Bārbala Simsone

ZINĀTNISKĀ FANTASTIKA LATVIJĀ JEB KĀ LATVIEŠI KOSMOSĀ NELIDOJA

 

Zinātniskās fantastikas tradīcija latviešu literatūrā atšķirībā no vairuma kaimiņvalstu literatūras nav uzskatāma par sparīgi sapumpurotu zaru. Ja fantāzijas žanra aizmetņus, kaut trūcīgus, mūsu tautas literatūras vēsturē iespējams samanīt gan brīnumpasakās, gan varoņteikās un to romantisma laikmeta apdarēs, tad fantastikas piedāvātās teju neierobežotās iespējas, šķiet, latvieti sākotnēji nav vilinājušas it nemaz – ne traukšanās Visuma tālēs, ne mākslīgā intelekta izgudrošanas ziņā. Kaut cik žēlastības atsevišķos darbos izpelnījušies vien ceļojumi laikā, un tie paši lasītāju pārsvarā veduši vai nu atpakaļ uz tautas varonīgo pagātni vai kalpojuši par nesāpīgu kultūrvēsturiska materiāla izklāsta formu, bet nākotnē latvietis – tā vismaz sākotnēji šķiet – degunu bāzt nav uzdrošinājies. Šo faktu konstatējuši arī literatūrpētnieki. Tīra fantāzijas pasaule latviešu romānistus nesaista, viņi paliek uz cietas zemes, lai no tās, no vēsturiskā laika un telpas, sāktu savas iztēles lidojumu, tā pirms pārdesmit gadiem pētījumā Prozas žanri secinājusi literatūrzinātniece Ingrīda Kiršentāle. Tomēr nav noliedzams, ka laiku pa laikam arī kāds no latviešu rakstniekiem centies, no cietās zemes atsperoties, aizlīgot gan paralēlajās aizspoguļa dimensijās, gan neizpētītajās kosmosa tālēs. Šiem iztēles lidojumiem – konkrēti zinātniskās fantastikas sfērās – veltīts šis ieskats.

Latviešu oriģināldarbus, kurus iespējams vismaz daļēji definēt kā zinātnisko fantastiku, iespējams saskaitīt ja ne uz vienas rokas pirkstiem, tad uz abu noteikti. Pirmo nepabeigto fantastisko stāstu uzmetumi latviešu daiļradē atrodami – lai cik paradoksāli tas arī neizklausītos, – neviena cita kā romantiskā Poruka pēc nāves atrastajās piezīmēs. Par pirmajiem pabeigtajiem stāstiem ar fantastikas iezīmēm iespējams uzskatīt rakstnieka un žurnālista Eduarda Cālīša (viena no deklarācijas „Mūsu mākslas motīvi” autoriem) alegoriskās līdzības Kinkinas plūdi, Milža gals (abi 1910), u.c. Savukārt fantastikas autoriem nereti piedēvēto nākotnes pravietošanas spēju pirmais uzskatāmi demonstrēja dzejnieks, rakstnieks un politiķis, pirmās Latvijas brīvvalsts iekšlietu ministrs Gotfrīds Milbergs (Skuju Frīdis) savā 1925. gadā publicētajā darbā Sidrabota saule lec, kurā ar patiešām fantastisku precizitāti (ja pārzinām tuvāko divdesmit gadu vēsturi) apraksta Krievijas (Maskavijas) iebrukumu Baltijas valstīs 2107. gadā un tam sekojošo okupāciju; diemžēl tas ir arī gandrīz vienīgais šī romāna unikalitātes rādītājs, jo mākslinieciski tas nav visai veiksmīgs. Desmit gadu vēlāk pašdarinātus kosmosa kuģus romānos Tērauda dvēsele (1938) un citi lidina arī Jānis Veselis, bet dara to tik poētiski, ka rezultāts ir tulkojams arī alegoriski. Taču zinātniskās fantastikas un fantāzijas robežas šajā laikā vēl ir nenoteiktas un izplūdušas, rakstnieki visbiežāk strādā „fantastiskajā reālismā”, kas ietver abu žanru raksturīgās iezīmes.

Starpkaru periodā, kad beidzot uzplaukst arī pašmāju piedzīvojumu literatūra, zinātniskās fantastikas tēmas risina Viļa Lāča romāni – piemēram, Ceļojums uz Kalnu pilsētu (1939) apcer gēnu inženierijas, ārpuszemes inteliģences un cilvēka-tehnoloģiju attiecību jautājumus, Cietumu valsts – sociālās utopijas ekonomiskos aspektus. Sociālutopiski sižeti ir arī Anša Gulbja romāniem Jaunā valsts (1932), Druvā un karā (1934). Šai laikā publicētajos piedzīvojumu romānos [Miķeļa Paulocka Pasaules glābēji (1937) un Profesora Sūnas brīnišķīgais eliksīrs (1938), Jēkaba Zaļkalna Dzīve zvaigžņu pasaulē (1938) u.c.] nereti kā dēku katalizators funkcionē tieši kāds fantastisks pieņēmums – sastapšanās ar citu planētu iemītniekiem, kāds pārdabisks izgudrojums, darbības pozicionēšana tehnoloģiski augsti attīstītā nākotnē, u.c.

Padomju varas gados uzskats, ka literatūrai jākalpo par ideoloģisko ieroci, iztēles izpausmes liek stingri kontrolēt. No visiem lielajiem fantastiskās literatūras žanriem attīstības brīvība tiek dota tikai zinātniskajai fantastikai, bet starp fantāziju un fantastiku tiek uzcelts sava veida „Berlīnes mūris”. Te jāatzīmē, ka zinātniskā fantastika atbilst Padomju Savienībā valdošā režīma ideoloģijas nolūkiem, proti: propagandēt cilvēces neapturamo tehnoloģisko un sociālo progresu, „zvaigžņu iekarošanu“ un ideālās nākotnes sasniegšanu šīs realitātes ietvaros – proti, žanra pamatnostādnes saskan ar dialektiskā materiālisma pamatprincipiem. Ne tikai Latvijas, bet visas Padomju Savienības teritorijā tiek intensīvi publicēti ievērojamāko zinātniskās fantastikas autoru (A. Azimova, R. Bredberija, R. Šeklija, S. Lema un citu) darbi, iznāk fantastikas darbu apkopojumi un sērijas („Fantastikas pasaulē”, „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi”), turklāt plaukst augstvērtīga žanra rakstniecība Latvijas krievu kultūrā (piemēram, Vladimira Mihailova darbi). No ārvalstu autoriem publicēšanai izvēlējās stāstus un romānus, kurus bija iespējams iztulkot ideoloģiski pareizi, apvienojot fantastiskos elementus ar sociālo kritiku. (Zīmīgi, ka Rietumu fantasts drīkstēja tikai „protestēt pret pastāvošo iekārtu”– tad tā darbs tika atzīts, tulkots un ar cenzūras noteiktajiem labojumiem iespiests Padomju Savienības teritorijā. Turpretī padomju fantastam protests bija liegts – pret ko gan varētu protestēt vispārējās laimības zemē? Tak jo intensīvāk padomju rakstnieku fantastikā tiek slavēta pasaules „progresīvākā valsts“ un Zemes gaišā nākotne.)

Pārsteidzoši, bet arī šajā relatīvajā žanram dotās brīvības atmosfērā latviešu oriģinālfantastika tikpat kā neparādās. Tiesa, pavīd daži aizmetņi – piemēram, fantastika bērnu literatūrā: Annas Sakses stāsts „Lidojums uz Mēnesi” (1947), Friča Rokpeļņa ludziņa bērniem „Zaļais stars” (1962), Alberta Jansona laika ceļojumu stāsts „Lielā Kristapa jaunais amats” (1975), kurā bērni no mūsdienām nokļūst Latvijas dzimtbūtnieciskajā pagātnē, autoram hiperbolizēti atainojot apspiestību un šķiru cīņu. Kas notiek pieaugušajiem paredzētajā literatūrā? Vilis Lācis pārstrādā savu Ceļojumu uz Kalnu pilsētu tā, lai tas atbilstu propadomju ideoloģijai – tagad tā nosaukums ir Ceļojums uz Norieta pilsētu (1959). Zināmu (bet samērā mazu) ievērību izpelnās Anatola Imermaņa romāns Mortona piramīda (1971), kurā pirmo reizi latviešu literatūrā risina mākslīgā intelekta problēmas, uzdodot jau no Frankenšteina laika aktuālo jautājumu – kas notiek, kad cilvēces tehnoloģiskais progress spēj radīt ierīci, kas par to ir intelektuāli pārāka? Bet arī šie aizmetņi paliek vien nenoliedzami talantīgu individuālu parādību veidolā.

Arī Atmodas/pēcatmodas laika literārajā juceklī fantastika tā arī nepiedzīvo pilnvērtīgu dzimšanu (nemaz nerunājot par atdzimšanu). Andra Puriņa romānā Bezrūpīgie ceļotāji (1989) un Laimdotas Sēles darbā Spoguļa pārbaude (1994) parādās laiktelpas ceļojuma motīvs kā reālās un fantastiskās telpas savienotājs. Pirmajā darbā varoņi – mūsdienu jaunieši – apceļo viduslaiku Rīgu, kosmosa kuģi, citas planētas, otrajā – iepazīstas ar pašu pilsētas (Ventspils) vēsturi četrsimt gadu senā pagātnē. Ne sevišķi veiksmīgi ir mēģinājumi sacerēt modernu piedzīvojumu fantastiku – Austra Kalmiņa darbs Izredzētie (1993) atgādina Rietumu sliktāko „katastrofu fantastikas” paraugu vārgu atdarinājumu. Vienus no retajiem patiesi profesionālajiem fantastikas romāniem saraksta Egils Ermansons, kura „holokausta” vīzijas Cilvēks ar bērnu ratiņiem (1994) un Mala (1999) modelē situāciju, kad mūsdienu Latvijā noslēpumainu katastrofu rezultātā izzūd ne vien iedzīvotāji, bet arī padomju režīma politiskā un sociālekonomiskā struktūra, dodot iespēju palicējiem celt dzīvi no jauna. Pie šī posma žanra darbiem jāpieskaita arī Paula Bankovska antiutopija Plāns ledus (1999), kurā divu bērnu skatījumā atainota planētas dzīve ekoloģiskas katastrofas izraisīta moderna ledus laikmeta apstākļos. Jāatzīst, ka pēc šiem darbiem fantastika no fragmentāras parādības latviešu literatūrā uz zināmu laiku reducējās uz praktiski neesošu parādību.

Tieši tāpēc jo vairāk pārsteidz fakts, ka piepeši un šķietami bez jebkādas iepriekšējas „platformas sagatavošanas” neilgā laika periodā – 2010. un 2011. gadā – klajā nāk vairāki oriģināldarbi, kas pilnībā atbilst fantastikas žanra kritērijiem. Didža Sedlenieka stāstu krājums Bohēmijas zaglis vieglā un asprātīgā stilā iztirzā pasaules fantastikā aktuālas tēmas – laiku saplūšanu, mākslīgo intelektu, ārpuszemes civilizāciju ietekmi uz Zemi un citas, turklāt meistarīgi sasaistot stāstu sižetus gan ar vēsturiskiem faktiem, gan latviešu folkloras tēliem. Patīkami atšķiroties no daudziem iesācējiem literatūras lauciņā, autors necenšas sevi pozicionēt bezgala nopietni, bet vairāk spēlējas ar tēliem, sižetiem un stereotipiem, tāpēc krājumā atradīsim gan versiju par 2012. gadā „gaidāmo” globālo katastrofu, gan stāstu par citas planētas bezcerīgajiem mēģinājumiem sazināties ar zemiešiem un pat viduslaiku mistikas piesātinātus stāstus „Dena Brauna stilā”. Savukārt trīs gados jaunu rakstnieču antiutopiskie romāni – Lauras Dreižes Laimes monitorings, Ilzes Eņģeles 75 dienas un Ellenas R. Landaras Digitālo neaizmirstulīšu lauks – savā ziņā ir līdzīgi, jo katrs savā veidā apcer pēdējo 20 gadu fantastikai raksturīgu tēmu – relatīvi netālas (ap simt gadu) nākotnes vīzijas (gan lokālas, gan globālas), kurās redzams, kā tehnoloģiskais progress un vispārējā digitalizācija un virtualizācija raisa arī dehumanizāciju un citas negācijas.

Mazliet vēlāk – 2012. gadā – latviski iznāk angliski rakstošā, trīs reizes Nebula balvai nominētā latvieša Toma Kreicberga jeb Tom Crosshill galvenokārt Amerikas zinātniskās fantastikas žurnālos publicēto stāstu izlase Dubultnieki un citi stāsti, kas izsauc plašu kritikas rezonansi un tiek nominēta kā labākā debija Latviešu Literatūras gada balvai. Autora apspēlētās tēmas – nākotnes cilvēks tehnoloģisko sasniegumu varā, mākslīgā intelekta centieni līdzināties cilvēkam, laika ceļojumu paradoksi un radītāja atbildība par radīto – pēdējā pusgadsimta laikā (protams, domājot ārvalstis) skartas gana bieži gan literatūrā, gan kino. Taču Kreicbergs savos stāstos meistarīgi izmanto paņēmienu, ko gribētos saukt par greizā spoguļa vai daudzšķautņu prizmas taktiku – nomainot leņķi, kādā mēs skatāmies uz parādību, groteskais skatupunkta sašķiebums mums to atklāj ļoti pietuvinātā un cilvēciskā tvērumā. Šajā pat gadā klajā nāk arī rakstnieces Baņutas Rubess darbs jauniešiem Labie draugi, kurā apcerēta situācija: nākotnes skolā bērniem par ideālajiem draugiem tiek piedāvāti nevainojami nokomplektēti roboti. Vai robots var būt draugs vai drīzāk – drauds?

Jaunākie papildinājumi latviešu zinātniskās fantastikas klāstā ir divi stāstu krājumi Purpura karaļa galmā (2012) un Zilie jūras vērši (2015), kuros publicēti gan fantāzijas, gan fantastikas stāsti. Krājumos atklājas, ka autoriem (pārsvarā – debitantiem) pūrā ir vēl plašs motīvu klāsts: stāstos darbojas gan Saeimu apsēduši citplanētieši, gan kosmosa apceļotāji, gan postapokaliptiski vientuļi un tālas nākotnes iemītnieki. Tātad vairs nevar noliegt: visas iespējas, talants un idejas, lai taptu kvalitatīva zinātniskā fantastika, latviešu autoriem ir. Vai taps arī jauni darbi – to rādīs laiks.

Kristīne Ilziņa (no kr.), Kaija Straumane, Bārbala Simsone, Dace Sparāne, Osvalds Zebris, Arno Jundze un Jānis Oga. Foto: Aivars Liepiņš, Dienas mediji