Man senčos ir kāds,

kas ara, kas sēja,

kas meža malā gavilēja.

Un asinīs paliek

to egļu šalkas,

tās zemes smarža

No rasaina tīkla

dreb smalka stīga,

kas sākas pie ievas,

pie kapu kalna,

un stiepjas pār laikiem,

caur mākoņiem, jūrām

Tā velk pie meža,

pie zemes, pie druvas

ar valodu tīru

pie gudrības senas,

kam dzīvības dvesma,

ar spēku un skaņu,

2012

Vai no spoguļa pretim raugās

manas mātes seja,

kaut skatos tikai es?

Pierē, vaigos un acīs

mūža gājums ierakstīts.

Tas viņas vai mans?

Vai dzīvi tagad redzu

it kā ar viņas acīm

pirms tās aizslēdza nakts?

Ir kaut kas mūžīgs,

ko gribam, bet nespējam satvert.

kā mākonis viegls

vai kā vakara riets

ar manām acīm

spoguļa stiklā.

Zemu noliekušās rozes,

lietus lāses ziedu kausos.

Lūpām glāstīt liecos tos es,

tā kā bite pielidojot.

Bet man pretim koši sārta

lido ziedlapa jau viena.

Roze sadreb, rasa nolīst –

nav man bites pieskāriena.

Ērkšķains zars māj zemei pretim,

svētību dod ziedlapai,

jo uz zemes, zemē paliek

zieds un saknes – dzīvībai.

2013

Aiz lielajiem namiem grimst saule,

dārzs tikpat strauji grimst ēnās,

Vēlīnā roze birdina ziedus,

kaut bite vēl lido ap to,

dūkdama skumju atvadu dziesmu

par vasaru aizejošo.

Vai man tai bitei nedziedāt līdz

par laiku, kas aiziet ar sauli,

ar manām šīszemes dienām?

Ir beigas visam, kas sācies.

Tik mūžīgā mūžības plūsma

ar rudeni neapstāsies.

Varbūt kādam dzīve gan.

2014

        Izdali rotas!

Lai meitenes jaunas dzintara saktas

pie krūtīm sev sprauž.

Viņām sirds atbalsos aizmūža laiku,

kurā priedes un jūra vēl šalc.

Dzeltenā spīdumā sentēvu balsis

pāri gadu simteņiem sauks.

        Izdali rotas!

Ne tev vairs zeltu, ne sudrabu nēsāt,

ne kaklā dzintara krelles likt.

Vienīgi brūngano saktu sev paturi,

kurā ieslēgtā skujiņa mirdz.

Paturi sev to, lai mūžīgā dusā

pagātne tālā un pagātne tuvā

kopā ar jūru guļ tev uz sirds.

        Izdali rotas!

... un tomēr mēs esam zvaigznes

Dieva plašajos laukos

vai reizēm pat cilvēku acīs,

tās zvaigznes vai asaras?

... un kad debess mūs izraud,

nāk zeltaina saule sildīt,

apmirdzot dzīves un dvēseles,

pirms kopā ar putniem

tās ceļas un aizlido.

... ne jau uz dienvidiem!

Tālāk, daudz tālāk par tiem...

2014