Pēteris Korsaks

EDUARDS ZARIŅŠ

FOTOMEISTARA UN VIŅA MEITAS UN MAZMEITAS ODISEJA

 

Eduards Zariņš 20. gs. sākumā

Viens no vecākajiem Alūksnes fotogrāfiem, Eduards Zariņš (1875-1954), dzimis Gaujienas pagasta Trapenes ciema „Lejaslāčos”, turīgu latviešu zemnieku Jāņa un Līzes saimniecībā (turpat 70 ha, 7 saimniecības ēkas, dzīvojamā māja ar 5 istabām), kas spēja dot izglītību trim atvasēm. Ap 1900. gadu Eduards dodas uz Pēterburgu, tolaik starp latviešiem iecienīto mācību pilsētu, un iestājas Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā. Vēlme gleznot Eduardu pavadījusi visu mūžu, bet par profesionālu gleznotāju viņš nekļūst, ko kompensējusi pievēršanās fotogrāfijai.

Fotogrāfija, kā jaunatklājums, kā brīnums un kā kaut kas noslēpumains un nebijis, saistījusi daudzu latviešu jaunekļu prātus. Fotoizstādēs piedalās arī sievietes – Emīlija Mergupe, Emīlija Baumane, Velta Cālīte, Millija Ārgals (Rencēnos), Milda Bērziņa (Gulbenē) u.c. Fotogrāfa amata apgūšana tajos laikos nav tik vienkārša kā mūsdienās. 20. gs. sākumā pie profesionāla fotogrāfa bija jāiziet trīs gadu darbs – no grīdas mazgāšanas līdz portretu uzņemšanai, retušai un kopēšanai. Iegūtais fotoamatnieka dokuments dod tiesības uzsākt savu darbnīcu, ja vien bijuši līdzekļi tās atvēršanai.

Kaut arī nav izdevies noskaidrot, kādā veidā Zariņš apgūst fotogrāfa arodu, saglabājušās fotogrāfijas liecina par augsta līmeņa profesionālu darbu. 20. gs. sākumā fotogrāfijas līmēja uz paspartū – noteikta formāta kartona ietvara ar izgriezumu vidū. Tas bija darbietilpīgs process, bet tādā veidā fotogrāfijas saglabājušās līdz mūsdienām, pie tam ļoti labā kvalitātē. No paspartū pamatformātiem, piemēram, VIZĪTES un KABINETA, attīstījās arī citi eleganti un interesanti formāti, tādi kā VIKTORIJA, BUDUĀRA.

Ko tad fotografēja Zariņš? Tradicionāli, kā visi fotogrāfi: kāzas, kristības, bēres, skolu izlaidumus. Tikai atšķirība, cik interesanti katrs fotogrāfs spējis sastādīt grupas uzņēmumus. Ļoti daudz tika fotografēti portreti, jauni cilvēki tos dāvinājuši ar veltījumiem draugiem un skolas biedriem. Arī laucinieki bieži aicinājuši fotogrāfu uz mājām, lai dokumentētu jaunceļamās mājas spāru svētkus, bet it īpaši latviešu zemnieka dzīvē ļoti nozīmīgās apkūlības – vesela gada darbu nobeigums.

Zariņam netrūka darba, jo Alūksnē 1904. gadā atvērtā fotostudija (Dzirnavu ielā 1) atrodas izdevīgā vietā, tuvu baznīcai. Jaunlaulātie un iesvētāmie nepagāja garām studijai. Un katrs vēlējās šo nozīmīgo soli padarīt neaizmirstamu cauri gadiem. Jāmin arī, ka katrs fotogrāfs dokumentēja, tā teikt, nenoskārstai vajadzībai, savu pilsētu, ciemu, vidi, kurā viņš mita pats, kas šodien ir kļuvusi par daļu no vēstures. Labu liecību par neseno vēsturi dod, piemēram, Alūksnes bibliotēkā š.g. jūlijā un augustā Eduardam Zariņam veltītā fotoizstāde, kur iekļauti darbi no Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzeja un arī no Zariņu mazmeitas Juttas arhīva. Zelta vērts ir aizgājušo laiku fotogrāfu – Zariņa, Lapiņa, Zālīša, Rudzīša, Andersona u.c. viņu laikabiedru atstātais fotogrāfiskais mantojums, ko dažkārt mēs tā īsti nenovērtējam.

Lai meita Ērika spētu turpināt izglītību, Eduards Zariņš pārdod mežu „Lejaslāčos” un pārceļas (1928) uz Rīgu, uzceļ māju Marijas ielā. Pēc LU juridiskās fakultātes beigšanas Ērika tūdaļ iestājas medicīnas fakultātē, apprecas ar Latvijas armijas virsnieku Jāni Krauju un pirmajā krievu okupācijas gadā sagaida meitas Juttas piedzimšanu (1941.I). Nepilnus piecus mēnešus vēlāk (14. jūnijā) notiek lielā deportācija uz Sibīriju. Pienāk kārta arī Ērikas ģimenei. Arestētāji, milicis un divi zaldāti, ir pārsteigti, gultiņā ieraugot arī bērnu, kas nav sarakstā. Tiek pakotas bērna drēbītes, bet vēlāk milicis ir atļāvis bērnam palikt. Tobrīd Ērika jau kārtojusi medicīnas studiju eksāmenus, kamer māte pieskatījusi bērnu. Tā bija laimīga sakritība, ka piecus mēnešus vecajam bērnam nebija jāizcieš Sibīrijas mokas.

Zariņi pēc visa pārdzīvotā, neko nezinādami par savu meitu un viņas vīru, kopā ar mazbērnu, četrgadīgo Juttu, dodas bēgļu gaitās (1944), nonāk Dienvidvācijā, švābu zemē pie Štutgartes. Eduards Zariņš arī nometnē nepamet savu interesi par fotogrāfiju, attīstījis filmas un gatavojis bildes pagrabā.

Zariņu meitas Ērikas Kraujas gaitas Sibīrijā ir veselas grāmatas vērts stāsts. 1947. gada jūnijā viņa atbēg uz Latviju un dodas uz bijušo vecāku dzīvokli, kur dzīvo sētniece, kas viņu pieraksta (padomju laikos bez pierakstīšanās darbu nevar dabūt). Viņai izdodas dabūt darbu Rīgā tuberkulozes slimnīcā, nolikt divus pirms izsūtīšanas nenokārtotus eksāmenus un saņemt diplomu ar izziņu par pilna kursa beigšanu 1941. gadā. Šis svarīgais notikums atzīmēts Vērmaņdārza restorānā kopā ar kursa un likteņbiedru Aleksandru Neibergu. Drīz vien (1948) Ērika norīkota par Lielbērzes tuberkulozes sanatorijas galveno ārsti, bet nepilnus divus gadus vēlāk (1950.1.IX) čeka viņu atkal arestē un izsūta uz Sibīriju, tikai ar to atšķirību, ka ir jau uzkrāta pieredze par izsūtīšanas grūtībām un piedzīvojumiem. Savās atmiņās Ērika stāsta: Tā, pateicoties savam otrās šķiras cilvēka stāvoklim, dabūju iepazīties ar dažādiem cilvēkiem, dažādiem dzīves apstākļiem, dažādām attīstības pakāpēm un morālo kritēriju vērtēšanas spējām. Par latviešiem man šajos ceļojumos nav slikta ko teikt. Bet kangari bija. Ja no triju cilvēku kompānijas divus pēc kāda laika apcietināja, tad par trešo šaubu nebija…

Pēc „tautu tēva” Staļina nāves (1953) izsūtīto dzīve kļūst nedaudz vieglāka, gaisā virmo brīvības cerība, kas pienāca 1956. gadā. Atgriežoties Latvijā, Ērika Krauja atkal tiek nosūtīta uz Lielbērzes sanatoriju, kur nostrādā līdz mūža galam. Par savu meitu, ar vecvecākiem rietumos nokļuvušo Juttu, nekas nav zināms. Tolaik par sarakstīšanos ar „ārzemniekiem” varēja „baigi norauties” – tā Ērika. Bet drīz izdodas uzzināt (1957) no tuviniekiem caur citiem cilvēkiem, ka tēvs Eduards jau miris (1954), bet māte – četrus gadus vēlāk. Rīgas dzimtsarakstu birojā Ērikai paskaidrots, ka viņas vīrs Jānis Krauja miris (1944.8.IX), bet pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Republikas prokuratūra savukārt pavēstī (1991.1.XI), ka viņš nošauts jau 1942. gada maijā. Jutta savu māti Ēriku pirmo reizi satiek 32 gadu vecumā (1973).

Arī šo rindiņu rakstītājam paiet vairāk nekā 30 gadu, kopš fotogrāfa Zariņa pazudušo pēdu atrašanas. Paldies tiem vecajiem alūksniešiem par norādījumiem, kur meklēt fotogrāfa meitu, kaut arī nebija skaidra uzvārda, līdz no Lielbērzes pienāk vēstule: jā, es esmu Eduarda Zariņa meita. Seko tikšanās (1989) un kopīga došanās uz fotogrāfijas atklāšanas 150. un Alūksnes muzeja 30. gadadienai veltīto izstādi Alūksnē.

Jutta ar vīru Ginteru pārapbeda (2013) savus Vācijā mirušos vecvecākus, Annu un Eduardu Zariņu dzimtas kapos Gaujienā.

Eduarda Zariņa meita Ērika izsūtījumā Līgo dienā (1955) Fotogrāfs nezināms

 

Ērika (kr. pusē) izsūtījumā 50. gados Fotogrāfs nezināms

 

Ērika Krauja ar draudzeni Rasmu Zībiņu

 

Pašdarbnieki (Eduards Zariņš 2. rind. 3. no kr.) Ādolfa Alunāna lugā Visi mani radi raud