Kā klusa, melna acs

Ezers no tālienes atstaro pirmais

Noslēpumaini savādā skatā.

Jā, es labi atceros vēl;

Tu mūžam un allaž biji tāds –

Dziļš un noslēpumains, un melns,

Nepieejams, bruņojies staignēm,

Un visus baidošs no sevis prom.

Tikai notālēm vien es varēju sēdēt

Un drūmi vientuļā skaistumā vērties.

Ar meža ūdensputniem tu draudzējies vien,

Kas no tālienes atskrien un aizskrien tāli

Kā tevis sūtītās domas un ilgas.

Apkārt tev zilruda rāva mirdz

Draudošās krāsās kā zobens un varš;

Aug vaivariņš, reibušu darīdams galvu,

Aug sīki krūmiņi, govis vezdami maldā.

Un garas zāles un mānoši sausnējas sūnas –

Paļaujies vien un kāju uz cinīti cel –

Visi audzēji rijīgo muklāju sedz

Un tos, kas paļāvušies uz gludo ceļu.

Ko tu tā gaini visus, kā sargādams ko?

Baidošs reizē un vilinošs tomēr,

Nemīlīgs, noslēdzies ezers guļ,

Viņpusē paceļas kalns ar skaistu muižu,

Bet ezers ir viens un viens.