Guntis Šmidchens

ZELTA ZIRGS IR DZĪVS

 

Jasmuižā – pašā Latgales vidū, Preiļu novadā – topošais dzejnieks Jānis Pliekšāns pavadīja skolas brīvlaikus (1883-1891). Ģimnāzists, pēcāk students Pēterburgā, viņš uz tēva Krišjāņa Pliekšāna nomāto muižu brauca atpūsties, rakstīja savus pirmos dzejas mēģinājumus, dienasgrāmatas, drāmas Imanta uzmetumu, arī tulkoja Aleksandra Puškina vēsturisko lugu Boriss Godunovs.

Starptautisko pasaku par stikla kalnu folkloristi dokumentējuši vai visās Eiropas zemēs un valodās. Arī Latvijā tā laikam būs bijusi starp mutvārdu tradīciju vispopulārākajām pasakām. Pētera Šmita 15 sējumu Latviešu tautas teikās un pasakās publicēti 77 varianti no visiem Latvijas novadiem. Arī citās pasaules malās tūkstošiem teicēju arvien atkārtojuši līdzīgu pamatsižetu. Nicināts, vājš varonis iegūst maģisku zirgu un apģērbu, uzjāj kalnā un nones princesi, bet pats nozūd. Parādās viltus glābējs. Tomēr īsto varoni atpazīst – parasti pēc kādas zīmes, ko tam devusi princese (gredzens, zvaigzne pierē u.c.). Viltnieku soda, varonis ar princesi svin kāzas. Kaut tipiskais sižets atkārtojas, katrs pasakas teicējs arī atrod, izceļ un pieliek kaut ko no sevis un savas vides. Vārds-vārdā-atkārtotāji ir laikam vienmēr eksistējuši līdzās dzīvām mutvārdu tradīcijām, bet tie ir tikai tradīcijas blakusprodukts – apdāvināto, aktīvo teicēju mākslā pastāvīgie sižeti saplūst ar unikālām improvizācijām. To jau sen dokumentējuši un pierādījuši folkloristikas milži Marks Azadovskis (Азадовский), Kārls Vilhelms von Sidovs (Sydow), Linda Dēga (Dégh) un daudzi citi.

Lugas Zelta zirgs stāstu Rainis aizguva no igauņu tautas pasakas. Šodien gan zinām, ka tieši šis Frīdriha Reinholda Kreicvalda (Kreutzwald) atstāstītais un vāciski tulkotais, Raiņa latviski pārveidotais un popularizētais variants nav bijis mutvārdu tradīcijās vistipiskākais – ne Igaunijā, ne Latvijā. Ar zelta zirgu, piemēram, varonis kalnā uzjāj tikai desmit no 77 Pētera Šmita publicētajiem variantiem. Latviešu pasakās šādam uzdevumam allaž labāk derējis dimanta zirgs. Nabags kā varoņa palīgs parādās reti, bet Balto tēvu, Melno māti un kraukļus nesastapsim nevienā variantā. Ja nu šajās latviešu pasakās kāds kādam nocērt pirkstu, tad parasti tas ir pasakas varonis, kurš, burvju zirgu ieguvis, atriebjoties abiem vecākajiem brāļiem, citreiz uzsit ar pātagu, citreiz nocērt ausi vai degunu, citreiz liek nogriezt pirkstus kā samaksu par viņa nomedīto zelta cūku. Ar Raiņa Antiņu šim varonim līdzības maz. Arvienvārdsakot Zelta zirga stāsts ir Raiņa autordarbs, kam ar tautas pasakām – visas Eiropas pasakām – kopējs ir tikai pamatsižets. Ir likumsakarīgi, ka, dzīvam teicējam atstāstot Raiņa variantu, atkārtosies pasaku tipa pamatelementi, atkritīs kādas netradicionālas detaļas, nāks klāt jauninājumi. Bet ir arī iespējams, ka jaunajā, dzīvajā variantā paliks dziļi iespiedusies kāda iepriekšējā teicēja Raiņa balss atbalss.

To visu rakstu tāpēc, lai paskaidrotu, kāpēc man šķiet, ka Studijas „Rija” 2014. gadā pabeigtā animācijas filma Zelta zirgs* ir īpaši labi izdevies Raiņa lugas jauns variants.

It kā nebūtu jāaizstāv tradīciju turpinātāji un mūsdienotāji: tautas pasaku un teikas par Lāčplēsi, piemēram, veiksmīgi modernizēja Pumpurs, bet viņa eposu gandrīz līdz nepazīšanai pārveidoja Rainis; abus sižetus savukārt rokoperā atjaunoja un noslīpēja Māra Zālīte, bet vjetnamieti Kao Vjet Uenu (Nguyȇn) – grafisko komiksu zīmētāju – pēc viņa TEDx lekcijas par šo darbu sveica ar ovācijām. Turpretī jaunais Zelta zirgs visās man zināmās recenzijās saņēmis vien tik nicinošu, iznīcinošu kritiku. Vai tik tiešām man vienīgajam to gribējās skatīties vēlreiz un vēlreiz?

Sāksim ar nievājošo filmai piedēvēto apzīmējumu – disnejisks, ar ko domāts klišejiska, šķebinoši saldinātās amerikāņu masu kultūras kopija. Tik tiešām – filmas pašā sākumā (un Jūtūba treilerī) divdimensiju uzkalniņā tāds salkani bembijisks briedis stirniņas sargādams, ausīdamies paceļ galvu stalti, stalti. Bet vai filmas mākslinieks tiešām varētu būt tik klaji vientiesīgs Disneja klišeju papagailis? Kaut kā to neesmu manījis citās filmās, kurās viņš sadarbojies ar studiju „Rija” - Randiņš Belevilā un Kiriku un burve. Bet tad visam kronis. Uz balkona princese pastiepj roku pretī zvirbulītim – ak kungs, tā taču Disneja Pelnrušķīte! Bet šī nav tava tēva bērnībā skatītā princese. Seja nav sirsniņveidīga, tā ir pastūraina. Trūkst supermodeļu augsto vaigu kaulu un vispār vaigi tādi paplati. Nav uzkrāsotas sulīgi sarkanās lūpas, starp kurām „disnejisko” varoņu trofejsievām arvien koķetīgi spīd balti zobi (Sniegbaltīte, Dusošā skaistule, Skaistule-Briesmoņa sieva, Nāriņa, Džesmīna-Aladina brūte u.tjpr.). Šai princesei seja tāda bāla, izteiksmīgās acis daļēji noēnotas. Viņai nav lapsenes vēdera – ķermenis viņai tāds, nu, normāls – un kleitai, kaut arī tā it kā līdzinās minēto princešu balles tērpiem, trūkst aci kairinoša dziļa dekoltē. Viņa ir skaista, bet ne bārbīlelle. Viņa ir gudra un stipra. Viņa tomēr vēl negrib stāties vecā karaļa vietā un kļūt par zemes valdnieci, gribas vēl mazliet pabūt jaunai, bez smagās atbildības par valsts politiku.

Valts Disnejs savās animācijas filmās atklāja un attīstīja efektīvu bērnu uzmanības pievilkšanas āķi: tie ir mazliet nerātni draiskuļi – vai tās ir pelītes, vai mērkaķītis Abū, vai arī dejojoši trauki, kuri ar bērnišķīgi labsirdīgu humoru atkāpjas no filmas nopietnā sižeta. Un bērniem tie patīk. Šo lomu filmā Zelta zirgs it kā spēlētu septiņi kraukļi, no kuriem, tā dusmīgi sūkstās Melnā māte, nekad nesanākšot labi ļaundari – viņas spriedumam cits pēc cita pievienojas paši kraukļi. Bet šos vizuālos tēlus nedrīkst lasīt virspusēji, neatpazīstot, kur mākslinieks ir pakaļdarītājs un kur, citēdams citas filmas, nemanāmi iedzen ķīlīšus masu kultūras stereotipos. Ko dara kraukļi? Tie arvien zog un laikam arī aprij Melnās mātes dūšīgās kalponītes – mīlīgas pelītes. Un reizēm tie no nāves valstības iznāk virszemē, kur tie vairs nav vizuāli smieklīgi, jo – tāpat kā latviešu tradicionālos ticējumos – kur tie pārlido, kāds cilvēks mirst.

Arī filmas ainavu māksla pēc pirmā acu uzmetiena daudzslāņojas. Izgaist ievadkadru idiliskais lauku skats un iestājas stindzinoši auksta ziemas nakts. Animators atvadās no vecmodīgās divdimensiju pasaules, to atvietodams ar japāņu animācijas filmu stila neierastajiem skatu leņķiem un panorāmām. Tumsā blāvo sasalušas sniega kupenas un apledojuši koku zari. Tad pilienu pa pilienam iestājas atkusnis, vizuļo pirmās tērcītes, šļācošās ūdens straumēs rūk ledus kalns. Tieši šos skatus man ļoti gribētos redzēt lielajā kino ekrānā, kur vislabāk varētu izbaudīt saulgriežu pasaku. Pēc rudens nāk ziema, pēc ziemas – pavasaris. Un varbūt der pieminēt, ka pēc vasaras atgriezīsies dzīvu princesi nāvējošā ziema.

Filmas pamatā ir recenzijas pirmajā rindkopā minētais transnacionālais pamatsižets – pasaku tipu rādītājā tam piešķirts 530. numurs. Tas ir kodols, kurš arvien viegli ceļojis no teicēja uz teicēju, no tautas uz tautu, no valodas valodā. Tajā ir kaut kas cilvēcisks vai pārcilvēcisks, kaut kas starptautiski kopējs, kas spēj atjaunoties katrā atstāstītā variantā. Mutvārdu tradīcijās no paaudzes uz paaudzi pasakas arvien noapaļojas, nebūtiskajam atkrītot un saglabājoties tikai pasakas tipa saturam; tomēr būtiski katrs autors tiecas pielikt klāt kaut ko netradicionālu. Bez saites ar teicēja vai klausītāju pieredzi un pārdzīvojumiem, pasaka kļūst nedzīva un neatkārtojama. Rainis, piemēram, lugā atmetis ierasto pasakas iesākumu, kur trim dēliem uzdots sargāt mirušā tēva kapu. Klāt viņš licis, protams, ne tikvien Melno māti un Balto tēvu, bet arī savu personīgo dzīvi. Iespējams, ka Lipstā un Biernā slēpjas Raiņa agrāko politisko cīņu „brāļi,” vēlāk nodevēji Stučka un Jansons-Brauns. Varbūt Rainis toreiz gribēja izteikt kaut ko autobiogrāfiski konkrētu, bet šodien šim jauninājumam ir tikai vēsturiska nozīme.

Citādi ir ar lugas kodolu. Tautas pasakās, protams, nabadzīgais varonis būtu ņēmis zelta apģērbu un jājis kalnā, lai iegūtu īpašumā princesi un karaļvalsti. Raiņa Antiņam turpretī jāatsakās no visa – no mantas, no mīlamās sievietes-princeses-skaistās-vizbulītes, no zemes iedzīvotāju slavas, no sevis paša. Tādu neeiropisku varoņa motivāciju Rainis atklāja austrumu filozofijās. Bieži citējam no šīs Raiņa lugas vārdus pastāvēs, kas pārvērtīsies, domādami par modernās tehnikas vai jaunas taktikas pieņemšanu un aizmirsdami, ka Antiņa pārvērtība bija iekšēja. Atteikdamies no sevis, no princeses un slavas, viņš nokļuva augstākā dzīves un dzīvošanas pakāpē. Tā ir Raiņa radītā un uzdotā mīkla, kuru šīs jaunās animācijas filmas varonis, kalnā kāpdams, pie sevis atkārto kā mantru: Vizbulīte nav priekš manis... alga novērš nost no mērķa... Zīmīgi, ka filmā Antiņa padomdevējs Baltais tēvs līdzinās austrumnieku viedajam, varbūt vizuāli norādīdams uz Raiņa iedvesmas avotiem? Kam acis, tas redz, kam ausis, tas dzird Raiņa sirdi. Režisoram Reinim Kalnaellim paveicies šīs lugas dvēseli atklāt filmas beļģu māksliniekam un luksemburdziešu scenāristei.

Iespējams, ka stikla kalna pasakas mutvārdu varianti cēlušies no kādas senas pirmpasakas vai mīta... Pasaku enciklopēdijas šķirkļa „Glasberg” autors Donalds Uards (Ward) norāda uz pētījumu virkni par slideno kalnu, kuru aprakstījuši no viņsaules atgriezušies grenlandiešu un sibīriešu šamaņi. Varbūt tāpēc baltu senči kapā likuši asus lāča nagus, lai ar tiem mirušais varētu pieveikt mītisko šķērsli. To mēs nezinām. Starp mūsdienu pasakologiem ir vispārpieņemts, ka nav iespējams neapstrīdami pierādīt mutvārdu tradīcijas teksta izcelšanās vietu, laiku vai pirmatnējo nozīmi – atliek tikai minēt un sapņot. Bet pasakas vai jebkura cita tradicionāla stāsta vērtību nenoteic vecums vai līdzība kādam agrākam variantam. To spēks izpaužas cilvēku vēlmē tos arvien atkārtot, pat skaidri nenospraužot konkrētu iemeslu, kāpēc to dara. Tie pastāv cilvēku stāstīšanas tradīcijās, arvien pārvērsdamies mainīgajā pasaulē. Tā ir tā pati mītiskā klātbūtne, par kuru Janīna Kursīte rakstījusi, ka tā palīdz kā individam, tā lielākam cilvēku kolektīvam (tautai, valstij utml.) tikt pāri krīzes bezdibeņiem un saskatīt atdzimšanas iespēju. Nav tur ko vaimanāt, ka nav viss tā, kā agrāk bija. Zelta zirgs ir dzīvs.

 

* Zelta zirgs – režisors Reinis Kalnaellis; scenārija autori Cecile Somers, Rasa Strautmane, Signe Baumane; mākslinieki Xavier Dujardin, Roberts Cinkuss, Laima Puntule; komponists Anselme Pau; producenti Vilnis Kalnaellis, Paul Thiltges, Valentas Aškinis, Sarita Christensen. Filmu Studija „Rija”, 2014.

 

Antiņš animācijas filmā Zelta zirgs (2014) Filmu studija RIJA

________

AVOTI

Janīna Kursīte. Latviešu folklora mītu spogulī. Rīga: Zinātne, 1996:555.

Hans-Jörg Uther. The Types of International Folktales: A Classification and Bibliography Based on the System of Antti Aarne and Stith Thompson. Part I. 1996: 308-309.

Donald Ward. „Glasberg.” Enzyklopädie des Märchens: Handwörterbuch zur historischen un vergleichenden Erzählforschung. Band 5, 1987:1265-1270.

 

 

Par baltiešu studiju programmas vadītāja (University of Washington) Gunša Šmidchena monogrāfiju The Power of Song: Nonviolent National Culture in the Baltic Singing Revolution (Seattle and London: University of Washington Press / Copenhagen: Museum Tusculanum Press, 2014) skat. Jura Šlesera rakstu JG277(2014):26-30.