Sabīne Košeļeva

CEĻA MAIZE

 

„Izskatās, ka būs jāgriež,” jaunākais ar zirgasti ne pārāk pārliecinošā balsī saka, vērdamies manā visneaizsargātākajā vietā. Laikam vēl rezidents.

„Jāgriež, jāgriež, kā tad!” otrs apstiprinoši piemetina. „Turklāt uz karstām pēdām!”

„Kā – jāgriež?! Tagad uzreiz?!!” es izbailēs gandrīz iekliedzos un uzraujos pusguļus, ar skaņu atlīpot no tumšsarkanās kušetes, kas pārklāta ar maniem sviedriem.

„Ta nē, nomierinies, mēs tikai savā starpā tā sakām – jāgriež. Operācija būs! Ļoti pieklājīga operācija pēc visiem priekšrakstiem,” vecākais no ārstiem izliekas mani mierinām.

„Ar pilnu narkozi? Es neko nejutīšu?” ar suņa skatienu tramīgi jautāju vīriešiem gaišzaļajos uzsvārčos.

„Ar pilnu narkozi, tu neko nejutīsi”.

„Goda vārds?”

„Goda vārds. Gulēsi kā apburtā princese visciešākajā miegā”.

Vēl piecas minūtes atpakaļ pagalam izspūrusi un uzblīdusi es stāvēju slimnīcas uzgaidāmajā telpā ar spiedienu 170 uz 120 un, tverdama pēc elpas, rātni kā skolā centos atbildēt uz jautājumiem par to, vai man nav alerģijas pret medikamentiem, un kad pēdējo reizi ir izgājis vēders. Pēc nakts, kas aizvadīta kratoties drudzī un sāpēs vaimanājot, nu beidzot sākas mans debesbraukšanas ceļš, lai gan uz to brīdi tas vairāk šķiet kā pārāk labiem solījumiem bruģēts ceļš uz elli.

Galvā man nemitīgi skan „Par ko un kāpēc man tas viss?”, ka nepamanu, cik ļoti sanitāram, kas stumj manu gultu uz liftu, trīc rokas, jo strādā jau trešo sutku pēc kārtas. Tobrīd es gan labāk strādātu kaut vai piecas sutkas pēc kārtas, nevis ciestu šitādas velnišķīgas sāpes.

Palātā mani sagaida trīs bēdu māsas, trīs apburtās princeses, kuras kāds princis gaišzaļā ķitelī jau ir atmodinājis no simtgadu miega. Ar žēlu skatienu, kas vēsta „šamējai vēl viss ir priekšā”, viņas vēro, kā iečunčinos brīvajā gultā pie loga, un ļauju, lai māsiņa ar viegli aziātiskajiem sejas vaibstiem un baltajās biksēs iespīlēto apaļo dibenu mani pieslēdz pie sistēmas. Pilienu pēc piliena manī pamazām beidzot ielīst slābanums.

„Kur te ir tas iekaisums?” kāds līdz šim vēl neredzēts dakteris košzilos krokšos un dikti spalvainām rokām iebrāžas palātā un iztrūcina mani no caura un murgaina miega, ļaujot caurvējam ar pērkondārda cienīgu būkšķi aizcirst aiz sevis durvis.

„Es esmu tas iekaisums,” galvu no spilvena nepacēlusi atkunkstu.

Viņš piesoļo man no mugurpuses, norauj pievalgušo segu, kas savā mūžā ir pieredzējusi vairāk mazgāšanas reižu nekā Latvijas lauku ceļi bedru lāpīšanu, iebrūk mana dibena personīgajā telpā un klusi pie sevis murmina: „Njā, interesanti, interesanti”.

Sakopojusi visus savus tā brīža necilos enerģijas un veselā saprāta resursus, pajautāju, kas tieši viņam tur šķiet tik interesanti, taču atbildes vietā ārsts strauji izslejas, pavirši uzmet man atpakaļ deķi un raitā solī dodas prom, vien noņurdot zem deguna „Nē, nē, viss kārtībā” un atstājot aiz sevis caurvēju un vēl lielāku apjukumu.

Drīz vien ierodas māsiņa ar kārtējo šļirci un liek parādīt dibenu. Mani tas nepārsteidz. Teikumu „Dodiet dupsi” es turpmākajās dienās dzirdēšu biežāk nekā bērnībā dzirdēju spārnotās frāzes „Aizver muti un ēd zupu” vai „Ja tu ievelsies šitajā kanalizācijas akā, tad es tev pakaļ nelīdīšu”. „Dodiet dupsi” man vēl nedēļu pēc izrakstīšanās rādīsies sapņos, ik nakti nostādot mani grūtas dilemmas priekšā.

Mans dibens šobrīd pieder visiem viņiem, tikai ne man. Viņi nāk un iet, skatās un bak^­­­stās, nestādoties priekšā un neko nepaskaidrojot. Brīžiem šķiet, ka vēl pavisam nedaudz, un viņi sāks likt likmes. Man viņu proktoloģiskajam totalizatoram nav laika, man ir jāgaudo un jādomā „Par ko un kāpēc man tas viss?”

Nākamajā samaņas brīdī jau es esmu zaļš ķēms, kas ar trubiņām dibenā ar vienu roku karājas ļodzīgā zarā virs bezdibeņa. Šausmīgi gribas čurāt, bet bezdibenī nezin kāpēc čurāt nav brīv’. Jāmostas. Zvanīt mammai vai iet čurāt – esmu nostādīta kārtējās dilemmas priekšā. Izlemju par labu čurāšanai, jo ar pilnu pūsli nekāda jēdzīgā runāšana šā kā tā nav iespējama. Slejos sēdus. Sēdus sāp un sēdus reibst, bet atpakaļceļa nav, jo bērnībā esmu iemācīta, ka iesāktais vienmēr ir jānoved līdz galam, lai tur vai kas, un lūkoju pēc naktskrekla, kas izrādās man jau ir mugurā. Kamēr es gulēju simtgadu miegā, kāds ne tikai ar skalpeli un Dievs vien zina ko vēl ir šiverējis pa manām iekšām, bet arī uzvilcis atpakaļ naktskreklu. Nu, ir taču pasaulē vēl arī labi cilvēki tomēr! Būtu vēl pedikīru uztaisījuši, vispār sabučotu uz līdzenas vietas!

Brokastīs man ir staipīga putra ar košdzeltenu pakusuša sviesta actiņu, gabaliņš uzpūstas omletes kā bērnu dārzā, salda melnā tēja un divas baltmaizes šķēles. Paknakstinu pa druskai no visa, vien baltmaizes šķēles neaiztieku. Vai tad tiešām te neviens nav dzirdējis, ka no baltmaizes rodas aizcietējumi?

Drīz ierodas viņš, mans princis gaišzaļajā uzsvārcī, un jautā, kā jūtos.

„Fantastiski, paldies,” pagalam aizvainota izgrūžu un pievēršu skatienu zaļajai meža ainai aiz loga. Es nespēju skatīties acīs cilvēkam, ja zinu, ka lielāko daļu laika no mūsu pazīšanās viņš ir pavadījis manā taisnajā zarnā. Domājat, ka acis ir dvēseles spogulis? Nē-e!

Turpmākajās minūtēs viņš detalizēti izklāsta, ko un kādā veidā ar saviem kolēģiem vakar sadarījis manā sēžamgalā, un kas man būtu jāievēro, lai līdzīgas situācijas manā dzīves ceļā vairs neatkārtotos. Vispār jau ļoti jauki no viņa puses, neviens vīrietis līdz šim tā nebija darījis, tomēr manu galvu vēl joprojām nepamet eksistenciālais „Par ko un kāpēc man tas viss?”

Pusdienās sanitārs mums atnes vārgu dārzeņu zupu, pārvārītus makaronus ar mazmazītiņu vistas kājiņu, tumīgu kompotu un divas baltmaizes šķēles. „Par ko un kāpēc man tas viss?” manā galvā nomaina „Kas viņiem ir ar to baltmaizi?”

Manām eksistenciālajām pārdomām gan nav lemts ilgs mūžs, jo ierodas mans liktenīgais gaišzaļais ķitelis, skalpeļa un manas taisnās zarnas pavēlnieks, un liek doties viņam līdzi uz pārsiešanu. Es pinkšķu un spirinos pretī, ieritinājusies gultas stūrī embrija pozā draudu, ka mani acu āboli no sāpēm apgriezīsies otrādi, bet viņš izliekas nepielūdzams. Pēc desmit minūšu emocionālā cīniņa es tomēr tieku pie zirga devas pretsāpju medikamentu un kaut kā nomierinoša arīdzan, tāpēc drīz vien paklausīgi šļūcu savam kungam un saimniekam līdzi uz pārsiešanas telpu. Vārdos neizsakāma ir mana vilšanās cilvēcē, un tagad vairāk nekā jebkad es zinu, ka Dieva nav.

Sņežana, Sigita, Laura, Sanita, Santa, 4. palāta, 3. gulta. Es esmu viss cits, tikai ne es pati. Man nav dzimuma, man nav vārda, man nav uzvārda. Es esmu akūts paraproktīts, turklāt ar noslieci uz depresiju un histērijas lēkmēm. Neviens neredz manu rētu virs labās uzacs, ko tur bērnībā atstājis nešpetnais lauku gailis Persijs, nevienu neuztrauc manas ataugušās uzacis vai nolupusī nagu laka, neviens neklausās, ka nevaru paiet, neviens nedzird, ka man sāp. Nevienam neinteresē, nevienam nav laika, jo bez manis vēl ir apmīļojami n-tie resnās zarnas piedēkļa iekaisumi, vesels lērums hronisku aizcietējumu, dažas kuņģa čūlas, gastrīts, pārītis hemoroīdu un kolīts. Depersonalizācija vispārākajā pakāpē.

Palātas biedrenes visu laiku grib pļāpāt, bet es mērķtiecīgi izvairos. Es tiešām vairs negribu neko dzirdēt par citu cilvēku vēdera izeju vai operāciju rētu skaitu, garumu un biezumu. Blakus gultā guļošā 82gadīgā Māriņa jau piekto reizi stāsta par to, cik ļoti viņai garšo griķīši ar gaileņu mērcīti, jo pati jau sesto dienu tiek turēta uz buljona diētas, bet man jau ir vienalga. Man sāp dibens, man ir karsti un es gribu saldējumu. Ir tikai pretējā gultā guļošās čigānietes Dairas dotās stiklenes un buramvārdi sāpju izturēšanai. Nekas no tā nesniedz vajadzīgo mierinājumu, nemaz nerunājot par atbildi uz mokošo jautājumu „Par ko un kāpēc man tas viss?”

Vakariņās mums ir irdena rīsu putra, biezpiena sacepums ar rozīnēm un krējumu, salda melnā tēja un, pats par sevi saprotams, divas baltmaizes šķēles. Divas baltmaizes šķēles mani vajā gluži kā „Dodiet dupsi”, ka brīžiem man šķiet, ka no proktoloģijas nodaļas mani būs pa taisno jāpārved uz psihoneiroloģisko.

Bet ne šoreiz vēl, nav lemts.

Dienā, kad mani izraksta, saule karsē tikpat ļoti kā dienā, kad ierados. Izskatās, ka kārtējais dzīves aplis ir noslēdzies, bet tas jau pēdējam muļķim skaidrāks par skaidru, ka turpmāk nekas vairs nebūs kā agrāk.

Nokārtojusi vēl pēdējās obligātās birokrātiskās padarīšanas, es klumpačoju uz lifta pusi, kad pēkšņi izdzirdu savu vārdu. Vārdu, kuru man deva mana māte un tēvs, nevis palātas numuru, diagnozi vai labākajā gadījumā kļūdaini izboksterētu uzvārdu.

Tas ir mans princis. Viņš sniedz man rozā plastmasas maisiņu pilnu ar baltmaizes šķēlēm un saka: „Tas tev, ceļa maize”.

Es vairs neraudu. Pasmaidu, pieņemu likteņa dāvanu un pirmo reizi bez mulsuma vai aizvainojama par mana dibena invāziju ieskatos viņam acīs un jautāju: „Vai gadījumā tu nezini, par ko un kāpēc man tas viss?”

„Ciešanas taču ir ceļš, kā visātrāk nokļūt pie patiesības,” viņš smīnot kaitinoši didaktiskā tonī nosaka, pagriežas un aizčīkstina savās stulbajās gumijas čībās pa nodaļas koridoru.

 

 

Sabīne Košeļeva studējusi žurnālistiku LU Sociālo zinātņu fakultātē, angļu literatūru un kultūru Viļņas U. un beigusi Rakstniecības studiju maģistrantūru Liepājas U. Kopš 2011. gada ik gadu piedalās LLC rīkotajos „Prozas lasījumos”. Radošie darbi publicēti kultūras periodikā, piem., Kurzemes Vārda kultūras sadaļā, satori.lv, Kultūras Dienas interneta versijā, latviešu kultūras izdevumā Jaunā Gaita. Šī gada sākumā laista klajā prozaiķes pirmā grāmata – romāns Rīga-Maskava. Skat. Zitas Kārklas un Andas Kudumas recenzijas 69.-72. lpp.