21. GS. MĪLASSTĀSTS

DIVI VIEDOKĻI

Sabīne Košeļeva. Rīga-Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts.
Rīgā: Zvaigzne, 2015. 112 lpp.

 

Uz Sabīnes Košeļevas pirmās grāmatas – bezgalības zīme, ko veido dzelzceļa sliedes. Vai varbūt brilles, caur kurām skatīties uz pasauli. Varbūt tās ir vilciena sliedes, kas nebeidzami riņķo pa noteiktu trajektoriju, tā stāstot par izmisīgu cenšanos atrast savu vietu, jo teksts pieteikts kā vēstījums par mūsdienu pasauli un cilvēku bez identitātes, kas izmisīgi cenšas atrast savu vietu. Bet, ja jau mīlasstāsts, tad tie drīzāk būs divi noslēgti, savienoti apļi, kas kopā veido vienu zīmi uz balta fona, uz baltas lapas, kur uzrakstīt stāstu. Vai stāstus – grāmatā tie ir vairāki.

Lai gan grāmata pieteikta kā attiecību stāsts starp krievu un latvieti un autore darbu iesāk, izklāstot savas domas par jauktajām – latviešu un krievu – laulībām, piedāvājot klišejās balstītus apgalvojumus par tēmu „krievi un latvieši” (piemēram, ja latvieši ir tādi puspelēki, smagnēji, pārāk nopietni, savrup dzīvotāji un kurnētāji, tad krievus raksturo atvērta dvēsele (15)), Rīga-Maskava patiesībā ir stāsts par attāluma attiecībām. Pirmā nodaļa sākas ar dzimtas koka stāstiem – par vecmāmiņām Anitu un Annužu, par vectētiņu Voloģu un vecvecmāmiņu Bābušku. Šiem stāstiem seko vēstītājas un viņas mīļotā iepazīšanās stāsti un satikšanās reižu atmiņas. Stāsts, kurā notiek atgriešanās Ēdenē, un stāsts vēstulē, kurā vēstītājas mīļotais pastāsta par sevi. Arī braucieni vilcienā Rīga-Maskava kā stāsts par pārvietošanos, robežām un ceļā satiktajiem cilvēkiem. Tad vēl Angelīnas un Lilijas stāsts. Bet teksta centrā ir jaunas meitenes pieaugšanas un mīlestības stāsts, ar ko citas romāna daļas ir cieši saistītas.

Tas ir mīlasstāsts, kurā abu jauniešu tautībai nav būtiskas nozīmes. Mīlestība rodas starp diviem cilvēkiem, tā pastāv ārpus nacionālām robežām. Un izrādās, ka mīļotais krievs patiesībā ir tikai par astoto daļu krievs (pa pusei ukrainis, ceturtdaļu latvietis, astotdaļu – krievs, sešpadsmitdaļu polis un sešpadsmitdaļu baltkrievs) un mīļotajā latvietē no latvietes ir tikpat daudz, cik no balerīnas jeb labi ja dažas piles. Bet Maskava nemaz nav krieva dzimtā pilsēta – tā ir trimda trimdā. Un varbūt tieši tādēļ pieteiktais pētījums par attiecībām starp latvieti un krievu tekstā tā arī paliek pieteikuma līmenī.

Tālākā sižetā pazūd arī grāmatas sākumā attēlotais dzimtas koks (tajā sastopami interesanti un detalizēti raksturojumi: rotaļāšanās ar Bābuškas pogām, frizieres dvielīšu „vafelītes” pie vecmāmiņas Anitas, vectēva Voloģas fotogrāfiju retušēšanas metode ar mazu otiņu u. tml.). Reizē šie stāsti akcentē dažas būtiskas lietas par pašu vēstītāju, pirmkārt, mīlestību uz multikulturālismu jau kopš bērna kājas. Dzīvojot ģimenē, kur dominē jauktās laulības, vēstītāju nemoka dziļi iekšēji aizspriedumi, kas traucētu brīvi ļauties attiecībām ar „krievu”. Otrkārt, caur dzimtas koku iezīmējas spēcīgā ģimenes sieviešu līnija, kuras galvenā iezīme ir upurēšanās citu labā: Apbrīnojama tomēr ir sievietes spēja uzupurēties vīrieša labā, apbrīnojama ir sievietes spēja uzupurēties vienalga kā labā. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet šķiet, ka dabā tā vienkārši iekārtots. Sieviete laikam nevar justies labi, ja vispirms nav gādājusi par to, ka apkārtējie jūtas puslīdz ciešami. Lai gan ej nu sazini! Varbūt tas vienkārši ir mūžsenais matriarhāts (8).

Bet kāda tad ir šī multikulturālisma vidē, upurēties gatavo sieviešu matriarhātā augusī 21. gadsimta meitene? Romāns apliecina, ka vēstītāja ir intelektuāla jauniete, kuras dzīves kastē atrodas Tretjakova mākslas galerijas ieejas biļete un reprodukciju pastkartes, filmas Sadedzināt pēc izlasīšanas biļete, Marka Šagāla muzeja ieejas biļete, japāņu animācijas leģendas Hajao Mijadzaki multfilmu festivāla programma, teātra izrāžu bukleti, un viņa ir lasījusi Bulgakova Meistaru un Margaritu. Vēl šī meitene brīvi domā un runā par savu ķermeni. Piemēram, par menstruācijām, – dzīves kastē ielikts kalendāriņš ar Zinaīdas Serebrjakovas gleznas „Pie brokastu galda” reprodukciju, kurā attēloti trīs no viņas četriem bērneļiem gaidām zupu pie balti klāta galda. Smuka bilde, smuki bērni, nekā slikta nevar teikt. Otrpus bērniem katrā mēnesī glīti savilkti bumbuļi – manas tā gada kritiskās dienas. Cikls man nekad nav bijis regulārs ...(16). Vēstītāja runā arī par sievietes ķermeni saistībā ar lieko svaru un tievēšanu: Nekādas grācijas, nekādu izspiedušos ribu, mīkstumi uz gurniem un strijas uz ciskām no biežās tievēšanas un tad atkal resnēšanas, un tad atkal tievēšanas. Laikmeta slimība, neko darīt (15).

Būtiska vieta tekstā ir tukšuma aizpildīšanai, kas saistīts ar sievietes pārdzīvojumiem: Man ir jāaizpilda tas tukšums, citādi no sāpēm izbeigšos tepat uz līdzenas vietas. Vēstītāja šo tukšumu cenšas aizpildīt ar negausīgu ēšanu – pildītas pankūkas, kāpostu tīteņi ar milzīgu skābā krējuma cepuri, siera kūkas, vafeles, kartupeļu biezenis, cepta gaļa, majonēze, pelmeņi, makaroni, zivju pirkstiņi, kondensētais piens, cepumi Svetlana, zefīrs šokolādē: Pēdējā pusgada laikā esmu pieņēmusies svarā par 12 kg. Es vienā laikā ēdu, sātu sajūtu vien uz brītiņu, un tad jau atkal ķeros pie kaut kā rijama. Esmu nepiepildāma, esmu tukša (95). Par Bābušku, kas pēc pārdzīvotā Ļeņingradas blokādē viena ar trīs bērniem devusies uz svešu zemi, vēstītāja saka: Man likās, ka viņa ir pilna ar tukšumu. Vai arī tukšāka par tukšumu (9). Lai vēlāk atzītu: Tagad es saprotu savu Bābušku ... (97). Un ne tikai Bābušku, bet arī citas ceļā satiktās sievietes, kurās ieraudzījusi pārdzīvojuma atstāto tukšumu: Es esmu pamirusi, trula, kaila, stulba. Kā Allāha līgava, kā šahīdes. Vienīgā atšķirība, ka es sevi nāvē novedīšu ar pārēšanos (96). Tukšums, ar ko cīnās vēstītāja, tukšums, ko piedzīvojusi Bābuška un Allāha līgavas, ir emocionāls tukšums, pārdzīvojumos pamirusi dvēsele.

Rīga-Maskava ir sievišķs vēstījums, domājot par 21. gadsimta sākumu no sieviešu skatījuma, – jaunas meitenes pieaugšanas stāsts, kurā svarīgi ir arī citu sieviešu stāsti; kurā gars un ķermenis tekstā ierakstīti neatraujami viens no otra. Tā ir grāmata, kurā būtiska ir identitātes atrašana intimitātē un saplūsmē. Neskatoties uz kaitinošajiem, frāžainajiem apgalvojumiem par krievu un latviešu attiecībām un prātojumiem, kas sākas ar vārdiem mana paaudze, piemēram: Es esmu no tās paaudzes, kurai nekas nav svēts. (..) Es esmu no tās paaudzes, kurai plecos neizprotams grūtums. Tas mūsos ir jau kopš dzimšanas – neizdibināms nemiers un dusmas, tāda savāda neiederības sajūta un skumjas (18). Vai: Miers manai paaudzei ir kas svešs” (35) u. tml. Neskatoties uz to, ka daudzsološi pieteiktās tēmas (piemēram, jau pieminētais dzimtas koks) tiek pazaudētas, potenciālie stāsti tiek ieskicēti, bet netiek izstāstīti, un paliek sajūta, ka teksts kā ātrvilciens aizdrāzies gar acīm, neatstājot ilgstošāku iespaidu, attāluma attiecību stāsts tekstā ir dzīvs. Lai arī Sabīnes Košeļevas pirmā grāmata šķiet negatava un publicēta pārāk ātri, tā tomēr līdzās Kristīnes Želves stāstu krājumam Meitene, kas man nogrieza matus (2011) un Dainas Tabūnas stāstiem krājumā Pirmā reize (2014) latviešu literatūrā ieraksta gadsimta mijas / 21. gadsimta sākuma jaunu sieviešu stāstus, kuros izskan dažādas balsis dažādām pieredzēm.

Zita Kārkla

 

Šī gada martā LU Humanitāro zinātņu fakultātes Literatūrzinātnes, folkloristikas un mākslas nozarē Zita Kārkla sekmīgi aizstāv savu disertāciju Sieviete latviešu prozā ginokritikas aspektā (1960-2010) filoloģijas doktora grāda iegūšanai.

 

 

* * *

Uz Sabīnes Košeļevas Rīga-Maskava aizmugurējā vāka nosaukta par miniromānu stāstos, taču šķiet, ka titullapā līdzās nosaukumam liktais „21. gadsimta mīlasstāsts” visprecīzāk atklāj šī mozaīkveida vēstījuma žanrisko un māksliniecisko piederību. Pirmās asociācijas vedina domāt par igauņu rakstnieces Maimu Bergas romānu Es mīlēju krievu (2000), kura nosaukums precīzi raksturo arī Košeļevas stāsta mākslinieciski idejisko koncepciju. Tas ir skaudrs, taču liriski maigs un drosmīgi veidots vēstījums par pieaugšanu, par savas vietas meklēšanu haotiskajā mūsdienu pasaulē, bet pāri visam – stāsts par skaistu un diemžēl neiespējamu mīlestību, latiškas (latvietes) un krieva mīlestību. Tas ir stāsts par mīlestību pāri robežām, pāri aizspriedumiem, pāri nacionāliem konfliktiem. Stāsts par meiteni, kura meklē patiesību un imunitāti pret pasaules nejēdzībām, kura meklē ceļu uz mājām.

Stāsts ir arī par pašu autori, kura nebaidās šajā politiski saspringtajā laikā šķetināt tik neērtos jautājumus par nacionālo identitāti, pretstatot atšķirīgus domāšanas veidus, ko iezīmē mīlestības attiecību pamatā esošā opozīcija latiška-krievs. Neraugoties uz lineāri telpisko robežu šķērsošanu maršrutā Rīga-Maskava, galvenā stāsta kustība notiek domāšanas un iegūtās pieredzes analīzes plaknē. Autore ļauj stāsta varonei visai kategoriski izvirzīt savas zudušās 21. gs. sākuma paaudzes raksturojumu – mana paaudze jau piedzima ar vecu dvēseli, puslīdz saprātīgu skatienu un diezgan lielu nolemtības sajūtu (35), visai provokatīvi filozofēt par latvieša rakstura, uzvedības, domāšanas veida iezīmēm, ar kurām pašai grūti sadzīvot, pretstatot to krieva daudz brīvākajam skatījumam uz pasauli, ne visai glaimojoši izteikties par Latviju kā absurdāko vietu uz zemes. Nepārprotama ir autores ironija, kas ļauj palūkoties uz tēloto distancētāk un piedāvā daudz plašāka un vispārinātāka skatījuma iespējas – cilvēks mūsdienu pasaulē kļuvis par savas identitātes, valdošo politisko spēku ideoloģisko spēļu un uzspiestas kultūras mantojuma ķīlnieku. Un, izrādās, arī krievs ir identitātes klišeja vai drīzāk ironisks paradokss –, kā atzīst autore, krievs viņš ir tikai par vienu astotdaļu, tikpat viņš ir polis, baltkrievs, ukrainis un arī latvietis. Līdzīgā kārtā galvenā varone latiška filozofē par pašas dzīslās plūstošo asiņu piederību. Taču būtiskāks par nacionālās piederības apzināšanu abiem jaunajiem cilvēkiem ir jautājums – kāds ir labs cilvēks? Vai tāds, kurš domā pāri visām dogmām un ir nemitīgā attīstībā? Jaunības maksimālismā paustās šaubas un neticība jebkādam pozitīvam pasaules glābšanas scenārijam ļauj secināt: Labs cilvēks šodien laikam ir kļuvis par utopiju. (..) Tas gan neliedz mums uz brīdi aizmirsties un baudīt, uz mirkli piedzīvot pašiem savu labo cilvēku.. (58). Jautājums, uz kuru stāsta varonei atbildes jāmeklē jau vienai pašai – kā izdzīvot un turpināt dzīvot, kad karš ir beidzies, bet zaudējums ir šķietami nepārvarams, kā tikt galā ar savu pasaules galu un nemocīties nepārejošā vainas sajūtā – ...es nebiju gana laba... (85), kā atgriezties no tumsas mājās.

Spontāni sākušos un strauji izdzīvoto latiškas un krieva mīlestības stāstu kompozicionāli grodā sižetiskā vēstījumā ieskauj divas stāsta caurviju atziņas. Pirmā – ka karam iespējams sagatavoties, bet liktenīgas nejaušības priekšā cilvēks ir bezspēcīgs, un otra – ka vislabākās lietas (..) mēdz notikt pie jūras. Pie jūras visi top īsti (98). Autores valodiskā izteiksme ir dzīva un ārēji nenogludināta, taču bez pārmērībām un pārspīlējumiem arī tad, kad autore spēlējas ar profāno leksiku vai darina oriģinālas vārdu „jaunformas”. Valodas iekšienē jūtama brīvība un svaigums salīdzinājumu, metaforu, paradoksu izveidē, tās ritmā un plūdumā. Sabīnei Košeļevai piemīt talants mūsdienīgā manierē bez izpušķojumiem un tiešā skarbumā runāt par pamatvērtībām, jo nevienam nav noslēpums, lai šodien izstāstītu patiesu un mākslinieciski uzrunājošu stāstu, autors diez vai var iztikt bez zināmas devas ironijas un pašironijas, paradoksiem, bez apliecināšanas, arī apšaubot un noliedzot. Māksla, kā zināms, nerodas no lieliem priekiem un laimes, biežāk no bezizejas sāpēm un grūtuma. Košeļeva savu balsi neapšaubāmi ir atradusi. Tajā dzirdamās autobiogrāfiskās intonācijas veiksmīgi transformējušās mākslas patiesībā. Jaunās autores balsī ir vēlēšanās ieklausīties, tā aizrauj, rosina domāt un līdzi just arī tad, kad mūsu personiskās domas un emocionālie stāvokļi atšķiras, kad gribas oponēt un nepiekrist.

Anda Kuduma

 

Filoloģijas doktore Anda Kuduma ir docente Liepājas Universitātē. (<liepajniekiem.lv>)