Sanita Upleja 

ZEM ZĪMJU VIRSKĀRTAS MEKLĒSIM BŪTĪBU

 

Rīgu piedziedājušie un piedancojušie bērnu un jauniešu svētki, kā arī Latviju pieskandinošais folkloras festivāls Baltica* mūsu ikdienas ritmā ar jaunu sparu ienes daiļās un spēcīgās latvju rakstu zīmes. Svētkos ar tām rotājamies vairāk, taču arī ikdienā, jo īpaši pēdējos gados, tās radušas pielietojumu gan bobsleja kamanās, gan pavisam mūsdienīgos un no tautas tērpiem stipri atšķirīgos apģērbos un sīklietās.

Latviešu nepārejošā un ļoti ilgstošā saikne ar savas tautas sensenajiem rakstiem un zīmēm ir patiesas apbrīnas vērta. To var atzinīgi vērtēt gan no tradīciju noturīguma, gan daiļuma izjūtas viedokļa. Tomēr liekas, ka ne vienmēr aizdomājamies, ka šiem rakstiem varētu būt vēl kāda dziļāka un arī mūsu ikdienā ļoti noderīga nozīme.

Neesmu nedz zīmju tulks, nedz īpaša tautas mantojuma lietpratēja, taču, pat ar virspusēju skatu raugoties, manuprāt, ļoti skaidri redzamas ir latvju rakstu un zīmju kopīgās īpašības – formas stingrība, simetrija, harmonija, savstarpēja savietojamība, spēja virknēties un atkārtoties kaut līdz bezgalībai. Tāpat atvērtība dažādiem salikumiem un virknējumiem, tajā skaitā arī jauninājumiem, ja vien tiek ievērotas dažas pamata likumības.

Kad raugos uz šiem rakstu salikumiem, tad man prātā nāk vide un apstākļi, kādos tie veidojušies, pilnveidojušies un nonākuši līdz mums. Latvijas daba nebūt nav tik simetriska, harmoniska un mīlīga, kā varētu domāt šodien, ar auto izbraucot zaļumos. Ceļi, pa kuriem braucam un ejam, ir cilvēka rokas rūpīgi iekopti un ainavā ievilkti. Lauki un pļavas, par kuriem piecājamies, ir purviem un mežiem atkaroti, susināti un gadu gaitā rušināti.

Katrs, kam vairāk iznācis saskarties ar Latvijas dabu, noteikti zinās, cik ātri audzelīga ir zāle un nezāle vietās, kur mums to nevajag, cik dzīvelīgi un uzmācīgi krūmi, ja kaut uz brīdi esam atstājuši tos rosāmies savā nodabā. Cik kodīgs un pat nāvējošs var būt ziemas sals, ja neesam tam laikus sagatavojušies. Cik reizēm nežēlīgi kaltējoša un dedzinoša var būt mūsu ziemeļu, it kā vārgā saule.

Lai tādos apstākļos ne vien izdzīvotu, bet arī labi dzīvotu un paaudzēs turpinātos, cilvēkiem ir pašiem jārada sava kārtība un darbu secība, kas pacietīgi atkārtojama gadu pēc gada, turklāt ņemot vērā gadalaiku un diennakts ritējumu. Tas, protams, neizslēdz jaunievedumu meklēšanu un jauninājumu ieviešanu, taču tikai tad, ja paturam prātā, ka „ragavas” tomēr gatavojamas vasarā, bet „rati” ziemā.

Turklāt kļūdaini būtu domāt, ka tas attiecas tikai uz lauksaimniecību vai folkloru. Patiesībā tas attiecas uz jebkuru mūsdienīgas tautsaimniecības nozari un sabiedrības dzīves jomu, tajā skaitā arī kultūru, sportu un politiku. Nevienā jomā pie panākumiem netikt bez cītīga darba, pacietības, centības un skaidra redzējuma par vēlamo iznākumu. Vienlaikus neaizmirstot par to, ka esam vien posmiņš bezgalīgā rakstu un zīmju virknējumā, kas sācies sen pirms mums un turpināsies vēl ilgi pēc mums.

 

* XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki (2015.6.-12.VII) un Starptautiskais folkloras festivāls Baltica (2015.15.-19.VII).

 

<www.irir.lv> 2015.15.VII

 

Neatkarīgā žurnāliste Sanita Upleja raksta par aktuāliem, sabiedriski politiskiem jautājumiem kopš 1993. gada. Lielāko daļu sava profesionālā mūža pavadījusi laikrakstā Diena, sadarbojusies arī ar LTV Ziņu dienestu un Radio Brīvā Eiropa Latviešu redakciju Minhenē. Tagad nedēļas žurnāla Ir līdzstrādniece. Uplejas rakstus publicējam ar autores un Ir (<www.irir.lv>) atļauju.