ČEHU SIMFONIJA KANĀDĀ

Josefs Škvoreckis. Cilvēka dvēseles inženiera stāsts. Rīgā: Mansards, 2014. 896 lpp. Tulk. Jānis Krastiņš.

 

Trimdinieku eksistenciālās izjūtas literatūrā atainotas bieži, tādēļ rakstniekam, lai pārsteigtu un nenosmacētu ar līdzīgiem sižetiem, nepieciešams izdomāt veidu, kā panākt konservatīva lasītāja atzinību. Josefs Škvoreckis (Josef Škvorecký, 1924-2012) ir čehu rakstnieks un izdevējs, kurš pusi dzīves pavadījis Kanādā, uz kurieni devās 1969. gadā pēc Prāgas pavasara apspiešanas, tādējādi viņam labi zināma trimdinieka psiholoģija.

Kā zināms, daļa autoru emocionālo pieredzi un pārdzīvojumus atklājuši memuārliteratūrā. Lai gan tiešā veidā romāns Cilvēka dvēseles inženiera stāsts tā nav nosaukts, tomēr to var uzskatīt par čehu un tikpat labi jebkuras tautas piedzīvoto stāstu kopumu, jo tajā ir izgaismota trimdas psiholoģija plašā amplitūdā.

Romāns Cilvēka dvēseles inženiera stāsts (Příběh inženýra lidských duší, 1977) izseko Kanādā dzīvojoša čehu bēgļa un kādas Toronto koledžas mācībspēka Danija Smiržicka dzīvesstāstam un attiecībām ar apkārtējiem, sākot jau no epizodēm varoņa dzimtenē Čehijā (Kostelecā) vācu okupācijas laikā. Danijs un viņa līdzgaitnieki ir 20. gs. vēstures liecinieki, tāpēc viņi pretendē mērķtiecīgi atainot čehu vēstures traģiskumu. Romāna būtību precīzi izsaka pieteikums anotācijā – vēstījums par dzīvi, sievietēm, likteni, sapņošanu, strādnieku šķiru, ziņotājiem, mīlestību un nāvi. Otrā plāna varoņi, par kuriem lielākoties iztrūkst spēcīgu tēlojumu, romānā parādās vai nu epizodiski, vai arī vēstuļu formā, tādējādi var sacīt, ka romānā primārais ir darbība un filozofiskums, nevis raksturi.

Romāns sākas ar Danija drauga Lojzas vēstuli, kurā viņš utopiski stāsta par Reinharda Heidriha (romānā – Rainarda Haidriha) akciju strādniekiem, nenojaušot par šīs vēstules patieso mērķi. Vēstulēs no draugiem atklājas čehu tautas vēsture un klīstošā cilvēka motīvs. Tā arī, piemēram, Rebeka raksta, ka cilvēkus ved uz Poliju, no kurienes neviens neatgriežas. Josefs Škvoreckis raksta komiski un dēku romāna stilā, bet ne jau tādēļ, lai „mīkstinātu” traģiskumu. Komiskā elementa klātbūtne romānā apzināti manifestēta kā carpe diem motīvs. Deformētajā un absurdajā pasaulē liela nozīme tiek piešķirta mirklim, jo, ja ir mirusi dzimtene, tas nenozīmē, ka laiks ir miris – autors to uzsver visai tieši. Turklāt refleksijās par dzīvi, dzīvību un nāvi parādās absurda elementi. Tā dialogā ar Irēnu Danijs nonāk pie beketiskas atziņas, kas liecina, kā vēsturiskie notikumi izraisījuši cilvēka apziņā neiederības sajūtu:

Tu nekad neuzzināsi, kas ir atbildība. Tu arī nekad nebūsi materiāli nodrošināts. – Būšu gan, sacīju, kad būšu tas, kas es būšu. – Un – kas tu būsi? – Nekas. Tieši tas, kas gribu būt. Nekas. – Tāds tu jau esi (354).

Romāna vēstījuma struktūra ir haotiska, laiks ir sadalīts gabalos, kuru cements ir atmiņas: Laikam sāku novecot, jo grasos iegrimt domās. Domas pārsvarā ir atmiņas (33). Tagadnes un pagātnes haosu nosaka Danija apziņas spontānais tecējums, atmiņu marihuānas (275) un subjektīvā pieredze, ko viņš pats atlasījis, taču brīnumainā kārtā šie notikumu atomi nesamudžinās; laiku plūdums ir organiski, virtuozi, kolorīti un jēgpilni savīts; par kopsaucēju kļūst saturiski līdzīgie notikumi, tādēļ vietām pāreja uz nākamo notikumu ir pārsteigums. Romāna nosacītais reālistiskums signalizē par tiecību uz autentiskumu un dokumentalitāti, tādējādi lasītāju neapburs mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu maģija – minimāli atainotas vienīgi norises dabā, kas metaforiski sasaucas ar galvenā varoņa dvēselē notiekošo: Aiz loga nopietni soļo krauklis. Es sekoju tam, kā viņš čāpo savu ceļu pa Edenveilas klajuma balto sniegu, meklēdams dzīves jēgu (206). Asociācijas ir spēks, kas atgrūž varoni atpakaļ pagātnē. Piemēram, skatoties filmu Gribas triumfs, Danijs vizuālo impulsu ietekmē secina: Neparasti tehniski perfekta filma, izmantota Eizenšteina montāža, pilna vizuālā skaistuma. Pāri ekrānam maršē dibeni, iespīlēti galifē biksēs. Tie man atgādina Oto Uipeltu, kam bija uz mata tāds. Atgādina jaunību Kostelecā. Man ienāk prātā, ka visa būtība ir asociācijas. Laika, veidola, teorijas, sirds asociācijas – visvarenas un visur klātesošas... (168).

Emocionālā intensitāte romāna gaitā arvien vairāk sakarst, kad noslēgumā Danijs saņem vēstules un ziņas par draugu nāvi, tādējādi saprotot arī pats savu nolemtību. Nāves klātbūtne romāna noslēgumā apliecina skepticisma, disharmonijas, sabrukuma un bezcerības dominanti trimdiniekā, kuru vairs nespēj uzmundrināt garīgās mājas par spīti tam, ka tomēr svešā telpa garantē drošību: Jūtos labi, atkal un atkal man šķiet, ka dzīve ir skaista, ka īstenībā man dzīve allaž bijusi skaista, jo visu esmu pārdzīvojis sveiks un vesels un tagad dzīvoju zemē, kurā, ja vien braukšu uzmanīgi, man pat soda kvīti nevar iedot (52).

Romāns kļūst par spēli ar amerikāņu rakstnieku (Edgars Alans Po, Natenjels Hotorns, Marks Tvens, Stīvens Kreins, Frānsiss Skots Ficdžeralds, Džozefs Konrads, Hovards Filips Lavkrafts) tekstiem, kuri atspoguļo sašķeltu personību. Iespējams, kādu lasītāju nokaitinās nemitīgās un daudzās piezīmes par autoriem. Šī rotaļa ar literatūras gigantiem ir iespēja rādīt, kā cilvēks kopumā skatās uz dzīvi – galvenajam varonim saplūsme ar varoņiem ir personiska un dziļa, savukārt viņa studentiem tā ir bezpersoniska, to diktē literatūrkritikas diskurss. Amerikāņu literatūras izmantojums ataino Danija nerealizēto sapni – pēc Kostelecas viņa mērķis bija doties uz Ameriku. Deformētajā gadsimtā cilvēks vairs nespēj domāt patstāvīgi, viņš savu identitāti un patību spēj atrast tikai caur citiem. Tāpat kā vēsture un politika ietekmējusi 20. gs. cilvēka domāšanu, arī literatūra šajā gadījumā ieņem tikpat nozīmīgu lomu, jo romāna varoņi nemitīgi identificējas ar izmantoto tekstu literārajiem varoņiem. Tieši šajā sakarā ir vēlme atzīmēt tulkotāja Jāņa Krastiņa ieguldījumu, jo viņš tulkojis ne vien apjomīgu tekstu, bet arī komentējis to, tādējādi paplašinot tulkotāja funkcijas, parādot sevi kā erudītu, prasmīgu un bagātu tulkotāju, kura piezīmes ir kā ceļš uz teksta atklāsmi, padarot tekstu pilnīgu un izsmalcinātu. Tulkotājs kļuvis par autora otro balsi. Danijam adresētajās draugu vēstulēs tulkotājs izmantojis pat kļūdainu latgaliešu valodu, mērķtiecīgi rādot, kā trimdinieka valoda kļuvusi par hibrīdu, piemēram, Lojza ir pārcēlies uz Slovākiju, kur viņa valoda transformējas greizā slovāku valodā.

Domājams, ikviens mūsdienu lasītājs būs iepazinies ar sajūtu, ka vēstures notikumi cilvēku ir iztukšojuši, sagrāvuši. Daļu no šīm izjūtām var ieraudzīt arī Josefa Škvorecka romānā, jo arī pašlaik vēl joprojām daudzu tautu liktenī atbalsojas 20. gadsimta notikumu atskaņas un galu galā vēsturiskā atmiņa caur ieinteresētu lasītāju tādējādi tiecas izrauties no nosacītas sklerozes, kas to ik pa laikam pārņem. Romāns, sapludinot ikdienišķo un vēsturisko, smeldzīgi un rūgti runā par pamatvērtībām – dzimteni, likteni, mīlestību, ģimeni, bet galvenais – par cilvēku, kurš iziet cauri neskaitāmajiem elles lokiem, vienmēr meklējot tuvumu un pašapzināšanos, kā arī apliecinājumu dzīvei. Cik daudz Jā! dzīvei spēj pateikt vēstures ņurcītais cilvēks – to var izlasīt Josefa Škvorecka interpretācijā.       

   

Ligita Levinska

 

Latvijas Universitātes <Ubisunt.lu.lv> pamatkomandai piederošās Ligitas Levinskas rakstus (kopš 2013) par Jāni Klīdzēju un Gunti Zariņu, arī recenziju par Gundegas Repšes Jauki ļaudis skat. JG273, 274, 277, 280.