Sandis Laime

RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ

Skat. sākumu JG273-JG281

 

PIENA ZAGŠANA. Dāvis Ozoliņš norāda, ka raganas ir sieviešu kārtas ļauni gari, kuri kalpo saimniecēm, viņu īpašniecēm pienesdami pienu, kreimu, sviestu un sieru..., uzsvērdams, ka šī darbība ir tipiska raganām, kas veic mājas gariem raksturīgās funkcijas (Ozoliņš 1893:152). Piena zagšana ir bijusi arī viena no ar mājas garu kultu nesaistīto raganu raksturīgajām darbībā: Lāsberģa Gāršās Dekšņu purā dzīvojušas raganas. Apkārtējās saimnieces, kas ar viņām draudzību neturējušas, reti kad dabūjušas no savām govīm pienu, jo raganas viņas arvien izslaukušas sev barībai un arī savām draudzenēm. Izēdušas ir apkārtnē ēdienus. Neviens viņas nevarējis nosist. Ja kāds gribējis viņām ko darīt, tad viņas palikušas par piepi vai par kamolu un novēlušās projām.

Ticējumi un teikas, ka raganas izslauc govis, izskaidroja citkārt neizprotamos gadījumus, kad govis pēkšņi „norāva” pienu: Kādreiz izgadījies, ka govis no rīta nav devušas pienu. Tūliņ pirmās domas, ka raganas izslaukušas (LFK 116, 4790, Rencēni). Pirms ciema raganu, respektīvi, piena raganu priekšstatu nostiprināšanās šī funkcija tika piedēvēta nakts raganām. Šī iemesla dēļ uzskatīja, ka raganas slaukšanas brīdī nav redzamas, lai gan par to liecina govju bļaušana (LFK 10, 2785, Ape) vai „četracaino” suņu riešana (LFK 1690, 1755, Ape). Aizsardzībai pret raganām kūts pamata akmenī tika iecirsts krusts (LFK 105, 338, Jaunlaicene).

Lai gan govju slaukšanas brīdī raganas parasti ir vai nu neredzamas, vai pazūd, tiklīdz cilvēks pamirkšķina acis, citviet tās bieži redzamas ar atribūtiem, kas skaidri liecina par tām piemītošo kaitniecisko funkciju. Raganas tām raksturīgajās parādīšanās un dzīvesvietās tiek manītas ar govju slaucamo ķipi (LFK 734, 50, Jaunalūksne), spainīšiem (LFK 105, 84, Jaunlaicene) vai slauktuvi (LFK 10, 2785, LFK 910, 5928, Jaunlaicene), kas var būt pat no porcelāna (LFK 910, 12235, Veclaicene). Tāpat tās redzamas sēžam kokā, uz tilta un citur un sarunājamies par govju slaukšanu. Šāda situācija atainota Alūksnes rajonā vairākos variantos pazīstamā fabulātā: Kādreiz kāds vīrs dzēris krogū. Kad nācis mājā, viņam bijis jāiet pār tiltu. Uz tilta margām bijušas sasēdušās raganas. Viņas teikušas: „Iesim, māsas, kur iedamas, iesim mēs uz Ventaļiem! Ventaļiem lielas govis lieliem, resniem tutaniem!” Dzērājs pārkrustījies, un raganas ievēlušās upē un noslīkušas” (LFK 1552, 7750, Kalncempji). Pienu biežāk zog neglītās, retāk – arī skaistās raganas. (..)

Lai gan 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā piena zagšana kā tipiska nakts raganu darbība minēta tikai Alūksnes rajonā, senāk šī raganu funkcija acīmredzot bija izplatīta daudz plašākā teritorijā, ko vēlāk skāra tradīcijas inovācija. Šī ir visbūtiskākā kaitnieciskā funkcija, kas no senākajiem priekšstatiem mantota ciema raganu tradīcijā. Kā viena no ciema raganu darbībām tā minēta jau kādā 17. gs. raganu prāvā. 1630. gada 12. jūnijā Rīgā tika apsūdzēta Anša Rakes sieva zemniece Grieta. To apsūdzēja arendators un pieci zemnieki, apvainojot to lopu bojāejā – govis neesot devušas pienu, jo Grieta tās esot slaukusi. Arī raža Grietai padevusies labāk nekā kaimiņiem. Grieta atzinās, ka bijusi sakaros ar lielu velnu – Anseling, kas parādījies kā āzis ar lieliem ragiem. Savus ļaunos darbus tā veikusi vai nu pati, vai ar tā palīdzību. 19. jūlijā Grietu sadedzināja (Straubergs 1939a:64).

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Alūksnes rajonā pastāvēja trīs dažādi priekšstati par piena zaglēm – raganām. Pirmkārt, par raganām sauca garus, kas, dzīvodami purvos, mežos, gravās un citur, zaga cilvēku govīm pienu. (..)

Govju slaukšana iekļaujas plašākā lopiem kaitniecisko darbību aplocē, kas reizēm raksturīgas raganām līdzīgajām cittautu mitoloģiskajām būtnēm. Piemēram, atsevišķos pierakstos minēts, ka govis izslauc un zirgus vārdzina zviedru meža sievietes (skogsrå), lai gan tām tipiskāka nodarbe ir cilvēku maldināšana un vīriešu pavedināšana (Thorpe 1851:75). To dara arī somu meža gari (metsänemäntä) (FBLM:K4).

BĒRNU ZAGŠANA UN APMAINĪŠANA. Kādā ticējumā, kas pierakstīts Jeru pagastā, norādīts, ka raganas zog nekristītus bērnus, atstājot šūpulī drēbēs ievīstītu bluķi (LVI IL, Jeri). Ticējumā uzsvērts, ka raganas zog nekristītus bērnus, kas atspoguļo priekšstatu, ka periods starp bērna piedzimšanu un kristībām tika uzskatīts par īpaši bīstamu. Poļu folkloriste Lēra (Urszula Lehr) norāda, ka kristībām kā vienam no svarīgākajiem reliģiskajiem rituāliem cilvēka dzīvē piemīt reliģiska un maģiska funkcija – veicot šo rituālu, bērns pieņem kristietību un nonāk Dieva aizbildniecībā, kas pasargā to no ļaunajiem gariem (Lehr 1995: 263). Kristībām un šī rituāla pirmskristietiskajam ekvivalentam (krustabām) ir arī sociāla funkcija, jo, tikai piešķirot bērnam vārdu, tas tiek pilnvērtīgi uzņemts cilvēku sabiedrībā. Šī iemesla dēļ tika uzskatīts, ka starp dzemdībām un kristībām mirušo bērnu dvēseles nenokļuva mirušo pasaulē, bet turpināja uzturēties virs zemes,[1] veicot dzīvajiem kaitnieciskas darbības. Viena no galvenajām šāda veida ticējumu un teiku funkcijām ir konkrētās reliģiskās un sociālās normas (bērna kristīšana, vārda došana) aktualizēšana un stiprināšana, norādot, ka normas pārkāpšanas gadījumā sankcijas var būt arī traģiskas, jo bērns var iet bojā.

Priekšstatam par to, ka raganas un citas mitoloģiskās būtnes apmaina bērnus, ir bijusi arī kāda cita funkcija, ko ilustrē piemērs no Rencēniem, kurā izmantots populārs klejojošo teiku motīvs: Reiz vienai sievietei bijis skaists bērns. Kādu dienu viņa atstājusi bērnu istabā un gājuse virtuvē pusdienu gatavot. Piepeši viņa izdzirdusi svešā balsī raudam bērna balsi. Gājusi istabā skatīties. Sava bērna vietā viņa ieraudzījusi pavisam svešu un nesmuku bērnu, kurš arī bijis lielais bļāvējs. Māte aiz dusmām un žēlabām par savu bērnu sākusi nepazīstamo bļāvēju sist. Drīz viņa aiz durvīm dzirdējusi sakām: „Vai es tavu bērnu situ, kā tu to dari ar manu?” Bet sieva situsi vien tālāk, kamēr ragana atdevusi īsto bērnu (LFK 116, 8163, Rencēni). Teikā norādīts, ka raganas atstātais bērns bijis neglīts un stipri bļāvis. Līdzīga satura naratīvos konkretizēts, ka dēmonisko būtņu atstātajiem bērniem ir kādas fiziskas kaites (visbiežāk liela galva),[2] tie ir rijīgi, raudulīgi, niķīgi, neaug, nemācās runāt u.tml. Iespējams, ka šādu naratīvu galvenā funkcija bija izskaidrot gadījumus, kad piedzima bērni ar fiziskās vai garīgās attīstības traucējumiem, kas varēja atklāties arī ilgāku laiku pēc dzemdībām, piemēram, ievērojot, ka bērna attīstības pakāpe neatbilst viņa vecumam. Nespējot izprast šādu gadījumu medicīniskos cēloņus, šādi bērni tika uzskatīti par dažādu dēmonisko būtņu bērniem, ko tie apmainījuši pret cilvēku mazuļiem (sk., piem., Lysaght 1997:35-36). (..)

AIZSARGLĪDZEKĻI PRET RAGANĀM. Pret raganām izmantotie maģiskie aizsarglīdzekļi ir vai nu mantoti no senākās raganu tradīcijas (vilku piesaukšana, kailums u.c.), vai arī aizgūti no kristīgās dēmonoloģijas (krusta mešana, tēvreizes skaitīšana). Domājams, ka viens no senākajiem aizsarglīdzekļiem pret raganām ir vilku izsaukšana, kas balstīts ticējumā, ka vilki plosa raganas, kas bija pazīstams visā raganu tradīcijas relikta teritorijā. Vilki aizsargā no raganām, kas cilvēkus ķircina (LFK 210, 717, Mālupe), grasās nokutināt (LFK 316, 14, Balvi; LFK 142, 3909, Gauri) vai izcept uz iesma (LFK 485, 8, Matīši; LTTP VI, 455, 114, 2, Kārķi). Salīdzinoši plašu folkloras materiālu par šiem ticējumiem Alūksnes raj. Apes un Jaunlaicenes pag. ir publicējis Dāvis Ozoliņš, piemēram: Kad raganas vadājot, tad vajagot teikt: „Vilks, ēd raganu!”, tad tiekot no tām vaļā (LFK 910, 9697, Ape; tas pats arī: LFK 910, 11863), Kad uz raganām sakot, lai vilks apēd, tad viņas bēgot. Vilki arī klupuši raganām virsū, kad tiem uzsaukts: Vilks, kod raganu! u.tml. Minētās verbālās formulas atbilst vienkāršākajām buramvārdu formām un tematiski iekļaujas ļaunuma aizdzīšanas vārdos. Raganas mēģināts aizdzīt divējādi – vai nu piesaucot palīgā augstāku spēku, t.i., vilku (Vilks, kod raganu!), vai arī izsakot raganām tiešus draudus, minot to sīvākos pretiniekus (Vilks, ēd raganu!) (sal.: Straubergs 1939a:237–240). Teikās arī stāstīts, ka briesmu gadījumā cilvēki vilkus varēja izsaukt vai nu atdarinot vilku gaudošanu (LFK 142, 3909, Gauri), vai ar noteiktu (buram)vārdu palīdzību (LFK 210, 717, Mālupe; LFK 641, 102, Matīši). Retāk vilki pasargā cilvēkus no raganām bez īpaša uzaicinājuma (LFK 910, 11520, Veclaicene).

Vīrieši raganas varēja atvairīt arī ar kailumu. Kārlis Straubergs norāda, ka kailums ir aizsargāšanās līdzeklis, kur liela loma arī auglības, falla elementam, kas paralizē ļauno garu sterilizējošo ietekmi (Straubergs 1944:416). Alūksnes un Balvu rajonā šis priekšstats atspoguļots septiņās teikās, kurās stāstīts par raganu bailēm no garcenieka jeb vīriešu bikšu šņores.[3] Teikās bikšu garcenieks saukts arī citos apvidvārdos: gācenieks (LFK 479, 1150, LFK 479, 1378, Mārkalne), guocenīks (LFK 1680, 4271, Medņeva), bocenieks (LFK 179, 1226, Alsviķi), jūsteņa (LFK 929, 45399, Medņeva) un siksna (LVI VK, Medņeva).[4] Kādā Medņevas teikā norādīts, ka raganas baidās nevis no paša garcenieka, bet gan no vīriešu kailuma, jo, izvelkot garcenieku, tiem nokrīt bikses.[5] Vīrieši ar garcenieku atvaira raganas dažādās situācijās: kad cilvēks pārtrauc to velēšanos, par ko raganas grib to vadāt vai nokutināt; kad raganas grib cilvēku nokutināt, jo tas iet garām brīdī, kad tās šūpojas koku zaros; kad raganas grasās pavilkt cilvēku zem tilta, jo tas redz viņas sēžam bērzā un ķemmējam matus. Garcenieks tiek pielietots vairākos veidos: piedraudot bāzt to raganām galvā; sitot ar to; arī sitot ar biksēm, kurās iesiets garcenieks vai sviežot garceniekus jeb jūsteņas uz raganām (LFK 929, 45399, Medņeva). (..) Kailums kā aizsarglīdzeklis izmantots arī pret citiem ļaunajiem gariem un cilvēkiem ar pārdabiskām spējām. Piemēram, Tilžā pierakstīts kāds ticējums, kas uzskatāms par tiešu paralēli raganu tradīcijas teikām par garce­nieku: Kad lietuvēns nāk klāt, tad jāgriež bikšu bante nost un jāsviež priekšā, tad atstājas (LFK 32, 4237). Ar kailumu aizsargājās arī pret pūķiem un ciema raganām (Straubergs 1944:416).

Apē pierakstīts ticējums, ka tiem, kurus raganas vadā, vajagot trīsreiz tēva reizi skaitīt, tikpat reizes krustu mest priekšā un tikpat reiz cepuri galvā riņķī griezt. Tādas maģiskas darbības kā cepures vai apģērba apgriešana uz otru pusi, apavu apvilkšana otrādi u.tml., kas acīmredzot simbolizē neierastās situācijas atgriešanu ierastajā, ir plaši pazīstamas cīņā pret maldinātājgariem piemēram, zviedriem, karēļiem, vepsiem, slovēņiem u.c. Tāpat pret raganu vadāšanu aizsargājās, novelkot bikses un skatoties caur kājstarpi: ...vajagot bikses nomest un caur kāju starpu skatīties, tad raganas atstājoties. Projām skriedamas, tās tik vien nodarot: „Pļa, pļa, pļa!”. Skatīšanās caur kājstarpi ir arī viens no veidiem, kā ieraudzīt citādi neredzamās raganas.

Kādā teikā par Kārķu Raganu kalnu stāstīts, ka aizsardzībai pret raganām izmantojams pīlādzis[6] – viens no populārākajiem aizsarglīdzekļiem pret dažādiem ļauniem gariem un cilvēkiem ar kaitnieciskām spējām. Tas izskaidrojams ar faktu, ka pīlādžogas galā ir krustiņš (Līdeks 1991:27). Iespējams, ka aizsardzībai pret raganām tika izmantotas arī meijas. Tas gan minēts tikai vienā teikā, kurā stāstīts par vīru, kas, laizdamies diendusā, apspraudis sev apkārt meijas, lai raganas netiek klāt (LFK 23, 14191, Kocēni).

No raganām aizsargājās arī šaujot uz tām. Šāds aizsardzības līdzeklis minēts četrās teikās. Divos gadījumos kāds mednieks šauj uz raganām ar sudraba lodi, no tām paliek pāri tikai pelnu čupiņa (LFK 179, 603, LFK 828, 11018, Ziemeri), savukārt kādā Umurgas teikā minēts, ka raganas, kas dzīvojušas pie Zvejnieku ezera, nav varējuši nošaut pat ar sudraba lodi, tās spējis aizdzīt vienīgi Pērkons (LFK 877, 2973). Vienā teikā uzsvērts nevis lodes materiāla, bet gan tās izšaušanas veida maģiskais spēks – citādi nespēdams no raganām atbrīvoties, kāds puisis uz tām krustiski izšāvis no savas dubultnīcas, un raganas tūlīt nozudušas, kā akā iekritušas.

Vairāki populāri aizsarglīdzekļi pret raganām aizgūti no kristīgās dēmonoloģijas un uzskatāmi par universāliem līdzekļiem dažādu dēmonu atvairīšanai. Viens no šādiem līdzekļiem ir krusta mešana jeb pārkrustīšanās, kas minēta sešās teikās un ticējumos.[7] Krustu parasti met raganu apmaldinātie cilvēki (LFK 210, 639, Alūksne) vai tie, kas redz raganas velējamies. Krusta mešanas maģiskā iedarbība tiek palielināta, šo darbību atkārtojot trīs reizes (LFK 1764, 1901, Naukšēni). Pēc krusta mešanas raganas pazūd – cilvēks jūtas kā no miega atmodies (LFK 210, 639, Alūksne); raganu vietā paliek tikai bērzu tāsis. Tika uzskatīts, ka arī kūts pamata akmenī iecirstā krusta zīme aizsargā govis no raganām (LFK 105, 338, Jaunlaicene). Par tikpat iedarbīgu līdzekli kā krusts un krustīšanās uzskatīta tēvreizes vai kādas citas lūgšanas skaitīšana, Dieva pielūgšana vai tikai Dieva vārda piesaukšana. Lūgšanas iedarbība palielināta, skaitot metoties ceļos, skaitot to ačgārni vai atkārtojot trīs reizes.

Turpinājums JG283

 

AVOTI

FBLM Jauhiainen, M. The type and motif index of Finnish belief legends and memorates. Helsinki: Suomalainen Tiedeakatemia / Academia Scientiarum Fennica, 1998. (FF Communications, 267.)

Lehr, Urszula1995. In the Range of Demonological Beliefs. Folk Belief Today. Ed. Mare Kõiva, Kai Vassiljeva. Tartu: Estonian Academy of Sciences:413-434.

LFK Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloraskrātuves arhīva materiāli; pirmais skaitlis aiz saīsinājuma norāda manuskripta numuru, otrais – vienības numuru manuskriptā.

Līdeks, Osvalds 1991. Latviešu svētki. Latviešu svinamās dienas. Rīga: Scientia.

LTT Latviešu tautas ticējumi. Sakrājis un sakārtojis prof. P. Šmits. I-IV sēj. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1940-1941.

LTTP Latviešu tautas teikas un pasakas. I-VII sēj. Sast. A. Lerhis-Puškaitis. Jelgava, Cēsis, 1891-1903. (I-IV sēj. Latviešu tautas pasakas; VII2 sēj. izdots 2001. g. apgādā „Atēna”.)

LVI VK LU Latviešu valodas institūta vietvārdu kartotēka.

Lysaght, Patricia 1997. Fairylore from the Midlands of Ireland. The Good People: New Fairylore Essays. Ed. Peter Narváez. Lexington, Kentucky: University Press of Kentucky: 22-46.

Ozoliņš, Dāvis 1893. „Raganas”. EZPL III: 21-26, 39-45, 53-58, 76-80, 90-94, 107-110, 120-123, 130-132, 152-154.

Straubergs, Kārlis 1939a. Latviešu buramie vārdi. I sēj. Maģija un buramo vārdu tematika. Rīga: Latviešu folkloras krātuve.

Straubergs, Kārlis 1944. Latviešu tautas paražas. I sēj. Rīga: Latvju grāmata.

Thorpe, Benjamin 1851. Northern Mythology, comprising the principal popular traditions and superstitions of Scandinavia, North Germany and the Netherlands. Vol. II. Scandinavian popular traditions and superstitions. London: Edward Lumley.

 

 

---

[1] Nekristīta bērna dvēsele netiek debesīs (LTT 2876, Gaujiena).

[2] Piemēram, svētmeitu apmainīti bērni raksturoti šādi: Vecajai Madei L. mājās bijis tāds iemīts bērns: galva kā piena spannis, resnām lūpām, platām acīm. Tāds bērns esot arī K. saimnieces meita, kura izskatoties gluži vecīga (tāda dzīslaina, krokaina), lai gan tai neesot daudz vairāk par 20 gadiem (Pētersons 1901:34-35).

[3] Alsviķu pagastā 2 verstes no Alsviķu stacijas Bērtiņu kalnā uz Alsviķa – Ķemeru lielceļa atrodas grava un tiltiņš. Šī grava tiek saukta par Raganu grāvi un tiltiņš par Raganu tiltiņu. Pēc nostāstiem no gravas un tiltiņa apakšas naktī izlienot raganas, nosēžoties līkā bērza zaros un ķemmējot matus. Bērniem un sieviešiem nakts laikā bailes iet pār Raganu tiltu, lai raganas neparautu zem tilta. Visbiežāk viņas mēdzot [sēdēt] bērza zaros sestdienas vakaros. Vīrietis varot droši garām iet, vajagot tikai, tiltiņam tuvojoties, raustīt aiz bikšu garcenieka. (Par garcenieku alsviķieši saukuši un vēl tagad vecie ļaudis sauc siksnu, ar kuru bikses sajož.) Raustot bikšu garcenieku, vajagot balsī saukt: „Garcenieks, garcenieks!” Raganām esot no garcenieka bail, un tās aizbēgot (LFK 891, 5749, Alsviķi). 

[4] Pāris gadījumos paskaidrots garcenieka pielietojums: Senos laikos vīriešiem biksēm nebijis ne pogu, ne āķu, bet tad tā saucamā „rostes” vietā ievilkuši šņori, ar kuru savilkuši bikses cieti, lai nenobruktu (LFK 479, 1150, Mārkalne); Bikšu guocenīks – virvīte, ievērta apakšbiksēs ap vidu (LFK 1680, 4271, Medņeva).

[5] ...Tod vīna buoba pascēja puišim, lai tī nu sovām iuzuom izvalkā jūsteņu un tū svīž rogonuom. Puiši atraiseja sovas jūsteņas un svīda rogonuom. Tuos nūkaunejuos, ka puišim var nūkrist bikses, un palaida nalaimīgū meitu valē (LFK 929, 45399, Medņeva).

[6] Kārķu pagasta četrklasīgās pamatskolas tuvumā viens Raganas kalns, kur naktīs staigājot viena sieviete. Kad kāds pa to ceļu ietot vai braucot, tad viņam salūstot vai nu ilkss, vai arī atjūdzoties zirgs. Tad nevarot sajūgt. Tikko sajūdzis, tad pa kādim soļiem atkal vaļā. Tikai ar pīlādža koka loku varot sajūgt (LFK 1750, 1494, Kārķi).

[7] Kādreiz kāds vīrs dzēris krogū. Kad nācis mājā, viņam bijis jāiet pār tiltu. Uz tilta margām bijušas sasēdušās raganas. Viņas teikušas: „Iesim, māsas, kur iedamas, iesim mēs uz Ventaļiem! Ventaļiem lielas govis lieliem, resniem tutaniem!” Dzērājs pārkrustījies, un raganas ievēlušās upē un noslīkušas (LFK 1552, 7750, Kalncempji).

 

Filoloģijas doktors, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks (kopš 2008) Sandis Laime,  piedalījies ekspedīcijās uz Sibīrijas latviešu un latgaliešu ciemiem, arī uz senajām prūšu un Kuršu kāpas kursenieku dzīvesvietām. LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgādā iznāk monogrāfija Raganu priekšstati Latvijā: Nakts raganas (2013).