Linda Treija

INGEMĀRA TREIJA – RADU BŪŠANA

 

Ingemāra Treija – gleznotāja, mākslas pedagoģe, projektu vadītāja, izstāžu kuratore, Tukuma mākslinieku grupas priekšsēdētāja un .... mana māsa. Tātad – radu būšana. Arī pašā Ingemāras glezniecībā galvenie varoņi ir ģimene, draugi, vistuvākie cilvēki, caur kuriem viņa izdzīvo sevi gan mākslā, gan dzīvē. Par interesi radu rakstos, iedziļināšanos sev tuvās lietās un vietās liecina ne tikai viņas glezniecība, bet arī viņas sarakstītā monogrāfija par vectēvu, gleznotāju Frici Zandbergu (1910-1972), sastādītais Tukuma mākslinieku grupas katalogs, iemantotās vecās fotogrāfijas, sakrātās lietas, gleznas. Apkārtējā, ar mākslu un „smukām” lietām saistītā pasaule iespaido gan garīgi, gan fiziski, un tas atspoguļojas arī apgleznotajos audeklos un kartonos. Sākumposms uz mākslas pasauli Ingemārai bija kā tāda jau iemīta, bet reizē nepieciešama taka, kas jānoiet un pēc kuras tad var sākt iet pats savu ceļu. Jau no agras bērnības nodošanās zīmēšanai pulciņos, Rozentāla mākslas skola, pēc tam studijas Latvijas Mākslas akadēmijā izveidoja pamatu, uz kura atsperties. Tālākais ceļš, varbūt ne tik drošs un zināms, bet vienmēr un visur viņai ir bijis saistīts ar mākslas pasauli.

Ingemāra ir gleznotāja, kura drosmīgi spēlējas ar krāsu, košiem un kontrastainiem toņiem. Viņa ir vienlīdz spēcīga arī zīmējumā. Pilsētas skati, klusās dabas, ainavas, ūdeņi, pļavas un meži – tas viss ir fons, lai uz tā izceltos patiesais mākslinieces gleznu varonis – cilvēks.

Pēdējo gadu darbi krāsas ziņā un kompozicionāli ir palikuši drosmīgāki un reizē reālāki. Lielie formāti ļauj māksliniecei spēlēties ar kompozicionālo asimetriju. Zināms līdzsvars gleznās tiek panākts, pretnostatot pastozo, abstrakto gleznojumu lielos laukumos pret filigrāni gludo, sīki izstrādāto. Pēdējā izstādē Saules meitas Jūrmalas mākslas muzejā (2015.7.-31V) var novērot, kā Ingemāras gleznās sadzīvo Botičelli itāliskā pieeja portretu atveidā ar Polloka krāsu lējumiem fonos. Itāļu renesanses atblāzma seju un roku gleznojumā asi kontrastē ar krāsu lieto zīmējumu un šļakstiem. Gleznojumu apvieno krāsa – tā ir izteiksmīga un dominējoša gan figūru zīmējumā, seju ēnās, kuras ir caurspīdīgi krāsainas, gan fona un apkārtnes atveidojumā.

Modeļu dažbrīd eksaltētās pozas atklāj psiholoģisko raksturu un pastiprina stāstījuma intensitāti. Darbā Botičelli pavasaris perfekti gludais seju un roku zīmējums pret biezi trieptā fona gleznojumu rada sajūtu par maiguma un raupjuma kontrastu. Zilganbaltie pavasara toņu triepieni, kūstoša sniega kupenu pastozais atveids un Ingemāras vecākās meitas Dānielas Botičelliskais skaistums sejas proporcijās un gleznojumā rada nostaļģijas un trausluma sajūtu. Gaisma, kā viens no svarīgiem elementiem, spēlējas arī citos portretos. Glezna Saules piliens manā uztverē darbojas gandrīz kā dubultportrets – mākslinieces jaunākās meitas Patrīcijas un saules zaķīša, kas ar drošu triepienu uzlikts uz vaiga. Būtisks rakstura izteicējs un motīvs gleznās ir arī rokas. Tās var turēt krūzīti, saldējumu, saulessargu, bet var arī būt izteik­smīgā žestā pavērtas vai skumjā nostaļģijā saliktas.

Saules pilienu notašķītā virsma pretnostatīta caurspīdīgi gludajam ādas gleznojumam darbā Rīta rasa. Vainags liekas kā izliets piens, saules staru šļakstījumi zirnekļtīklā un pļavas zāles un puķu stiebru atblāzma veido vasarīga rīta noskaņu. Pļava kā tēls jau ir ienācis Ingemāras darbu tematikā agrāk, kā piemēram glezna Pļavā (2013), kurā uz zāles, ziedu un zilas govs fona attēlota mazas meitenītes seja, pavērsta skatienā uz augšu. Savukārt ūdens, atspulgu pētniecība aizsākās jau ar izstādi Atspīdumi (1998) Aizrobežu mākslas muzejā. Daudzos darbos pavīd pilsētu skati, piemēram gleznā Lisabonas gaisma, bet pēdējā laikā Ingemāras darbos dominējoši ir ienācis mežs un pļava. Tie ir poētiski bagāti foni viņas visspēcīgākajam modelim – sievietei. Māksliniecei tas ir vizuāli interesants un psiholoģiski saprotams, ar sevi asociējošs tēls.

Laika gaitā Ingemāras daiļradē var samanīt pāreju no abstraktā sievietes tēla uz noteiktu, reālu personu atveidojumu. Viņa pierāda sevi kā talantīgu portretisti, kas mūsdienās ir reti sastopama parādība mākslā. Mākslinieci fascinē skaistas acis, lietas, pilsētas, gaismas un mirkļi. Caur savu mākslu viņa vēlas ar tiem dalīties, pieliekot klāt savu vēstījumu. Darbos var atpazīt draugus, darba kolēģus, viņas meitas, māsas, vīru, arī no vecajām ģimenes fotogrāfijām tuvos cilvēkus, kuri jau vairs nav starp mums. Un galu galā, gleznās mēs saskatām arī viņu pašu. Tāda īsta „radu būšana”!

 

Gleznotāja, grafiķe, scenogrāfe, mākslas kritiķe, Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) vadītāja Linda Treija ir JG palīgredaktore (Associate Editor), Latvijas Mākslas akadēmijas maģistre (1997), strādājusi par mākslas pedagoģi Latvijā, vadījusi mākslas projektus 2x2 nometnēs un jau daudzus gadus Garezera Vasaras vidusskolā, arī mazākiem bērniem, izstādījusi savus darbus gan Latvijā, gan arī diasporā.