ĶEROT UN METAFORISKI MIZOJOT MONSTRUS

Bārbala Simsone. Monstri un metaforas. Ieskats šausmu literatūras pasaulē. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2015. 320 lpp.

 

Skaistākais, tiklab kā biedējošākais, uz šīs pasaules atrodams ne jau pārdabiskos monstros, bet filozofiski apbružātajā jēdzienā – cilvēka dabā (104)

Šad un tad notiek akadēmisku grāmatu izlaušanās no akadēmisko apgādu gandrīz slepenajiem mazveikaliņiem uz parastajiem veikaliem – tā gadījās ar Kārļa Vērdiņa pētījumu Bastarda forma, ar nesen iznākušo Sanda Laimes monogrāfiju Nakts raganas un nupatiņās ar literatūrzinātnieces Bārbalas Simsones pētījumu Monstri un metaforas.

Jāpiezīmē, ka autores iepriekšējā grāmata Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gs. fantāzijas prozā, kura vienlaikus bija arī viņas doktores disertācija, izpelnījās papildus metienu – no kā varam secināt, ka akadēmiskajai literatūrai ir savs noturīgs interesentu loks, kuram ir tendence paplašināties, ja tēma šķiet interesanta arī lajiem. Monstri un metaforas arī ir grāmata, kura, vienlaikus būdama stingri akadēmisks pētījums, tomēr izkāpj laukā no stīvajiem rāmjiem, priecēdama ne tikai filoloģijas un teoloģijas studentus, bet arī daudz plašāku lasītāju loku.

Neakadēmiskie ieguvumi. Grāmatas akadēmisko derīgumu es še neiztirzāšu, jo tas nav mans mērķis un uzdevums. Pieķeršos aspektiem, kas šo izdevumu padara par interesantu un vietām pat aizraujošu lasāmvielu vienkāršajam lasītājam. Pirmais – autore ļoti sistēmiski apraksta pētāmo žanru, vienlaikus neskopojoties ar piemēriem un atsaucēm. Lasītājs, kurš, iespējams, minētās grāmatas uztvēris kā vienkāršu izklaidi, pateicoties Bārbalas Simsones analītiskajai pieejai, atklāj pavisam jaunus dziļumus, sajūtas un iespējamības – un vienlaikus nejūtas brutāli didaktiski pamācīts, jo autore pēta un secinājumus izdara gan, tomēr lasītājam savu viedokli nepasniedz kā vienīgo pareizo. Tieši otrādi, var just, ka Simsone priecātos, ja izdotos izraisīt diskusiju, padziļināt lasītāja attiecības gan ar pieminētajām grāmatām, gan ar žanra uztveri kopumā.

Otrais – lai gan autori ierobežojis apjoms, tomēr žanrs aplūkots ļoti daudzpusīgi, atsevišķas nodaļas veltot gan definīcijai un vēsturei, gan tā spilgtākajiem pārstāvjiem, sākot ar folkloru, izejot cauri Viktorijas laikmetam kā šausmu žanra Renesanses laikam, parādot žanra spilgtākos pārstāvjus un sniedzot ieskatu viņu darbos. Frankenšteins un Drakula, doktors Džekils un misters Haids vienā okeāna pusē, un – kā visa iepriekšminētā atbalss, kas ieguvusi pati savu balsi – amerikānis Edgars Alans Po.

Interesantākās nodaļas gan ir par 20. gs. un mūsdienu autoriem, no kurām spožākā, šķiet, ir nodaļa par Stīvenu Kingu – lasot jūtams, ka autorei dižais amerikānis ir tuvs, un apskatītie darbi atstājuši dziļu iespaidu. Tā kā liela tiesa minēto tulkoti latviešu valodā (un arī pārējos žanra cienītāji ir lasījuši vai vismaz dzirdējuši par tiem), arī lasītājam, iespējams, ir izveidojies viedoklis, un būs interesanti abus salīdzināt.

Ar lupu un tauriņķeramo tīklu. Viena no interesantākajām daļām Monstros un metaforās ir par bibliskajiem motīviem šausmu literatūrā. Te nu jūtama patiesa autores iedvesma, atklājot gan populārākos Bībeles motīvus, alūzijas un alegorijas, gan pievēršoties to transformācijai laika gaitā un iezīmējot spilgtākās robežzīmes. Arī šajā daļā diezgan liela uzmanība pievērsta Stīvena Kinga darbiem, īpaši izceļot romānus Zaļā jūdze, Zvēru kapiņi un Pretošanās.

Un te nu nāk arī pats labākais – kaut kas tāds, kas latviešu literatūrvēsturē līdz šim izpalika. Grāmatas trešā daļa saucas „Šausmu žanrs latviešu literatūrā”. No Viļa Plūdona balādēm un Aleksandra Grīna mistiskajiem darbiem, cauri Vladimira Kaijaka Visu rožu rozei (ak, atceros, kā man pēc šī stāsta lasīšanas bērnībā rādījās murgi!) līdz pat mūsu dienām ar Gunta Bereļa un Ralfa Kokina dažādo skatījumu uz pārdabisko un pat pavisam jauniem autoriem un autorēm. Tas nav arī nekāds brīnums, ņemot vērā, ka autore jau gadiem aizraujas ar latviešu literatūras bagātināšanu. Proti, vadot latviešu literatūras redakciju, Bārbala Simsone ikdienas darbā apgādā „Zvaigzne ABC” iedibinājusi stabilu un noturīgu tradīciju, dažādos konkursos meklējot jaunus talantīgus latviešu autorus. Simsoni varam „vainot” arī pie tā, ka latviešu valodā iznāk interesantākie pasaules līmeņa fantāzijas un fantastikas žanra darbi – tradīcijas, ko spoži aizsāka, bet pusratā pameta apgāds „Hekate”.

Vienlaikus autore atlicina laiku arī akadēmiskajam darbam, piedaloties konferencēs un padziļināti pētot pašas iemīļotākos žanrus: fantāzijas un fantastikas literatūru un arīdzan šausmu žanru. Tie abi savā būtībā saskaras, lai gan ir pretņi – F&F aicina sapņot un uzdrīkstēties, bet šausmu žanrs drūmi atgādina: ja darīsi neierastas lietas, pieņemsi neordinārus lēmumus, tevi gaida ļauns liktenis. Bārbala Simsone kā nerimtīgs pusaugu meitēns, bruņojusies ar lupu un tauriņķeramo tīkliņu, atlasa, izpēta un klasificē gan spilgtākās, gan mazāk pamanāmās, tomēr ne mazāk svarīgās žanra jaunpienācējas un ilgdzīvotājas, uztverot grāmatas kā dzīvas būtnes visā to mainīgumā. Vienlaikus viņa pamana un analizē arī šo moderno mītu rašanās kontekstu, autoru vājās un stiprās puses un to, kā minētais darbs kopumā atbalsojas pasaulē un lasītāju prātos.

Kristīne Ilziņa

 

Recenzente daudz publicējusies kultūras izdevumos, uzstājusies arī radio un TV pārraidēs.