Leons Briedis

ZAĻĀ ZELTA NEIZSMELTĀ DIENA

 

Ezers, kas tik izsenēji piedien Latvijas klusajam un rātnajam reljefam, man vienmēr licies kā savveida robeža vai eža, kas nošķir vienu novadu vai pasauli no citas, bet vienlaikus tas tik un tā uz mūžīgiem laikiem ir šā novada vai pasaules nešķirama daļa. Protams, ja vien kāds Dievs to nepacels gaisā un neliks šim mūžīgā nemiera sācējam lidot apkārt pa visu plašo pasauli, pirms to kāds atkal nosauks vecajā vārdā un ezers no jauna nolaidīsies pats savā vecajā vietā.

Šajā 21. gadsimta miglainajā un dūmakainajā, dzestrajā rudens rītā atvēris logu, redzu: Ezers, vārdā Rainis, plašs, nepārskatāms un neatjausts, joprojām guļ savā līdzšinējā vietā. Un viņu nemulsina pat dziļi aiz septiņi siekšņām nobēdzinātais īstais vārds – Jānis Pliekšāns.

Īru nacionālais dzejnieks, Raiņa vienaudzis un laikabiedrs Viljams Batlers Jeitss (William Butler Yeats, 1865-1939), kurš 1923. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, 1898. gadā esejā „Samains” rakstīja: Īsta dzejnieka parādīšanos nekad nav iespējams paredzēt, un viņš nekad neattaisno uz viņu liktās cerības.

To, ka Raiņa parādīšanos mūsu poētiskajos platuma grādos nespēja paredzēt Jānis Pliekšāns, grūti apšaubīt. Grūtāk saprast un pieņemt to, ka arī pats Rainis nav attaisnojis nedz sevi, nedz arī mani, nedz vēl daudzus savas poēzijas lasītājus, kuri – cits vairāk, cits mazāk, tomēr visi –, nosaukdami Raini par latviešu nacionālo dzejnieku, likuši uz viņu pārāk daudz cerību, kas, iespējams, piepildīsies vienīgi perspektīvā, topošā nākotnē, rīt, kad mēs atkal neviļus uzšķirsim kādas viņa dzejas rindas.

Un ko gan dzejniekam pienāktos attaisnot? Varbūt vien savu kluso, pacietīgo un negrozāmo, tik ierasto apveidu dzimtās zemes līdzenumos – to drūmi vientuļo skaistumu, kurš šķiet tik dziļš un noslēpumains, un melns, / Nepieejams, bruņojies ar staignēm, / Un visus baidošs no sevis prom, kam mēs dzīves laikā varam tikai tuvoties – reizēm pienākt tam pavisam klāt un ieraudzīt, kā šā ezera pašā dzelmē guļ mūsu sirds.

Par ko gan būtu jāattaisnojas Vējam, kurš, ar laimes dvašu plati cilājot krūti, rīta agrumā No upes (..) nāk izpeldējies, / Vēsuma veldzi nes matu galos? Tā vien gribas tam pieskarties, aptaustīt, izjust viņa jaunā un svaigā ķermeņa tvirtās un zaļoksnās aprises, kas nemanāmi izslīd cauri pirkstiem. Cits Raiņa vienaudzis un laikabiedrs – austriešu dzejnieks Rainers Marija Rilke (1875-1926), kurš 1922. gadā bija nominēts Nobela prēmijai literatūrā, ko Rilkem nepiešķīra –, būdams savā tumsā vijoļtumsai rads, līdzīgi Rainim tiecās tuvināties dzejai kā augstākai pravietiskai patiesībai, apburot mūs ar aizvien jauniem dienas plastiskajiem tēliem, tādiem kā Raiņa Vējš, taču viņu nemaz nenorūpināja Rainim tik neatliekami būtiskā nacionālās pastāvēšanas un pilnveidošanās ideja – tas, ko gribētos nosaukt par poētisko sakralitāti, bez kuras īsts latviešu dzejnieks diez vai maz spēj pastāvēt. Rainim allaž bija par maz būt tikai oriģinālam un iekļauties angļu dzejnieka T.S. Eliota klasificētajos mākslinieciskās izteiksmes attīstītājos un tās radītājos, jo Rainis nemitīgi vēlējās attīstīt pats savus spēkus, priekš citiem darbodamies, un viņam Latvija allaž gāja pussolīti pa priekšu gan sev pašam, gan arī viņa dzejai.

Nācija, tauta – tie Rainim nebija vis parasti orientieri pasaules kartē kā, teiksim, franču dzejniekam Polam Valerī (Paul Valery, 1871-1945), kuru arī daļēji var saukt par Raiņa vienaudzi un laikabiedru, kam Inteliģence, tas ir, tīrais prāts, bija tīrā gara sinonīms, tāpēc Valerī dzejā Prāts vienmēr ņēma virsroku pār Mīlestību un Jūtām, atsakoties no jelkādas metafizikas un transcendences. Jo Viss, kā mēdza deklarēt P. Valerī, kas nāk no dieviem, nonāk cilvēka dzīves ellē. Rainim otrādi: viss, kas nācis no dieviem, cilvēka dzīvi burtiski raušus izrauj no viņa dzīves elles.

Diez vai Rainis bija pazīstams ar Jeitsu – nacionālās atbrīvošanās ideju caurausto īru renesansistu. Varbūt tāpēc viņš atdzejoja rumāņu tautas atmodas spilgtāko dzejnieku Dimitriju Bolintiņjanu (Dimitrie Bolintineanu, 1819-1872) – starp citu, pirmais latviski atdzejotais rumāņu dzejnieks vispār –, kurš uzskatīja, ka tieši tautas jaunrade spēj nodrošināt gan sociālo, gan arī nacionālo katras tautas emancipāti. Rainim tautas un nācijas bija neizsmeļami cilvēciskas aktivitātes avoti, viens no nozīmīgākajiem ne vien sociālā, bet reizumis pat mākslinieciskā progresa virzošajiem spēkiem – iespēja, kā atjaunot, pilnveidot un padarīt cildenāku visu 20. gadsimta vai, citādi sakot, mūsdienu civilizāciju, kas tobrīd bija nonākusi visai dramatiskos savas pastāvēšanas krustceļos.

Lai cik abstrakta un nereti pat deklaratīvi virspusēja pirmajā acu uzmetienā liktos Raiņa vārsma un frāze, poētiski triviāls – viņa izraudzītais vārds, tā iekšienē vienmēr verd dzīvs, organisks, dabisks, vitāls, dinamisks – vispārināts akords, kurš nākotnes perspektīvā agrāk vai vēlāk saskaņojas ar gandrīz vai mūsu katra (arī dzeju un pat Raini nelasoša cilvēka) visapslēptāko sirds ietrīsēšanos. Acīmredzot latviešu dzejā nav otra tāda tik konceptuāla un vispārināta dzejnieka kā Rainis.

Franču dzejas princis Pols Valerī, kurš līdz Nobelam literatūrā tomēr tika, bet 1944. gadā Otrā pasaules kara dēļ to nesaņēma, diemžēl palika pats savu abstrakciju – simbolu, alegoriju, metaforu, asociāciju un maksimu – sev pašam novilktajās ledainajās vispārībās, kurām cauri izmisīgi un eksaltēti lauzās cits Raiņa vienaudzis un laikabiedrs – krievu dzejnieks, abstraktās Daiļās Dāmas apdziedātājs, Viļa Plūdoņa „Rekviēma” pārcēlājs krieviski Aleksandrs Bloks (1880–1921) kopā ar krievu sudrablaika gvardi Andreju Beliju, Konstantinu Baļmontu, Marinu Cvetajevu. Bet arī viņiem, tāpat kā Annai Ahmatovai un Borisam Pasternakam, ne vienmēr izdevās atrast mākslinieciski pārliecinošu poētisko līdzsvaru starp iecerēto un esošo, dzīvi un sapni, ideālu un realitāti. Viņu poētiskās kaislības un krieviski mesiāniskā ieinteresētība, pārspīlējot mākslas un mākslinieka vietu dzīvē un sabiedrībā, piešķirot tai pat misticisma piegaršu, tāpat kā Jeitsa īru tautas misticiskais simbolisma traktējums, Rainim bija svešs. Trimdinieks Rainis savā ceļā uz laimes zemi bija gan apvaldītāks un savaldītāks, gan arī cilvēciski un poētiski pragmatiskāks un pat rezignētāks. Viņa ideāls – klusinātāks, rimtāks un, ko tur liegties, arī rūgtāks, bet vienlaikus arī daudz redzīgāks, saprotošāks un izjustāks. Steidzinot sevi uz gara sēju, Rainis apzinājās, ka vienīgi tādējādi viņa tautas gara sējas citu Eiropas tautu kontekstā tiks agrāk (..) pļautas – vienīgais neapstrīdamais arguments cilvēcīgam, nākamībā briedinātam optimismam.

Rainis, paturot sev izvirzītās augsti vispārinātās un konceptualizētās poētiskās prasības, spēja apvienot tās ar galēji subjektīvu, intīmu, sirsnīgu, nereti pat vientiesīgi panaivu izteiksmi, tādējādi panākot to, ko sauc par intersubjektivitāti, proti, – ka viņa Poēzija nav domāta Visiem, bet gan Katram kā atsevišķam sarunbiedram. Lasot Raini, šis apbrīnojamā līdzpārdzīvojums neatstāj pat viskonsekventākos viņa oponentus.

Neba bez pamata Raiņa vientulība, ko viņš pārmantojis jau no bērnības un kas skan vai ik viņa dzejolī, kā spītīga apiņstīga nemitīgi apvijas ap viņa lauriem nekronēto pieri. Dzejnieks jau allaž ir kaut kas vientuļš, kaut kas tāds, kas viņu pastāvīgi atšķir no citiem, kā mūždien pietrūkst viņam pašam un pēc kā viņš visu mūžu tiecas, nekur to neatrodot – vienīgi pats savā dzejā. Tādējādi pamazām un pakāpeniski un, galvenais, pats nemaz to nezinot un nenojaušot, veidojot ne vien savu, bet arī savu lasītāju, tautas, visbeidzot visas cilvēces apziņu, kā tas notika, piemēram, ar Gēti un vēl daudziem citiem, visbeidzot kļūst par alternatīvu ne vien pats sev un savam laikam un tautai, bet varbūt arī mūžībai, samaksājot par to pats ar savu dzīvi un likteni.

Dzejnieka dzīve, īsi sakot, nemitīgs BŪT, nevis PIEDERĒT, kaut gan dzejniekam pašam tik ļoti no svara abi šie jēdzieni, kurus viņš bieži vien sajauc un apmaina vietām un nemitīgi pārstata to akcentus. Dzejnieks vienlīdz grib abus – visu, galarezultātā nepanākot ne vienu, ne otru. Iespējams, tā ir Raiņa – un ne tikai viņa vien – traģika, kaut gan pats Rainis to skaidri apzinājās, kad 1915. gadā uzrak­­stīja, ka tieši Lirika ir ne vien katras literatūras dvēsele un ka Lirika ir arī katras lielākas darbības dvēsele vispār.

Dažbrīd pat pārvarīgi un gluži vai apmāti dzenoties pēc šīs visaptverošās un visu izsakošās darbības, nemitīgās piederēšanas aktīvai rosmei un nemieram – darbtautas varai, pamatspēkam –, Rainim nereti savā apziņā piemirsās galvenais dzejnieka vecumvecais, sen pārbaudītais un iemīļotais esamības veids – dezertēšana vientulībā un klusumā pie tādām pašām šķietami vientuļām un klusām lietām. 1929. gada septembrī, dodamies pēdējā braucienā uz Majoriem, Rainis atzinās: No bulvāru čalas un steidzīgas lielpilsētas „dezertēju” uz Jūrmalu, kur Majoros, Aleksandra ielas trešajā namā, pēc dažām dienām pāragri aprāvās viņa mūžs.

Precīzāk gan laikam būtu teikt, ka tā bija dezertēšana liriskajā – pie seno romiešu Katulla iemīļotās Lesbijas mirušā putneļa grāvmalā, pie Provansas trubadūra zaļās mirtes zariņa, pie itāļu renesanses humānista Petrarkas apjūsmotās Madonnas Lauras zeltmatu sprogas – tūkstošiem šķietami maznozīmīgu, necilu un acumirklīgu nieciņu, kuros tieši un nepastarpināti iemiesojas Poēzijas nekad nepārejošā mūžība. Citādi sakot, par dzejnieka intīmu, vienkāršu, ikdienišķu, viņam tik ierastu un piedienīgu priecāšanos, ko spēj sniegt puķudārziņš ap māju, saujiņa ziedu, bērzu bārbaliņas, strauti un zaļas gravas, nakts rasa, pļautais siens, mākonis pie debesīm, ķirmis sausā priedē un vēl milzums neskaitāmu nugellae – nieciņu, kas acīmredzot veido Poēzijas patieso un mūžseno dabu, aiz kuras tik un tā turpina nerimus šalkt tā lielā sāpju jūra… pasauls dzīve. Dzeja ne vien kā dzīves dzīve, pēc kuras mēs visi tā tiecamies, bet arī kā neaptverama, karsta, dziļa un skaista dvēseles dzīve, jo, citējot Raini: ... Bez dvēseles nau nemirstības nekam.

Acīmredzot šajā ziņā Raini pie sava vientuļā un skopā vakariņu galda bez liekām ierunām paaicinātu rumāņu 20. gadsimta dzejas patriarhs, nemiera, bažu un rūpju pārņemtais vientuļnieks – anahorēts Tudors Argēzi (Tudor Arghezi, 1880–1967), kam Nobela prēmija literatūrā bija jāsaņem 1950. gadā un ko viņam liedza Rumānijas totalitārais režīms, kā arī spāņu 20. gadsimta dzejas klasiķis, trimdinieks Huans Ramons Himeness (Juan Ramón Jiménez, 1881–1958), kurš bija pirmais spāņu 20. gadsimta dzejnieks, kas tika apbalvots ar Nobela prēmiju literatūrā 1956. gadā – abi zināmā mērā Raiņa vienaudži, vismaz laikabiedri noteikti. Varbūt pat līdzinieki, kuri, briedinādami savas poētiskās izjūtas katrs savas (rumāņu, spāņu) nācijas mākslinieciskajās dzīlēs, visu poētisko mūžu algādžoja savu tautu zālamaniskajos – neauglīgajos, tuksnesīgajos, ar akmeņiem aizaugušajos – tīrumos, pūlēdamies tajos sariest vismaz Vienu Vārpu – paši sevi: paši savu jaunā, topošā, nākamā skaistuma (Rainis teiktu – dailes) paši savas jaunās, nākamās reliģijas metus. Kamēr Tudors Argēzi meklēja Dievu, kura nav nedz grāmatās, nedz baznīcās, ik dienas ejot aiz smagnēju vēršu pāra, savas vārsmas un dzīves skaistumu saskatot līdz kosmiskai uztverei paplašinātajā dienišķajā dzīvē, Huans Ramons Himeness, kurš savrupi apmetās uz dzīvi savā skanīgajā vientulībā, savukārt mistiski pārvarīgā vēlmē tiecās saplūst ar Skaisto, ko viņš uzskatīja augstāku pat par Gētes Patiesību, un loloja tikpat mistisku ideju par dievišķo un dievu, ko uzstājīgi un mazliet pat bērnišķīgi mēdza rakstīt ar mazo burtu – Ilgoto un Ilgojošos dievu, kas, Skaistumam saaugot ar Dievišķo, beigu beigās izrādījās viens un tas pats, jo tam pāri tik un tā nenovēršami stāvēja klaiņie kaķsierīšu eņģeļi… gaismas tauriņš… zvaigzne apelsīnkokā… zvirbulis, kurš svilpo tvīksmi Marseljēzu un dzeltenā aprīļa ziedošā āre. Būtībā viņi, cits citam sveši būdami, dzīvoja un izjuta vienu un to pašu: neatbilstību gan sava laika dailei, gan tās reliģijai – saviem izvirzītajiem ideāliem –, neattaisnodami nevienu uz viņiem likto cerību, jo viņi paši bija gan sevis, gan arī savu tautu cerība.

Rainim par tādu nākamo reliģiju, kā viņš apgalvoja, vajadzēja kļūt atkal dzejai, kā tas bija kultūras sākumā… Garam jātop brīvam, rakstīja Rainis, tas dzīves uzdevums. Tātad: neatdot dzīvību. (..) Eksistēt un nebūt kūtram nest dzīves grūtības.

Mūsu dvēseles, kas atrautas savai dzīvei,

Aizpūstas prom kā pieneņu pūkas,

Tās tālumā nokrīt – kā sēklas graudi

Un dīgst;

Redz: mūsu saknes, kam noplēsta zeme,

Vēl gaisā aug, vēl stīgas dzen! –

tāds acīmredzot varētu būt Raiņa poētiskais testaments latviešu tautai 21. gadsimtā.

Testaments 21. gadsimtam, kurš vēl tikko kā sācies, pilns neskaidrības un neziņas, un kura dzestrajā rudens rītā es atveru logu un sēžu viens pats ar sevi savās četrās sienās. Un redzu, ka tur, ārā, vēl joprojām, silti un iedvesmojoši garodams, kūp plašs, nepārskatāms, vēl aizvien līdz galam neapjausts Ezers. Ezers, kurš atrodas pats savā vietā, un ir daļa manis paša un mums. Un ij manā sirdī palēnām mostas vēl neizsmelta diena no zaļa zelta.

 

 

Daudzkārt apbalvotā dzejnieka, atdzejotāja un esejista Leona Brieža radošajā biogrāfijā ietilpst vairāk nekā 20 dzeju grāmatu pieaugušajiem un pusducis bērniem un vairāki eseju kopojumi. Dzejdarbi, stāsti, lugas, apceres/esejas tulkotas no aromīnu, itāļu (ieskaitot romanjolas dialektu), sardu, retoromāņu, katalāņu, spāņu, franču, portugāļu, galisiešu, krioļju, angļu, nīderlandiešu, krievu, serbu, maķedoniešu, suahili un albāņu valodas (skat. <jaunagaita.net>

Eseja „Zaļā zelta neizsmeltā diena” ievada Leona Brieža sastādīto Raiņa dzeju izlasi Ezers (2015, 136 lpp.), ko laidis klajā Apgāds Zvaigzne ABC. To publicējam ar autora un apgāda atļauju.