cilvēki un kārtīgi latvieši. Pirmos gadus abi smaidījām, priecājāmies, kad bijām kopā, par sīkumiem nebēdājām. Nesaskaņas sākās ar vīra māti. Juris bija vienīgais bērns, pieradis, ka viss notiek pēc viņa gribas. Mani uzskati audzināšanā atšķīrās no mātes, bet Juris atbalstīja tikai māti.

Juris bija izglītots, cerēja strādāt diplomātijā vai veikt jurista darbu. Bet ne Zviedrijā, ne ASV viņa spējas pašas par sevi netika novērtētas, studijas vajadzēja atkārtot atbilstoši vietējiem noteikumiem. Reizē mācīties un uzturēt lielu ģimeni pat Amerikā nebija viegli. Un ja vēl māte katru dienu atgādina, ka dēls ir gudrāks par visiem pārējiem un vienkāršie celtniecības darbi viņam neder… Bērnu dēļ es parasti piekāpos un centos aizmirst strīdus. Kad tēvs bija labā omā, tad mēs braucām netālos ceļojumos; sevišķi visiem patika kalnos vai okeāna krastā. Tādas dienas atmiņā saglabājušās jo skaistas.

Un vēl viņa gribēja ko teikt.

Tu vairākkārt sacīji, ka apbrīno manu drosmi kara laikā, „pārpeldot” jūru uz Zviedriju, pēc pieciem gadiem „pārpeldot” okeānu, pēc tam pārbraucot kontinentu, lai sāktu jaunu dzīvi. Tā man nelikās drosme, bet darīšana to, kas jādara. „Latvija – ziemciešu tauta, pacieti, vēl pacieti!” Mani mācīja māte un tēvs, skolas un skolotāji, mūsu tautas rakstnieki un dzejnieki, arī no Tevis esmu mācījusies. Kaut varētu dzīvi sākt atkal no jauna…

Tu teici, ka 60 gadu laikā bieži par mani domāji un tas Tev deva spēku grūtos brīžus izturēt. Arī man Tu paliki atmiņā neizdzēšami.

 

*  *  *

 

Abi pasmaidījām. Ja karš nebūtu mūs šķīris.… Nezinām, kādi likteņi būtu nosprauduši mūsu gaitas. Es pārdomāju, kā izšķirošajās kara dienās, kad Juris un es katrs izvēlējāmies savu ceļu, ja ne tieši likteni, kā šī izvēle mums abiem nesa zaudējumus un arī ieguvumus. Pret saviem zaudējumiem varēju nostādīt to, ka dzimteni beidzot atguvu un pat piedzīvoju Latvijas atjaunoto neatkarību. Lielākais ieguvums man pēc kara bija harmoniskā ģimenes dzīve ar sievu, abiem bērniem un tagad arī ar mazbērniem. Mūža norietā es satiku arī Veltu un tie bija gaiši atstari no jaunības pirmās mīlestības.

Atvadoties, es Veltai jautāju, vai viņa varēs citu gadu atbraukt un satikties. Ja man kājas klausīs, tad varbūt jau nākošā vasarā, viņa cieši noteica.

Bet kājas vairs neklausīja, Velta uz Latviju vairs neatbrauca. Mēs gan apmainījāmies vēstulēm, runājām arī pa telefonu. Līdz Veltas meita Gundega paziņoja 2010. gada augustā, ka māmiņa nu aizsaulē.