Samnera Velsa (Sumner Welles, U.S. Under Secretary of State) deklarācija bieži tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajiem dokumentiem Latvijas vēsturē. Ar šo deklarāciju, kurai š.g. jūlijā svinējām 75. gada dienu, ASV neatzina juridiski (de iure) Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā, kaut arī faktiski (de facto) tā to bija atzinusi. Gandrīz nekad netiek minēts, ka deklarārcijai pamatus izveidoja sūtņa Alfreda Bīlmaņa draudzība ar Loju Hendersonu (Loy W. Henderson), kurš uzturējās Baltijas valstīs pēc I Pasaules kara (1919-1920) kā Amerikas Sarkanā Krusta komisijas loceklis un atgriezās (1927) tur kā ASV vēstniecības (sūtniecības) Rīgā darbinieks. Tur viņš iepazinās un sadraudzējās ar Bīlmani. Taja laikā, kad ASV nebija vēstniecības Padomju Savienībā, Rīga bija vieta, no kurienes amerikāņi sekoja notikumiem PSRS. Lai palīdzētu atvērt ASV vēstniecību Padomju Savienībā, Hendersons tika pārcelts (1934) uz Maskavu, kur Bīlmanis jau divus gadus pirms tam strādāja (kopš 1932) par Latvijas vēstnieku. Pēc atgriešanās Vašingtonā viens no Hendersona (Chief of the Division of European Affairs in charge of its Eastern European Section in the Department of State postenī) uzdevumiem bija sagatavot teksta uzmetumu Samnera Velsa deklarācijai. Bīlmanis, tolaik Latvijas vēstnieks Vašingtonā, turpināja draudzību un sadarbību ar Hendersonu, kura dzīvesbiedre bija latviete Elīze Marija Henrichsone. Nozīmīga informācija par Alfrēdu Bīlmani, ieskaitot Loja Hendersona atmiņas, ir rodama Ādolfa Sprūdža and Armīna Rūša rediģētajā krājumā Res Baltica. A Collection of Essyas in Honor of the Memory of Dr. Alfred Bilmanis (1887-1948) (Leyden, 1968. 303 lpp.) – ne tikai par viņa plašo diplomātisko darbību neatkarīgās Latvijas labā, bet arī viņa publikāciju pirmšķirīga bibliogrāfija. Abiem diplomātiem pateicību parādā ir arī igauņi un lietuvieši.

Jānis Krēsliņš, Sr., Ņujorkā

[Kultūras vēsturnieks, Rakstu Rīgā, 3 sēj. (2004-2008) autors – red.]

 

 

Ar baudu lasu JG282. Jūsmoju par Sarmas Muižnieces-Liepiņas stāstījumu par Raiņa & Aspazijas simtgades pasākumu Teksasā. Kāda viņai krāšņa valoda! Kāds sirsnīgums! Kāda humora izjūta! Nu lieliski!

Franks Gordons, Telavīvā, Izraēlā

[JG līdzdarbinieks, vairāku grāmatu autors – red.]

 

 

Jāpiekrīt Vijai Beinertei (JG281 rakstā „Lai vēstures mācība mūs iedvesmo“), ka šodienas Krievija, diemžēl, savā oficiālā propagandā daudz ko pasniedz ačgārni. Gribētos piebilst, ka tagad viņi ir aizmirsuši, ka uzvara tika izcīnīta ne tikai ar „sabiedroto atbalstu“. Varonīgi cīnījās arī citas PSRS tautas. Maskavā izdotā grāmatā Народы перед зеркалом (Tautas spoguļa priekšā – Редакция журнала Дружба народов, 2014) (kur iekļauts, starp citu, arī Laimas Muktupāvelas stāsts par latviešiem) bijušās PSRS tautu rakstnieki, žurnālisti u.tml. izklāsta savu redzējumu. Un, lūk, ko par II Pasaules karu raksta Almati (Kazahstānā) žurnālists Seidahmet Kuttigan: Krievu kara vēsturnieki un Berlīnes operācijas (1945) ģenerāļi zina, ka kazahs bija pirmais, kurš virs reihstāga uzlika sarkano karogu – vecākais leitnants Rahimžan Koškarbajev, pie kam Mihail Jegorov, oficiālais karoga uzlicējs [krievs – red.], pēcāk kara draugu lokā lūdzis piedot par to, ka politisko apsvērumu dēļ viņam pieškirta atzinība un apbalvojums… Ir zināms, ka arī Latvijā agri sākās prethitleriska pretošanās kustība. Un tautas dzīvē grūti novilkt striktu robežu starp nacionālo pretošanos un padomju/sarkano pagrīdi... 

Irina Cigaļska, Rīgā

[Rakstniece, tulkotāja – red.]

 

 

JG ir īsts varoņu veikums. Rezultāts tiešām ir izcils. Katrs numurs satur tik daudz vērtīga un pamācoša. JG ir daudz vairāk nekā trimdas un Latvijas vienotāja. Tas ir izdevums, kas veltīts mūsu kultūrai, mūsu vēstures skaidrošanai, izcilu personību piemiņas uzturēšanai!

Z-s, Rīgā

 

 

Šodien aizvedu meituku ekskursijā uz jauno Nacionālo bibliotēku. Un tur, starp citu, apskatījām arī ekspozīciju, kas veltīta JG jubilejai. Ļoti akurāta, to apskata ne tikai lasītāji, kas sēž bibliotēkā, bet arī interesentu grupas. Cilvēki joprojām vienkārši iet uz jauno bibliotēku to aplūkot. Jā, un paldies, ka esat arī mani drukājuši. Savādi, bet Latvijā vairs stabila literatūras žurnāla nav, kopš aizvērās Karogs.

Rimants Ziedonis, Rīgā
[Prozaiķis, dzejnieks – red.]