JBFB ANDRAI ZOMMEREI

 

Skolu vadības (Educational Leadership) doktore (2009, Western Michigan U., Kalamazoo) Andra Zommere, kurai nav radniecības ar intervētāju, Jāņa Bieriņa Fonda balvas (JBFB) valdes priekšsēdi Juri Zommeru, tagad ir ALAs Izglītības nozares vadītāja, pazīstama arī kā latviešu bērnu dārzu noorganizētāja Mičiganas pavalsts Kalamazū pilsētā un kā aktīva darbiniece latviešu vasaras nometnē „Garezers”.

Juris Zommers: Lūdzu pastāsti par savu darbību ALAs Izglītības nozarē.

Andra Zommere: Izglītības nozari vadu trīs gadus, kopš ALAs kongresa Ann Arborā. Šis darbs man ir sagādājis lielu gandarījumu. Esmu iepazinusies ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem. Visi ieinteresēti mūsu bērnu latviskajā izglītībā. ALA šajā jomā ir darījusi ļoti daudz! To arī esmu pa šiem gadiem sapratusi. Priecājos arī par sadarbību, kas attīstās arvien vairāk ar Latvijas izglītības iestādēm. Mūsu latviešu skolām paveras daudz jaunu iespēju. Ceru turpināt darbu, atbalstot latviešu skolas ārpus Latvijas.

JZ: Šeit redzamajā fotogrāfijā tu esi kopā ar Latvijas Izglītības un zinātnes ministri Mārīti Seili, dubultmaģistri – fiziķi/matemātiķi (LU) un izglītības/apmācības sistēmu speciālisti (Twente U., Nīderlandē).

AZ: Jā, Mārīte Seile tikās ar ASV latviešu skolu vadītājiem un skolotājiem š. g. 8. martā Ņujorkā, kur bija ieradusies, lai piedalītos ANO Sieviešu statusa komisijas sanāksmē, pārstāvot ne tikai Latviju, bet arī visu Eiropas Savienību. Tomēr ministre atvēlēja laiku, lai tuvāk iepazītos ar ASV latviešu skolu darbību un līdzšinējo sadarbību ar Latviju. Bez manis uz tikšanos bija ieradusies arī ALAs priekšniece Anita Bataraga, Garezera Vasaras vidusskolas direktore Sandra Kronīte-Sīpola, PBLA Izglītības padomes locekle Dace Mažeika, kā arī abu Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes skolu pārstāves. Mārīti Seili pavadīja Evija Papule, ilggadīga Izglītības un zinātnes ministrijas darbiniece, kas arī labi pārzina dažādo Latvijas izglītības iestāžu darba virzienu un iespējas.

JZ: Tu uzaugi kā trimdas latviete ļoti darbīgajā Portlandes Zommeru ģimenē. Kā tas tevi ietekmēja?

AZ: Mani vecāki vienmēr bijuši aktīvi latviešu sabiedrības darbinieki. Raugos viņu piemērā jau no agras bērnības. Vēl šodien viņi ir lieli Portlandes latviešu sabiedrības atbalstītāji un darba darītāji. Esmu atsitusies mātē. Man patīk aktīvi iesaistīties labos projektos, uzņemties tos veidot un vadīt. Abas esam vadījušas ALAs Izglītības nozari. Prieks sekot vecāku pēdās.

JZ: Tu esi strādājusi par skolotāju gan latviešu, gan arī amerikāņu skolās.

AZ: Man jau no pusaudzes gadiem patīk strādāt ar bērniem. Mācīju Portlandes latviešu skolā, biju vadītāja un audzinātāja bērnu nometnēs, strādāju amerikāņu bērnudārzā. Pārceļoties uz Kalamazū, radās iespēja veidot un vadīt latviešu bērnudārzu. Tie bija desmit skaisti gadi, kad diendienā dziedāju, lasīju, runāju un spēlējos ar latviešu jauno audzi. Pēc tam pārcēlos uz Latviju, kur strādāju Latvijas starptautiskajā skolā. Atgriežoties Kalamazū, pieņēmu darbu katoļu skolā, kur nu jau 16 gadus strādāju par skolotāju un pārzini. Man interesē viss, kam sakars ar izglītību. Ļoti priecājos par iespēju tagad strādāt arī latviešu izglītības laukā.

JZ: Kopš II Pasaules kara latvieši rietumos uzskata sevi par „trimdas latviešiem”, bet tagad mūs dažkārt apzīmē par „klaida latviešiem”. Kā tu izproti šīs pretrunīgās realitātes?

AZ: Uzaugu ar terminu „trimdinieki”. Nekad īpaši neaizdomājos par to, kā tiekam saukti, jo situācija noteica to, ka vecāki, negribot, nonāca ārpus Latvijas. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas esam iepazinušies ar dažādiem vārdiem – klaida latvieši, jauniebraucēji, jaunā emigrācija, diaspora. Esam latvieši, kuri dzīvo ārpus Latvijas. Esam tas, kas mēs esam.

JZ: Kas tevi pašu visvairāk saista un iepriecina? Grāmatas, mūzika, teātris, sports...?

AZ: Mani ļoti iepriecina darbs. Vadu jauku skolu ar brīnišķīgiem bērniem, jaukām ģimenēm, talantīgiem skolotājiem. Esmu aktīva baznīcā, mācu svētdienas skolā, darbojos ar entuziastiskiem cilvēkiem, kuri brīvprātīgi palīdz vecākiem audzināt savus bērnus ticībā. Man ir deviņi skaisti krustbērni, par kuriem esmu ļoti lepna un kas man sagādā lielu prieku. Vasaras laikā ļoti patīk ravēt dobes un braukāt uz Garezeru, pieliekot roku pie izglītības programmu atbalstīšanas. Kopš sākām veidot latviešu valodas līmeņu pārbaudījumus, esmu aizrāvusies, lasot latviešu grāmatas. Daudz kas iepriecina, ir daudz, par ko priecāties.

JZ: Vēlreiz apsveicu Tevi kā 2015. gada Jāņa Bieriņa Fonda balvas saņēmēju, pēc skaita deviņpadsmito, kopš 1997. gada!

 

Jānis Bieriņš (1908-1987), Bērzaunes muižas kalēja dēls, Arvēda Švābes skolnieks, krievu un vācu okupācijas gados latviešu radiodarbinieks, no 1961. gada rudens 26 gadus strādāja JG redakcijā, tolaik Hamiltonā, Kanādā, bija galvenā redaktora Laimoņa Zandberga (1932-1997) labā rokā, neatsverams un pašaizliedzīgs darba darītājs kultūras rakstu krājuma veidošanā. Vērtīgas ir Jāņa Bieriņa neilgi pirms nāves uzrakstītās autobiogrāfiskās piezīmes JG166 (1988), īpaši tādēļ, ka rokasgrāmatās / enciklopēdijās viņa vārds parasti nav atrodams. No Bieriņa testamenta līdzekļiem, kurus tagad apsaimnieko Latviešu Fonds, reizi gadā tiek piešķirta JBPF balva kādam fonda valdes izvēlētam trimdas kultūras darbiniekam vai projektam. JBPF dibināts pēc paša Jāņa Bieriņa norādījumiem, lai veicinātu viņa mūža darbu − latviešu kultūras jaunradi un pastāvēšanu. Kopš 1997. gada Fondā ietilpst arī ziedojumi Laimoņa Zandberga piemiņai. Šeit publicētā intervija ir redakcionāli mazliet precizēta. – JG red.