Jaunā Gaita nr. 283. Ziema 2015

Ritvars Jansons

LATVIJAS PSR DROŠĪBAS IESTĀDES – OKUPĀCIJAS REŽĪMA MUGURKAULS

Sākums JG281-282

 

Drošības iestāžu evolūcija. 50. gadu vidū drošības iestāžu darbības prioritātes mainījās – kopš 1954. gada LPSR VDK paralēli cīņai ar nacionālajiem partizāniem par aizvien prioritārākām sāka uzskatīt pretizlūkošanas darbības. Cēlonis tam bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas CK un PSRS VDK vadības nostāja, ka pretizlūkošanas galvenais uzdevums ir atklāt un atmaskot „imperiālistisko valstu” iesūtītos „spiegus, diversantus un teroristus”, nevis iekšējos ienaidniekus. Savukārt kopš 1956. gada nogales, kad LPSR VDK bija neitralizējusi pēdējos nacionālos partizānus, LPSR VDK primārais uzdevums vairs nebija cīņa ar bruņoto pagrīdi, bet gan pretizlūkošana.

Par to, ka Latvijā līdz pat 50. gadu sākumam padomju okupācijas režīmu atbalstīja tikai daļa sabiedrības, liecina nacionālās bruņotās pretošanās kustības darbība. Padomju Savienībā vienīgi Baltijas republikās, Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā līdz pat 50. gadu sākumam darbojās spēcīgas bruņotas nacionālās pretošanās kustības. Minēto iemeslu dēļ no 1947. gada, kad cīņu ar nacionālajiem partizāniem veica vienīgi drošības iestādes, bruņotās pretošanās apspiešana kļuva par to prioritāti līdz pat 1956. gadam.

Cīņa ar bruņoto pretošanos vēl 50. gados ir pati spilgtākā LPSR drošības iestāžu darbības iezīme, kas LPSR drošības iestādes atšķīra gandrīz no visām pārējām PSRS drošības iestāžu reģionālajām struktūrvienībām. Lai gan cīņā ar nacionālajiem partizāniem LPSR drošības iestādes guva panākumus, vēl 50. gadu sākumā bruņoto pretošanos tās nebija spējīgas likvidēt. Cīņa ar partizāniem novirzīja LPSR drošības iestāžu spēkus no pretizlūkošanas. Tādēļ tikai 1956. gadā, pilnībā neitralizējot nacionālās bruņotās pretošanās kustības grupas, LPSR drošības iestādes par darbības prioritāti varēja pasludināt pretizlūkošanu.

Šajā darbā apskatīto LPSR drošības iestāžu – LPSR VDTK/Valsts drošības ministrijas (VDM)/Iekšlietu ministrijas (IeM)/VDK darbību no 1944. līdz 1956. gadam noteica PSRS drošības iestāžu evolucionārās izmaiņas. Tās notika gan PSRS drošības iestāžu darbības optimizēšanas, gan PSRS politisko līderu cīņas par varu rezultātā.

PSRS drošības iestāžu evolūcijai atbilda arī LPSR drošības iestāžu evolūcija. Tomēr iepriekš minētās, tikai LPSR drošības iestādēm raksturīgās iezīmes noteica to pievēršanos konkrētām darbības jomām. LPSR drošības iestāžu autonomiju noteiktu darbības jomu pastiprināšanā nodrošināja arī 1943. gadā pieņemtais PSRS VDTK nolikums. Tas reģionālajām struktūrvienībām deva daļēju brīvību lemt par iekšējo uzbūvi. LPSR VDTK 1944.-1945. gadā un LPSR drošības iestādēm arī vēlāk nebija nepieciešamas tik daudzas nodaļas politiskās vadības un slepenu objektu apsardzei kā PSRS VDTK centrālajam aparātam, tādēļ tādas lielā skaitā arī neizveidoja. Tāpat jāmin, ka LPSR drošības iestādes līdz 1952. gadam nebija tik spēcīgas, lai sāktu sarežģītās izlūkošanas operācijas ārvalstīs, un šajā laika posmā tās arī nekoncentrējās uz izlūkošanas darbību veikšanu.

Šāda, PSRS drošības iestāžu vadības atbalstīta, LPSR drošības iestāžu nostāja noteica arī vietējo drošības iestāžu strukturālo uzbūvi. Minētajā periodā LPSR drošības iestādēs nebija izlūkošanas daļu, taču bija nepieciešams pastiprināt 2. (pretizlūkošanas) daļas nodaļu darbību, ko tās arī izdarīja. Tika pārbaudīti repatrianti no rietumvalstīm, uzmanīti ārvalstu jūrnieki. Īpašu vērību LPSR drošības iestādes pievērsa pretizlūkošanas jomai operatīvās „spēles” laikā ar Lielbritānijas un ASV izlūkdienestiem. Tomēr tā pierādīja arī to, ka LPSR drošības iestādēm, pakļaujoties PSRS drošības iestāžu vadībai Maskavā, ir tikai ierobežotas iespējas pastiprināt kādu savas darbības jomu. Lai gan tieši LPSR VDTK 1945. gadā izplānoja operatīvās spēles sākumu ar Lielbritānijas izlūkdienestu un izstrādāja tās taktiku, PSRS drošības iestāžu vadības aizdomīguma un pārmērīgas slepenības normu ievērošanas dēļ LPSR drošības iestādes spēli nevarēja sekmīgi pabeigt. Lielā mērā PSRS drošības iestāžu vadības rīcība noteica to, ka 50. gadu sākumā padomju puse šajā operācijā izgāzās.

1947. gadā PSRS teritorijā vienīgi Baltijā, Rietumukrainā un Baltkrievijā cīņai pret nacionālajiem partizāniem izveidoja reģionālo drošības struktūrvienību daļas – 2N daļas, t.sk. LPSR VDM 2N daļu. Arī tas liecina, ka LPSR drošības iestādes izjuta nepieciešamību pastiprināt šo darbības jomu un tādēļ veica strukturālas izmaiņas.

LPSR drošības iestādēm bija arī citas formālas autonomijas pazīmes, kuras noteica to darbību: tās varēja patstāvīgi izdot pavēles, kuru saturs bija pakārtots PSRS drošības iestāžu pavēlēm vai arī atbilda PSRS drošības iestāžu realizētajai represīvajai politikai. LPSR drošības iestādes varēja izstrādāt operatīvās darbības plānus vietējām operācijām, lemt par operatīvās darbības pielietošanas formām.

Salīdzinot LPSR drošības iestāžu darbību ar kaimiņrepubliku – Lietuvas PSR un Igaunijas PSR – drošības iestāžu cīņu pret bruņoto pretošanos, „teritorijas tīrīšanu”, izlūkošanas un pretizlūkošanas darbības, secināms, ka visu triju republiku drošības iestāžu darbība pamatā bija līdzīga un tās pildīja vadības – PSRS drošības iestāžu – pavēles un uzdevumus. Tomēr tas, ka šīs trīs republikas bija okupētas neatkarīgas valstis un ģeogrāfiski – PSRS robežrepublikas, noteica Baltijas republiku drošības iestāžu darbības atšķirības no citu PSRS republiku drošības iestāžu darbības, kā arī drošības iestāžu pastiprinātas darbības nepieciešamību Baltijā.

KADRU TRŪKUMS. Lai nodrošinātu komunistiskā okupācijas režīma pastāvēšanu un tā politisko institūciju funkcionēšanu, režīmam bija nepieciešams apspiest iedzīvotāju pretošanos. Režīms nevarēja pieļaut arī alternatīvu viedokļu paušanu, kas politiskos jautājumos būtu pretēji oficiālajam viedoklim. Vajadzīgo rezultātu sasniedza ar politisko represiju palīdzību. PSRS 1944.-1945. gadā veiktā Latvijas militārā okupācija notika vienlaikus ar Latvijas politisko okupāciju, kuras raksturīga pazīme bija politiskas represijas pret civiliedzīvotājiem. PSRS un LPSR drošības iestāžu uzdevums Latvijas reokupācijas un sovjetizācijas mehānismā bija īstenot represijas un kontrolēt sabiedrību, tā panākot komunistiskā okupācijas režīma ilglaicīgu stabilitāti.

Latvijas reokupācijas gaitā 1944.-1945. gadā LPSR Valsts drošības tautas komisariātu tikai ar republikas resursiem vien nevarēja izveidot. Trūka atbilstošu kadru, savukārt kadru mācīšanai bija vajadzīgs ilgāks laiks. Kadru trūkumu drošības iestādēs veicināja arī PSRS politiskā nostādne, ka Vācijas okupētajā PSRS teritorijā palikušie pilsoņi automātiski uzskatāmi vismaz par „aizdomīgiem elementiem”, ja ne par „vāciešu atbalstītājiem un pakalpiņiem”. Reokupācijas laikā notikušās komunistiskās represijas arī neveicināja plašas sabiedrības atbalstu LPSR VDTK darbībai.

Līdz pat 1956. gadam LPSR VDTK papildināja kadri no citām PSRS republikām. Izņēmums bija īsais PSRS iekšlietu ministra Lavrentija Berijas veikto reformu posms 1953. gadā, kad LPSR IeM, pateicoties Berijas rīkojumiem, izvirzījās latvieši.

Tomēr LPSR VDTK Latvijā nevarēja attīstīties uz vietējo kadru bāzes, bija nepieciešams papildinājums no Krievijas u.c. tā sauktajām „vecajām” PSRS republikām. LPSR VDTK attīstība arī veicināja Latvijas reokupācijas procesu, jo drošības iestāžu represīvā politika Latvijā 1944.-1945. gadā nodrošināja otrreizēju komunistisko okupāciju, bez kuras padomju režīms Latvijā 1944.-1945. gadā nevarētu funkcionēt un evolucionēt. Sovjetizācija bija iespējama tikai līdz ar militāru un politisku okupāciju, ar PSRS palīdzību attīstot un uzraugot LPSR drošības iestādes kā politisku represiju veicējas.

KRIEVIJAS KRIMINĀLKODEKSA PRETTIESISKA PIEMĒROŠANA. LPSR drošības iestādes Latvijas iedzīvotāju apsūdzībai izmantoja no 1940. gada nelikumīgi ieviestā Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) kriminālkodeksa valsts noziegumu daļas pantus, tā pavērās iespējas represēt gandrīz vai ikvienu bijušo neatkarīgās Latvijas Republikas pilsoni. To pieļāva kriminālkodeksa valsts noziegumu daļas pantu plašās interpretācijas. Atšķirībā no demokrātisku valstu likumdošanas, balstoties uz KPFSR kriminālkodeksa valsts noziegumu daļu, cilvēkus varēja apsūdzēt kā šķiriski kaitīgus. Atbilstoši PSRS un LPSR drošības iestāžu vērtējumam agrākās Latvijas Republikas iedzīvotāju lielākā daļa piederēja ekspluatētāju šķirai, un pret viņiem varēja piemērot vienu vai pat vairākus kriminālkodeksa valsts noziegumu daļas pantus. Izmeklētājiem vajadzīgās apsūdzētā liecības bieži tika panāktas, fiziski iespaidojot pratināmos.

No 1944. līdz 1956. gadam PSRS un LPSR drošības iestādes arestēja 38 612 cilvēkus. Pēc starptautisko tiesību normām lielākā represēto iedzīvotāju daļa tika represēta prettiesiski.

VALSTS DROŠĪBAS MINISTRIJAS LOMA PRETOŠANĀS NEITRALIZĀCIJĀ. No 1944. līdz 1953. gadam, balstoties uz PSRS izpildvaras lēmumiem un represīvo iestāžu rīkojumiem, Latvijas iedzīvotājus arī nelikumīgi deportēja.

Vismasveidīgākā deportācijas akcija LPSR 1949. gadā aptvēra 44 271 Latvijas iedzīvotāju. LPSR drošības iestādes, veicot deportācijas, bija atbildīgas par lēmumu pieņemšanu par iedzīvotāju izsūtīšanu, fiziskām represijām pret iedzīvotājiem, nogādājot tos uz deportēšanai paredzētajiem ešeloniem, un novēršot pretošanos deportācijām. No visām iesaistītajām LPSR institūcijām tieši LPSR Valsts drošības ministrijai 1949. gada 25. marta deportācijas praktiskajā izpildē bija vislielākā loma. Tās darbinieki ne tikai nogādāja izsūtāmos uz ešeloniem, bet arī veica viņu apzināšanu jau pirms izsūtīšanas. Pieņemot lēmumus par ģimenes izsūtīšanu, tieši LPSR VDM, nevis padomes, noteica ģimeņu represēšanu. Vienīgi LPSR VDM ziņā bija deportējamo skaitā iekļaut noteiktas iedzīvotāju kategorijas – „bandītu”, „nacionālistu” ģimenes locekļus, „legalizētos bandītus” vai citus tā sauktos „nacionālistus”.

1949. gada 25. marta deportācija Latvijā notika bez izteiktām iedzīvotāju pretošanās formām. Tieši LPSR VDM veiktie profilakses pasākumi pirms deportācijas – legalizēto nacionālo partizānu arestēšana, aktīvāko nacionālo partizānu grupu iznīcināšana, iedzīvotāju filtrēšana pierobežā – noteica to, ka deportācijas laikā nacionālo partizānu bruņotas pretošanās iespējas bija minimālas.

Cīņā ar nacionālo bruņoto pretošanās kustību panākumi galvenokārt tika gūti, izmantojot LPSR drošības iestāžu aģentus kaujiniekus, kuri nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem uzdevās par nacionālajiem partizāniem. Šie aģenti kaujinieki represēja svarīgākās un labāk konspirētās nacionālo partizānu grupas un to komandierus. Par to, ka bez specgrupās apvienotajiem LPSR drošības iestāžu aģentiem kaujiniekiem drošības iestādēm bija grūtības likvidēt bruņoto pretošanos Latvijā, liecina nacionālo partizānu grupu lēnā likvidēšana 1954.-1956. gadā. Sekmīgi veicot masveida Latvijas teritorijas „tīrīšanu”, apspiežot nacionālo bruņoto pretošanās kustību, realizējot izvērstu pretizlūkošanas darbu, represējot cilvēkus un cilvēku grupas par tā saukto „pretpadomju darbību”, veicot iedzīvotāju profilaktēšanu, kontrolējot režīma iestāžu kadru uzticamību, LPSR drošības iestādes tām dotos uzdevumus (izņemot izlūkošanu) izpildīja.

Darbā apskatāmajā laika posmā no 1944. līdz 1956. gadam PSRS un LPSR drošības iestāžu veikto politisko represiju rezultātā cieta ap 120 000 Latvijas iedzīvotāju. Galvenokārt LPSR drošības iestāžu darbība Latvijā 50. gadu vidū nodrošināja tāda visaptverošas sabiedrības kontroles mehānisma izveidi, kas spēja pakļaut Latvijas sabiedrību. LPSR drošības iestādes sekmēja arī tālāku Latvijas sovjetizāciju.

KGB/VDK dokumenti