Franks Gordons

TAUPĪT NEVIS EKONOMĒT!

 

Cik jauki vārdi – „taupīt”, „ieteikt”, nevis „ekonomēt”, „rekomendēt”. Vai tad tiešām nevienu nekaitina tas, ka atjaunotās Latvijas Republikas atbildīgās amatpersonas, tostarp ministri, uz nebēdu lieto darbības vārdus „ekonomēt” un „rekomendēt”? Kāpēc tad nevar taupīt, kāpēc nevar ieteikt? Labs ir, krieviski saka gan „ekonomitj”, gan „sekonomitj” – pirmajā gadījumā latviski būtu „taupīt”, otrajā – „ietaupīt”. Labskanīgāk nekā krievu priedēklis – burts „s”. Un mūsdienu brīvajā Latvijā cits citam labprāt raksta „rekomendāciju”. Kur paliek vecais labais „ieteikums”? Tie ir tikai divi un, piedodiet, kliedzoši piemēri. Pirmajos pēckara gados Latvijas pamattautas sarunvaloda bija, var teikt, tīrāka nekā tā, kas izveidojusies un diemžēl nostiprinājusies Brežņeva/Pelšes un Gorbačova/Vosa gados un joprojām mundra un žirgta 25 gadus pēc neatkarības atgūšanas. Lūk, tikai viens ļoti raksturīgs piemērs: ik uz soļa dzirdam un arī lasām – „kā reiz”. Kura reize? Reiz bija? Nē, tas ir krieviskais izteiciens „kak raz”, kas skaidrā un saprotamā latviešu valodā nozīmē – atkarībā no konteksta – „taisni tagad” vai „tā gadījās, ka”. Un vārdiņš „da” uz katra soļa: „da viņš ir dulls”, „da katrs to zina” u. tml.

Atzīstu, ka grūti latviskot tādu īpašības vārdu kā „prestižs” – no angliskā „prestigious” vai krieviskā „prestižnij”: šādā nozīmē tāds pirmskara Latvijā nebija pazīstams. Valoda, protams, mainās, un nu ir iemesls pasmaidīt: pirmskara bērnībā man nācies paiet garām kādas laboratorijas izkārtnei, kur vecajā rakstībā bija lasāms – „pieņem mīzalus”. Skaidri un saprotami...

Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks brīnījās, kāpēc plašajai publikai nepatīk bibliotēkas restorāna nosaukums „Kleever” un arī pārveidotais „Klīvers” ļaudīm nebija pa prātam. Es turpretim brīnos, kāpēc Gaismas pils direktoram tik dārga ir vācbaltu koktirgotāja Klīvera piemiņa. LNB direktoram bija plaša izvēle, priekšlikumu bija vesels lērums. „Zelta zirgs” taču būtu lielisks: atbilst Gaismas pils idejai un, mazākiem burtiem pievienojot klāt anglisko „The Golden Horse”, būtu gan latviska, gan eiropiska gaisotne. Nupat sasniegts kompromiss – „Klīversala”. Vismaz novadnieciski korekts.

Pie mums mājās pirmskara gados runāja vāciski ar krietnu jidiša piedevu. Latviski sāku „pats no sevis” runāt piecu gadu vecumā, dzīvojot Artilērijas ielā un „komunicējot” (kā tagad teiktu) ar latviešu puikām. Un krievu valodā, ko apguvu kā kara laika bēglis Kazahijā, mans izteikti latviskais akcents – ar saklausāmām garumzīmēm – man saglabājies līdz šai baltai dienai.

Noslēgumā – raksturojums (charakteristika), ko man devis kāds M.B. trimdiniekiem paredzētajā čekas biļetenā Atbalss 1986. g. 2. numurā: Franks Gordons raksta tikai viņam vien piemītošajā kosmopolītiskajā latviešu pseidovalodā, kas tik ļoti iepriecina tos mietpilsoņus, kuru laiks apstājās pirms 41. gada, kad viņi zaudēja savas privilēģijas. Vai tas ir divnieks vai piecnieks?

 

Franka Gordona raksta variants ievietots arī Latvijas Avīzē (2015.10.VIII) un diasporas laikrakstos Laiks un Brīvā Latvija.