JG283: Jānis Elsbergs. Valodas normas un valodas dabiskums

VALODAS NORMAS UN VALODAS DABISKUMS^[1]

Labdien! Priecājos, ka esmu šeit, starp cilvēkiem, kas interesējas par valodas jautājumiem, jo arī es par tiem interesējos un aptuveni kopš 1985. gada to vien daru – tādā vai citādā veidā strādāju ar latviešu valodu. Tomēr runāt varu tikai kā praktiķis, jo akadēmiskais un teorētiskais filoloģiskais pamats man ir samērā necils. Neesmu arīdzan cītīgs sekotājs latviešu valodniecības svaigākajām vēsmām. Par šīs valodas entuziastu kopas sanāksmēm zinu jau sen, bet man ar tām ir līdzīgi kā nabaga alkoholiķim Veņičkam ar Kremli – krievu rakstnieka Venedikta Jerofejeva poētiskās prozas darbs „Moskva-Petuški”, kas nesen latviskots kā „Maskava-Gailīši”, sākas ar Veņička žēlošanos – savos klejojumos pa Maskavu viņš to ir izstaigājis krustu šķērsu, visos virzienos, bet Kremli tā arī nav redzējis... Līdzīgi man ir arī ar Rakstnieku savienības Tulkotāju sekcijas ikmēneša sanāksmēm, par kurām informāciju regulāri saņemu. Ir gan viens precedents – pirms pusotra gada Ojāra Vācieša muzejā valodas vakaru ciklā, Eduarda Liniņa iztaujāts, runāju par aktuāliem valodas jautājumiem. Bija iecerēts, ka šā cikla sarunu rediģētas stenogrammas tiks apkopotas kādā Valsts valodas centra izdevumā – kad vēlāk lūkoju internetā tā satura rādītāju, konstatēju, ka mana un Eduarda izrunāšanās nav vis bijusi valodas centram pa prātam un izdevumā nav iekļauta. Pārāk ilgi es gan par to nesēroju.

Tātad – kas ir sagaidāms? Nav man gruntīgas uzskatu sistēmas valodas jautājumos, neesmu arī gatavs ar profesionāliem valodniekiem diskutēt par filoloģiskiem smalkumiem, tomēr kā praktiķim ar samērā lielu pieredzi man ir viedoklis par dažiem regulāri cilātiem valodas jautājumiem, un šo viedokli es arīdzan paudīšu – pieļauju, ka būs gan akordi, kas saskanēs, gan notis, kas disonēs ar viedokļiem, kuri šajās sanāksmēs izskanējuši iepriekš.

Faktiski tā būs tāda kā valodas krikumu mozaīka no cilvēka, kas brīžiem cieš no pietātes trūkuma.

Valodas normas... Manuprāt, valodā nemēdz būt nekas ne pareizs, ne nepareizs. Ne kvēli veicināms, ne fanātiski skaužams. Ir cilvēku saziņa. Cilvēki lieto valodu. Ja viņi saprotas un notiek adekvāta savstarpēja komunikācija, tad viņi valodu lieto pareizi, valoda pilda savu uzdevumu. Piemēram, nesen kādā sestdienas rītā, ēdnīcā, dabūju mazliet paklausīties, kā pie blakus galdiņa divi jaunekļi apspriež iepriekšējās klubā pavadītās nakts piedzīvojumus, viņi gardi smējās, atgādinādami viens otram piedzīvotās ērmības, katrs trešais vārds bija bļaģ vai kaut kas cits no krievu vai latviešu t.s. nenormētās leksikas arsenāla. Taču, manuprāt, viņi lietoja valodu pilnīgi pareizi, jo viņi pilnīgi skaidri un precīzi saprata viens otru. Protams, ar savu priekšniecību darbā vai pedagogiem mācību iestādē viņi lietos citu stilistisku reģistru, viņi it kā centīsies ievērot skolā apgūtās normas, taču ļoti iespējams, ka komunikācija un savstarpējā saprašanās nebūt nebūs tik izcila, un viņu valoda, salīdzinot ar ēdnīcā skanējušo, nebūs ne tik sulīga, ne tik izteiksmīga, ne tik precīza.

Atzīstos, slengs ir laikam gan mana mīļākā valodas joma, un ir bijusi arī iespēja ar to pelnīt dienišķo maizīti, tulkojot autorus, kas savos darbos bagātīgi lieto slengu. Kāpēc tas ir tik pievilcīgs un tik dzīvelīgs, un mūžam mainīgs? Vārdi nolietojas, novalkājas, un valodas runātājiem, sevišķi jaunāko paaudžu, gribas arvien jaunus vārdus, jaunas nianses. Kāpēc gan nevarētu vienmēr sacīt, ka kaut kas ir apnicis vai apriebies? Varētu, un saka, tomēr ap 1995./1996. gadu sarunvalodā ieviesās arī vārds „piegriezies” ar to pašu nozīmi. Atceros, tajā laikā strādāju žurnāla Karogs redakcijā, pie blakus galda strādāja izcilais latviešu valodas un īpaši slenga meistars Jānis Rokpelnis, un reiz viņš man visā nopietnībā jautāja: kā īsti ir pareizi – piegriezies vai aizgriezies, vai kā? Jo tādam estētam kā viņš nav nekā briesmīgāka par ačgārni, nevietā un komunikatīvi pārprotami lietotu slengu. Man ir prieks par Buša un Ernstsones Latviešu valodas slenga vārdnīcu, kurā ir iemūžināts šis verbs piegriezties un daudz kas cits.

Proti, neesmu pārliecināts, vai sacīt piegriezies ir gluži pareizi no valodas normu viedokļa, bet ciktāl runa ir par valodas dabiskumu, tās dzīvi un mūžīgajām, neizbēgamajām pārmaiņām, šis vārds ir kļuvis par valodas daļu, neatkarīgi no tā, vai tas filologiem patīk vai nepatīk.

Ap valodu notiek daudz un dažādi ķīviņi, notiek arī daudzas un dažādas aplamības, kas diemžēl grauj valodniecības kā nozares prestižu, īpaši, kad savu varu vai variņu valodas jautājumos dabū izbaudīt ierēdņi un redaktori, kas savu talanta un zināšanu trūkumu kompensē ar dogmatisku uzstājību un patriotiskiem saukļiem.

Pāris piemēri. Pazīstu kādu jaunekli, kam bērnībā bija uzvārds Magone, bet, kad viņš 16 gadu vecumā, proti, tas notika pirms 11-12 gadiem, devās saņemt savu pirmo Latvijas Republikas pilsoņa pasi, viņš sev par lieliem brīnumiem uzzināja, ka tagad viņa uzvārds būšot Magons. Puisis nebija nedz uzstājīgs, nedz filoloģijā kompetents, viņa ģimenes locekļi tāpat, un tā nu viņš tagad dzīvo nevis ar skaistu latvisku puķes vārdu, bet ar izkropļotu, nedabiski un pat nelatviski skanošu, ar atskaņu uz „vagons”. Painteresējos, sameklēju internetā attiecīgos normatīvos aktus – ne velna viņam nebija uzvārds jāmaina! Bet pasu nodaļas darbinieki noteikti bija pilnīgi pārliecināti par savu taisnību, un varu iztēloties, ka pildīja savus pienākumus ar patriotisku kvēli un jutās kā latviešu valodas aizstāvības priekšpostenī. Tagad man ir bail pat uz Meža kapiem aiziet – ieraudzīt, ka tur atdusas mūsu brīvvalsts pirmais prezidents Jānis Čaksts...

Kad es studēju Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, savu bakalaura darbu rakstīju par paralēlēm amerikāņu rakstnieka Džozefa Hellera un Dzintara Soduma darbos. Vēlāk, jau šā gs. sākumā, Hellera galvenais darbs, romāns Catch 22, tika izdots latviski, latviskots kā Lamatas 22. Liels bija mans izbrīns, kad uz grāmatas vāka ieraudzīju autora vārdu: Džozefs Helers, ar vienu „l”. Pajautāju grāmatas redaktorei, kāpēc tā – un viņa man nolasīja mazu lekciju par līdzskaņu nedubultošanu cittautu īpašvārdu un svešvārdu atveidē, un arī uz manu iepīkstēšanos – kā tad, piemēram, ar Šilleru? – viņai bija gatava atbilde, diemžēl vairs neatceros, kāda. Bet toni un noskaņu atceros ļoti labi – viņai bija pilnīgi tīra, svēta savas misijas apziņa latviešu valodas sardzē, un es varēju tikai justies kā nabaga grēcinieks, kam lemts sadegt elē, ar vienu „l”, kur droši vien jau būs priekšā viena otra rakstniece, kas savulaik nejēdza, ka arī Bille tak jāraksta ar vienu „l”... Komiski, vai ne? Diemžēl tikai traģikomiski, jo grāmata ar visu Heleru uz vāka ir iznākusi. Un, par godu šai sanākšanai, es lieku reizi pārbaudīju, kas tad rakstīts spēkā esošajos normatīvos – nu, nebija taisnība svēti paštaisnajai valodas cīnītājai.

Šajā vietā man mēle niez iestarpināt nelielu politiskas dabas piezīmi. No tā, cik ir dzirdēts no t.s. „tautas mutes”, cik ir lasīts un dzirdēts plašsaziņas līdzekļos un interneta komentāros latviešu un krievu valodā, rodas ļoti stipras aizdomas, ka apmēram šāda kompetences līmeņa, „Magons un Helers” līmeņa darbinieku ir visai daudz gan mūsu valodas inspekcijās, gan valsts valodas eksaminācijas centros, gan citviet. Pieļauju, ka liela daļa no tiem var lepoties ar mūsu augstskolās iegūtiem filoloģijas un pedagoģijas bakalaura un maģistra grādiem. Un rezultātā – kaut arī mūsu valsts kā tautsaimnieciska vienība varbūt vājāka nekļūst, nacionālas un kultūras vienības valstī joprojām nav, sabiedrība paliek sašķelta, par mūsu valsts valodas politikas izpausmēm liela tautas daļa vienkārši ņirdz – un ne tikai nelatvieši – un bieži – diemžēl – pamatoti ņirdz, un nav nekāds brīnums, ka „Saskaņas centram” vēlēšanās ir arvien vairāk balsu, kaut arī krievu procentuāli it kā vairāk nepaliek. Var jau būt, ka daļēji te pie vainas ir garā un bēdīgi slavenā Maskavas roka, bet daļēji šīs okupācijas netiešās sekas, „Saskaņas centra” elektorātu, ir radījis šis būtībā nelaimīgu latviešu cilvēku slānis, kas ir ieguvis zemas kvalitātes humanitāru izglītību, nonācis darbā valsts iestāžu vidējos un zemākos līmeņos, jo nekur citur viņus neņem pretī, rietumnieciskas, demokrātiskas sabiedrības pamatprincipi viņiem ir un paliek ķīniešu ābece, un savu apjukumu, bailes un kompetences trūkumu viņi maskē ar striktu birokrātismu un stīvu, it kā patriotisku stāju. Āmen.

Lūdzu atvainot par atkāpi no tēmas, atgriezīsimies pie valodas.

Labākais, ko par valodas normām un valodas dabiskumu esmu dzirdējis, ir Knuta Skujenieka dzejas rindas:

par valodu cīnīties nevar

pēc valodas jācīnās

jo valoda – tā ir elpa

un nevis lepnums un gods

Valoda, manuprāt, ir dzīvs organisms, cilvēka dabas parādība, kas dzīvo tautas mutē. Mūsu mēģinājumi to ietekmēt, ieviest kaut kādas normas un standartus, kaut ko veicināt, kaut ko citu apkarot, virzīt, audzināt... Tas viss ir zināmā mērā nepieciešams, gan lai skolās varētu bērniem iemācīt sakarīgi runāt un rakstīt, gan lai valsts saziņā ar pilsoņiem būtu kaut kāda kārtība, lai nerastos pārpratumi, lasot zāļu pamācības vai sarežģītu aparātu instrukcijas – tas viss ir zināms un pašsaprotams – taču valodu nekad nebūs iespējams pilnībā iesprūdīt kādos rāmjos, tā vienmēr spruks no šiem rāmjiem laukā. Un pat ja gramatiķiem izdodas kaut ko strukturēt, kā, piemēram, latviešu verbu sistēmu, es kā praktiķis tam īsti nerodu pielietojumu, jo mācos svešvalodas, vienkārši atdarinot, iegaumējot, kā bērns, pārāk nelauzot galvu par verbu grupām, konjugācijām, celmiem, izņēmumiem un tamlīdzīgām lietām. Kā valodas praktiķim man ir viena iecienīta tēma, kurai es jau mazliet pieskāros un kam ir sakars ar citvalodu īpašvārdu atveidi latviešu valodā. Tēmu varētu vienā vārdā saukt par robežskaņām. Šai tēmai manu uzmanību, pati to nenojauzdama, pievērsa mana vidusskolas angļu valodas skolotāja apmēram 1985. gadā. Pirms tam, dažus gadus iepriekš, kad es sāku mācīties angļu valodu, divskani [∂u], kā vārdos „go home”, mācību grāmatās fonētiski transkribēja kā [ou], taču tad, šķiet, Oksfordā tika pieņemts dekrēts, ka turpmāk šo divskani būs transkribēt kā [∂u], un pamazām šī informācija, droši vien caur Maskavu, nonāca līdz mūsu skolotāju metodiskajām apvienībām, un – kas notika? – mūsu skolotāja līdz šim go bija izrunājusi ar izteiktu [ou], tad pavasara brīvdienās viņa apmeklēja kādus kvalifikācijas celšanas kursus un atgriezās, izrunādama šo pašu vārdu ar izteiktu [eu]. GEU.

Es tolaik jau regulāri klausījos radio BBC un biju sadzirdējis, ka faktiskā skaņa šai vārdā ir „∂” – pa vidu starp „o” un „e”, robežskaņa. Un, ja kvalifikācijas celšanas kursu pasniedzēji un dalībnieki būtu bijuši vērīgāki, viņi būtu ievērojuši, ka jaunajā transkripcijā „e” burtiņš ir otrādi, proti, apzīmē kaut ko citu, nevis mūsu mīļo, latvisko šauro „e”.

Bet tas tā. Veco laiku humors. Kāda cita robežskaņa ir joprojām aktuāla mūsu valodas praksē. Proti, platais „e”. Mēs labi zinām, ka sava burta šai skaņai latviešu valodā nav un ka mēs esam sen, sen pieņēmuši, vienojušies, ka lietosim šīs skaņas apzīmējumam patskani „e”. Tie, kas kaut viselementārākajā līmenī ir mācījušies fonētiku, proti, dzirdējuši kaut vai tikai vienu lekciju vai izlasījuši kādu pāris lappušu populāru ievadu par šo tēmu – tie zinās, ka platais „e” kā skaņa ir kaut kas vidējs starp „a” un šauro „e” – mēs veram muti, kā sacīdami „a”, un atšaujam žokli, kā sacīdami „e” , un iznāk platais „e”. Nav brīnums, ka angļu valodas fonētiskajā transkripcijā šo skaņu apzīmē ar „a” un „e” hibrīdu. Mēs zinām arī , ka angļu valodas lietotāji jau simtiem gadu ir vienojušies šo skaņu apzīmēt ar „a”, nevis „e”.

Tur, kur ir runa par svešvalodu mācīšanos, vispār par saziņu starp dažādām tautām un kultūrām, galvenais taču ir vispirms uztvert, uzsvērt kopīgo, līdzīgo – arī tāpēc, lai mēs varētu pēc tam skaidrāk saprast to, kas tiešām katrai tautai ir īpatns un atšķirīgs. Ja mūsu valodnieki pieņemtu šo principu, pieņemtu, ka „a” un „e” būtībā ir vienādi tālu no faktiski angliski runātā platā „e”, tad neparādītos tādi komiski latviskojumi kā „Ena”, kas, izrādās, ir tā pati Anna, „Elisa”, kas ir tā pati Alise, un tā tālāk, un tā joprojām.

Ja mums ir iespēja, nedarot pāri ne latviešu, ne angļu valodai, saglabāt latviski tādu īpašvārdu rakstību, kas tomēr būtu krietni tuvāka oriģināla rakstībai – un atvieglotu saziņu un mācīšanos – tad kāpēc daudzi mūsu valodnieki un redaktori tam tik izmisīgi pretojas? Tas iet pāri manai saprašanai. Jo ir runa par robežskaņām, kuras būtībā var atveidot gan tā, gan šitā.

Pamatprincips, pamatnorma ir skaidra – mūsu rakstība ir lielā mērā fonētiska, un lielā mērā mēs tiešām rakstām tā, kā runājam, bet valodas daba neļaujas pilnībā šajā principā iesprūdīties, un to vajadzētu ņemt vērā.

Arī gadījumos, kad nav rakstības variantu, teiksim, attiecībā uz patskaņu garumu. Piemērs. Mans tēvs ir mūziķis, ilgus gadus strādājis arī Latvijas Radio, ar valodas dzirdi viņam viss ir kārtībā, un liels bija viņa šoks un izbrīns, kad kādu dienu Latvijas Radio diktori sāka savas darbavietas nosaukumu izrunāt ar uzsvērti īsu „a”. Tēvs diezgan ilgu laiku cietās, tad tomēr piezvanīja uz radio un izteica savu izbrīnu. Tālis Eipurs nosauca viņu par idiotu, un ar to saruna beidzās. Man ir aizdomas, ka Latvijas radiomājā ir pieņemta kāda instrukcija darbiniekiem par pareizu izrunu un ka pie šīs instrukcijas tapšanas ir bijis kāds speciālists, kas ir gan kurls pret valodas dabisko skanējumu, gan ignorants pret viselementārāko fonētikas ābeci. Kas rakstīts šajā ābecē? Ir vaļējas zilbes un slēgtas zilbes. Vaļēja zilbe beidzas ar patskani, slēgta – ar līdzskani. Vaļējas zilbes izrunā patskanis visbiežāk skan garāk, nekā slēgtas zilbes izrunā. Te, protams, pastāv visādas nianses atkarībā no uzsvara un citām lietām, tomēr šis ir un ir viens no elementārākajiem principiem. Piemēram, trīs vārdi. „Kipra” – slēgta zilbe kip-, īss „i”, „kino” – vaļēja zilbe ki-, attiecīgi mazliet garāks „i”, un „Ķīna” – arī vaļēja zilbe, vienkārši garais „ī” – tātad reālā, dabiskā runa šajā piemērā rāda trīs dažādus patskaņu garumus, bet rakstībā mums ir tikai divi apzīmējumi. Vai tāpēc mums jāsāk žņaudzīties, kropļot savu dabisko valodas izjūtu, cenšoties izrunāt „kino” ar pavisam strupi īsu „i” – tikai tāpēc, ka rakstība ir tradicionāli un neizbēgami nepilnīga? Tas mazliet atgādinātu folkloras čigānu, kas kropļo zirgu, lai tas būtu vienādi klibs ar visām kājām. Gadās, protams, ka arī vaļēja zilbe ir pavisam īsa. Gadās, teiksim, vārdā „gadās”. Vai piemērā ar trim dažādiem „a” garumiem līdzīgu vārdu virknē – „radīt”, „radio”, „rādīt”. Tādas, lūk, manas mīļās robežskaņas – pusgarais „i” un pusgarais „a”...

Vēl viens feļetonisks fragments, kuru nespēju paturēt pie sevis – ja jau man ir dota iespēja pateikt visu, ko domāju. Runa joprojām ir par svešvalodu īpašvārdu atveidi. Pirms gadiem 20, kad bijām atguvuši neatkarību un starptautisko kultūras kontaktu jomā nāca vaļā Ziemeļvalstu finansējuma slūžas, mūsu grāmatniecībā sākās zviedru, dāņu un norvēģu literatūras invāzija. Tas, protams, nebūt nebija sliktākais, kas ar mums varēja notikt, lai gan, piemēram, čehu vai ukraiņu literatūra, manuprāt, nav mazvērtīgāka – bet... kur finansējums, tur tulkojumi, tur disproporcijas, OK, tāda ir dzīve. Taču ap to pašu laiku notika arī pamatīgs apvērsums skandināvu valodu īpašvārdu atveidē – ar to pašu zināmo lozungu – mēģināt darīt īpašvārdu latviskojumus pēc skanējuma tuvākus oriģināla izrunai. Tas nekas, ka, manuprāt, pilnīgi nevajadzīgi tika mainīta arī tradicionāli iegājušos īpašvārdu atveide, piemēram, Zelma Lāgerlefa kļuva par Selmu Lāgerlēvu, kaut arī viņas uzvārdā zviedriski melns uz balta ir līdzskanis „f”, un ir labi zināms, ka „v” un „f” ir fonētiski ļoti tuvas skaņas un varēja tak matu neskaldīt un to „f” latviski atstāt. Vienu otru reizi esmu bijis liecinieks, ka kolēģi no šīm valstīm bija dziļi izbrīnīti par to, cik ļoti pārvērtušies ir viņu uzvārdi, un īsti neticēja, ka nav bijis iespējams viņus atveidot kaut kā līdzīgāk, atpazīstamāk.

Tas viss arī vēl nebūtu nekas, tomēr man neliek miera kāda cita nekrietna doma – kāpēc mēs tik cītīgi čakarējam zviedru un norvēģu vārdus, kamēr joprojām sakām un rakstām Kanāda ar trijiem a, nevis „Kenede”, ar trijiem e, kā taču ir oriģināla izrunā. Kāpēc mēs rakstām un sakām „Amerika”, nevis „Emērike”, kas būtu daudz tuvāk izrunai. Vai nav tā, ka Ārlietu ministrija kaut ko tādu vienkārši nelaistu cauri, jo tādas pārmaiņas tomēr izskatītos pārāk ērmīgi? Vai nav tā, ka mūsu valodnieki ir varen drosmīgi un principiāli, kad viņiem ir iespēja Astrīdu Lindgrēnu pārtaisīt par Astridu ar īso „i”, jo nekāda īpaša ārpolitiska vai iekšpolitiska reakcija šai jautājumā nav gaidāma, bet viņi neierosina rakstīt Ņikolajs ar „Ņ” vai Aļeksandrs ar „ļ”, jo baidās, ka Zadornovs un visa krievu humoristu armija viņus vienkārši noņirgs no zemes virsus nost? Zviedru rakstnieka Espmarka (Kjell Espmark) vārdu mēs vienā mierā latviskojam kā mūzikas instrumentu Čells, un to tiešām zviedriski apmēram tā izrunā, lai gan man liekas, latviešu valodai gabals nenokristu un rakstniekam būtu patīkamāk, ja viņa vārda rakstību nekropļotu un rakstītu Kjells. Jo, piemēram, Vladimirs Putins mēs nezin kāpēc nerakstām vis ar „ģ” un ar „ķ” – tad pēkšņi parādās kaut kādi argumenti par saknes līdzskaņiem, etimoloģiju, tradīciju un vēl nezin ko. Vai tas neliecina par hronisku divkosību un nekonsekvenci?

Nekādu universālu risinājumu šim problēmu lokam es nevaru piedāvāt – mans ierosinājums būtu vienīgi nemainīt tradicionāli iegājušos rakstības variantus, bet tajos gadījumos, kad ir izvēle starp īpašvārda atveides variantiem, starp fonētiski ļoti tuvām skaņām, kad ir runa par to, ko es dēvēju par robežskaņām, tad konsekventi izvēlēties tos variantus, kas ir tuvāki oriģināla rakstībai, un lieki nesaraibināt un nesarežģīt mūsu pareizrakstību un nepiesārņot mūsu galvas gadījumos, kad runa ir par tiešām ļoti minimālām rakstības un izrunas variantu atšķirībām.

Noslēgumā divas pasāžas bez sarkasma. Viena – par mīkstā ŗ un ch lietojumu latviešu rakstībā, kas, cik noprotu, ir īpaši tuva tēma vienai daļai šīs kopas dalībnieku. Esmu pirms gadiem 15 presē par to izteicies visai ironiski, ko tagad mazliet nožēloju. Tā bija nevajadzīga un sekla bravūra. Gan „ŗ” un „ch” lietojums pirms kara, gan Staļina laikā notikusī atteikšanās no tās ir daļa no mūsu valodas vēstures. Neatceros, vai to man stāstīja māte, vai aizķēries no kādas Martas Rudzītes lekcijas, bet atmiņā ir šāda versija – ka visās jomās tajā laikā tikušas pieprasītas sociālistiskas pārmaiņas, arī valodā, un tad mūsu Latvijā palikušie valodnieki lauzījuši galvu, ko gan lai valodā izmaina, kas izskatītos īsti sociālistiski – lai vilks paēdis, lai latviešu valodai pēc iespējas mazāks kaitējums un arī lai kaza, proti, viņi paši, dzīvi. Vai viņiem bija iespēja to nedarīt, vispār neko nemainīt? Vai viņi varēja izdarīt ko citu, no kā būtu bijis mazāks kaitējums valodai? To es nezinu. Zinu tikai, ka mīkstais „ŗ” nebūt nebija viscaur iegājies dzīvajā tautas runā. Zinu, ka mani vecāki to nelietoja un vecāsmātes tāpat, abas pirmskara Latvijā veidojušās personības. Vecietēvi – viens nomira, kad man bija 8 gadi, viņa runas īpatnības neatceros, otrs – mātes tēvs – nomira 10 gadus pirms manas dzimšanas. Reiz runāju par mīksto „ŗ” ar savu māti, un viņa neatcerējās, ka bērnībā un radu un skolasbiedru lokā šī skaņa būtu reāli runā skanējusi. Skolā „ŗ” bijis jāmācās pareizrakstībā, tas gan. Vai trimdā, kur taču „ŗ” ir allaž rakstīts, tas reāli valodā skanēja? Cik man ir bijusi saskare ar ārzemju latviešiem pēdējo 30 gadu laikā (un lielākoties tie ir bijuši rakstnieki), pāris reižu esmu „ŗ” saklausījis, tomēr ļoti reti. Šķiet, Astrīde Ivaska to lieto.[2] Jāņem vērā gan, ka šis ir ļoti vēlīns trimdas periods.

Interesants novērojums man gadījās, strādājot ar Olafa Stumbra dzejas izlases Rokāde manuskriptu. Tiku pie viņa lasījumu audioierakstiem Latvijas Neredzīgo bibliotēkas un Latvijas Radio fonotēkā. 1960. gadu sākuma ierakstos viņa runā skanēja diezgan skaidrs, decents mīkstais „ŗ”, taču 1980. gadu sākuma un vidus ierakstos tas bija pilnībā zudis, un neatceros to viņa runā arī 1990. gada rudenī, kad bieži ar viņu tikos. Lai vai kā būtu ar rakstību, esmu par 99% pārliecināts, ka pašlaik dzīvajā, dabiskajā runā mīkstais „ŗ” jau ir par 99% atmiris, lielā mērā ieskaitot arī ārzemju latviešu kopienas, un to atjaunināt, atdzīvināt, no jauna ieviest valodas normās un jo sevišķi dzīvajā runā būtu grūts un bezcerīgs, un šaubos, vai vajadzīgs pasākums. Drīzāk palieku pie ieskata, ka nevajadzētu vēl vairāk sarežģīt un saraibināt pareizrakstību, kas tāpat jau ir gana sarežģīta. Taču kā valodas vēsturiskās struktūras daļa tas ir nenoliedzami svarīgs, un, manuprāt, Latvijas Universitātes baltu filoloģijas nodaļā un visur citur, kur māca nākamos latviešu valodas un literatūras skolotājus, noteikti vajadzētu studentiem mācīt un skaidrot „ŗ” un „ch” lietojumu, arī iekļaut mācību procesā vingrinājumus ar uzdevumu mūsdienu tekstā pareizi ielabot „ŗ” un „ch” un prast paskaidrot, kāpēc tie tur būtu vajadzīgi – tas noteikti bagātinātu, precizētu un spēcinātu viņu latviešu valodas zināšanas, un darītu elastīgāku viņu valodas izjūtu, un nākotnē mums būtu mazāk negadījumu no sērijas „Magons un Helers”.

Pēdējais. Ekonomiskā krīze skāra arī mani, un pirms pieciem-sešiem gadiem pienāca brīdis, kad es vairs nevarēju izdzīvot tikai no literāta un daiļliteratūras tulkotāja honorāriem un autortiesību ienākumiem un ķēros pie tehniskās tulkošanas no angļu, lietuviešu un krievu valodas, faktiski – mācījos jaunu amatu un jaunu latviešu valodu, jo, saskaroties ar dažādu jomu juridiskiem, medicīniskiem, finanšu, reklāmas, tehniskiem tekstiem, Eiropas Savienības dokumentiem un vēl visu ko, dabūju rakties pa dažnedažādiem internetā un ne tikai internetā pieejamiem glosārijiem, vārdnīcām un tulkojumu paraugiem, un biju patīkami pārsteigts, cik ļoti pēdējos 25 gados ir bagātinājusies latviešu valoda, cik gigantisku darbu dažādu jomu terminoloģijā ir paveikuši gan valodnieki, gan tulkotāji, gan šo jomu speciālisti, zinātnieki un praktiķi. Kaut arī pa ceļam gadās neveiksmes un neveiklības, sasniegumi tās atsver – manam skatam ir pavērusies latviešu valodas neizmērojamā kapacitāte, milzīgās formveides iespējas, latviešu cilmes vārdu jēdzieniskā ietilpība un nianšu bagātība, nozīmju potenciāls gan kardioķirurģijas, gan datorzinību, gan likumu un citās jomās – un ir atklājies arī šo pa lielākai daļai anonīmo latviešu valodas strādnieku milzīgais talanta un darbaspēju potenciāls. Tas, tāpat kā mūsu jaunāko paaudžu rakstnieku radošās spējas, ļauj man ticēt, ka ar latviešu valodu nākotnē viss būs kārtībā – ja vien mēs kā tauta neizklīdīsim un neizmirsim, bet tā jau ir cita tēma.

^{^[1]} Caurskatītas un pieslīpētas (2015.5.VIII) priekšlasāmas piezīmes Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopas sanāksmē (2013.7.X).

^{^[2]} Astrīde, kas bija klausītāju lokā, pēc priekšlasījuma šo manu apgalvojumu noliedza.