Pauls Raudseps

RAIŅA SAPNIS

 

Viņš gribēja būt ne tikai tautas mīlēts dzejnieks, bet arī valsts galva. Kāpēc Rainim tas neizdevās?

Rainis bija nikns. Es Latviju uzcēlu, ziedoju tai savu mūžu, savus dzejas darbus. Kad nu uzcelta valsts un es gribu tai kalpot, jūs man neļaujat to darīt.

Tā dusmu uzplūdā lielais dzejnieks pārmeta savas partijas biedram, vienam no sociāldemokrātu līderiem Fēliksam Cielēnam, kad 1923. gadā jau otro reizi partija nebija piestrādājusi pie viņa nonākšanas kādā no valsts augstākajiem amatiem. Jau 1920. gadā viņš nekļuva par Satversmes sapulces priekšsēdētāju, kas vienlaikus pildīja arī valsts galvas funkcijas, bet pēc divarpus gadiem partija viņu nevirzīja ne par prezidentu, ne Saeimas priekšsēdētāju, ne par ministru.

Kāpēc Rainis nekļuva par prezidentu? Vairākās Austrumeiropas valstīs demokrātijas pirmajos gados pēc I Pasaules kara beigām slaveni, iecienīti garīgās dzīves pārstāvji ieņēma augstus amatus. Polijas premjerministrs un ārlietu ministrs 1919. gadā bija pasaulē slavenais pianists un komponists Ignacijs Paderevskis. Filozofs Tomašs Masariks palīdzēja dibināt Čehoslovākiju un kļuva par tās pirmo prezidentu. Arī pēc komunisma krišanas inteliģencei bija liela loma mūsu reģiona politikā: Čehijas prezidents bija dramaturgs Vāclavs Havels, Ungārijas – dramaturgs un tulkotājs Arpads Gencs. Pārejas laikos tautas, kurām politiskās tiesības bijušas ierobežotas, bieži vēršas pie kultūras darbiniekiem, kuri viņus pirms tam ir garīgi pārstāvējuši.

Rainim bieži un ne bez pamata piedēvē patmīlību, tomēr nav arī tā, ka ideju par vadošas vietas ieņemšanu jaunajā valstī viņam būtu uzbūris tikai egoisms.

Lai gan dzejoļus viņš rakstīja jau ģimnāzijā, Rainis pirmo reizi pievērsa sev latviešu sabiedrības uzmanību kā kreisi noskaņotās avīzes Dienas Lapa redaktors un viens no jaunstrāvnieku līderiem 19. gs. 90. gados, un viņam bija nozīmīga loma sociālisma ideju izplatīšanā Latvijā. Viņš pats rakstīja: 1893. gadā, atpakaļ braucot no Vācijas, ievedu veselu somu ar sociālistisku literatūru, un tā no mana čemodāna izauga latviešu sociālistiskā kustība.

Kā dzejnieks Rainis kļuva pazīstams tikai pēc aresta par līdzdalību jaunstrāvnieku kustībā un izsūtīšanas 1897. gadā uz Krieviju, un arī viņa pirmie dzejoļu krājumi bija ar politisku nokrāsu. Tālas noskaņas zilā vakarā apcerēja izraidītā cerības uz pārmaiņām dzimtenē (Es vērīgi klausos / Šos garos gadus, / Vai neskan balsis, / Kas ziedonim radus?) un šķiru pretrunas (Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi...), bet nākamais krājums Vētras sēja pilns 1905. gada revolūcijas kareivīguma (Tā nevar palikt, tā nepaliks, / Līdz pašam pamatam jauns viss tiks!).

Pēc revolūcijas nonācis trimdā Šveicē, Rainis turpināja rakstīt politiski uzlādētas dzejas un lugas, kas izsauca plašu rezonansi Latvijā. Par sava veida kulmināciju var uzskatīt Daugavu, par kuru brīvības cīņām veltītā atmiņu krājumā Daugavas sargi rakstīts: J. Raiņa „Daugavas” pirmais izdevums parādījās 1919. g. septembra mēnesī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai; šo izdevumu izpirka divās nedēļās. Daudziem karavīriem gan tieši frontē, gan atpūtas brīžos tuvākā aizmugurē varēja redzēt rokās „Daugavu”, kur tie smēlās sajūsmu: sakarā ar to daži karavadoņi bija izteikušies, ka Raiņa „Daugava” atsvērusi veselu pulku... Ja ņemam vērā, ka „Daugava” uzrakstīta dažus gadus pirms Bermonta uzbrukuma, ka tās saturā gandrīz uz mata atspoguļojas viss tas, kas notika Daugavas krastos 1919. g. oktobrī un novembrī, ka dzejnieks tieši uzminējis lielo un izšķirošo notikumu vietu, ka beidzot šī dziesma nāca visīstākajā laikā, tad mums jāatzīst, ka nemirstīgā sērdieņu dziesma ir gaišreģa pravietojums visai tautai. Šā dziedājuma spēks vēl arī šodien nav aizmirsts, jo no tā ņemtos vārdus Mārtiņš Brauns pārvērtis gandrīz vai par otru himnu – Saule, Pērkons, Daugava.

Raiņa atgriešanās Latvijā 1920. gada pavasarī bija īsts triumfa gājiens. Rīgas dzelzceļa stacijā 10. aprīlī viņu ar Aspaziju sagaidīja ne tikai dažādas prominences, bet arī milzīgs skaits rīdzinieku. Cielēns savās atmiņās raksta: Galvaspilsēta bija karogota un stacija dekorēta puķēm un vītnēm. Skolu jaunatne stāvēja ielu malās goda sardzē. Ļaužu jūra vētraini uzgavilēja lielajiem nacionālajiem dzejniekiem un brīvības cīnītājiem. Nacionālajā operā notika svinīga abu dzejnieku godināšana, kurā piedalījās ne tikai sociāldemokrāti, bet dažādu politisko novirzienu pārstāvji, un Raiņa pārnākšanu apdziedāja pat krasi atšķirīgas, labējās vadonisma ideoloģijas pārstāvis Edvards Virza: Virs torņiem un fasādēm flagas, ik laukums tā laistās un viz, / Pilns ļaužu, ka liekas - uz ielām ir pilsēts iznācis viss (..), / Jau skan kaut gaviles diktas, un ļaudis tālāku veļ. / Vai vadoni, veicēju kaujā tur rokas uz vairoga ceļ? / Nē, pilsētā šajā pie tautas ir nonācis dziesminieks viess / No augstuma sava, kur ilgi ar viņu runāja Dievs. (..) / Tur iet viņš pa pilsētas ielām un aizsaules mirdzuma josts, / Un, redzot tā ģēnija gaismu, ir aizmirsies tautai tās posts.

Rīgas pilsētas dome vienbalsīgi nolēma nosaukt divus pilsētas lepnākos bulvārus dzejnieku vārdos. Tautas padome jau bija pieņēmusi sevišķu likumu, lai Rainis un Aspazija varētu kandidēt nedēļu pēc viņu ierašanās notiekošajās Satversmes sapulces vēlēšanās, kas viņiem citādi būtu liegts, jo abi nedzīvoja Latvijā vēlēšanu izsludināšanas laikā. Rainis visos piecos vēlēšanu apgabalos ieņēma pirmo vietu sociāldemokrātu partijas sarakstā, kuri pārliecinoši uzvarēja vēlēšanās un ieguva 57 no 150 vietām. Kārļa Ulmaņa un Jāņa Čakstes Zemnieku savienība tālu atpalika, paliekot otrajā vietā ar 26 deputātu mandātiem.

Pēc tādas atgriešanās dzimtenē kuram gan nebūtu licies, ka viņam būtu dabiski kļūt par jaunās Latvijas pirmo personu? Taču tā nenotika. Kad 1920. gada 1. maijā sanāca Satversmes sapulce, tika izvirzīti divi kandidāti uz priekšsēdētāja amatu, kas būtu vienlaikus parlamenta vadītājs un valsts galva: Zemnieku savienības Jānis Čakste un sociāldemokrātu Rainis. Čaksti ievēlēja pirmajā kārtā ar 83 balsīm, bet par nesen sumināto dzejnieku nenobalsoja pat visi viņa partijas biedri, un viņš saņēma tikai 48 balsis.

Bija sācies reālpolitikas laiks. Sociāldemokrātu vadība labi saprata, ka, par spīti uzvarai vēlēšanās, viņi Satversmes sapulcē bija mazākumā, jo Zemnieku savienībai kopā ar radniecīgajām labā spārna jeb „pilsoniskajām” partijām bija vairāk nekā 60% balsu, un tie politisku iemeslu dēļ negribēja ļaut sociāldemokrātu pārstāvim kļūt par faktisko prezidentu. Kā var noprast no Cielēna atmiņām, sociāldemokrāti to saprata un vienojās ar labējo spārnu, ka viņu kandidāts Andrejs Petrevics tiks ievēlēts par pirmo priekšsēdētāja biedru.

Rainis gan šo darījumu nesaprata. Kā raksta Cielēns, Rainis bija tik aizvainots, ka, noklausījies balsojumu rezultātus, demonstratīvi atstāja sēžu zāli un aizgāja mājās.

Satversmes sapulce strādāja gandrīz divarpus gadus. Rainis tās darbā ņēma aktīvu lomu un 1922. gadā kandidēja pirmajās Saeimas vēlēšanās. Kad tā sanāca novembra sākumā, atkal bija pienācis laiks izvēlēties –kas ieņems valsts vadošos amatus.

Sociāldemokrātu vadība atkal izsvēra reālās iespējas un nolēma prezidenta amatā atbalstīt Jāni Čaksti. Nespēdams sadzīvot ar Ulmani, viņš bija aizgājis no Zemnieku savienības un iestājies Demokrātiskajā centrā, un sociāldemokrātiem Čakste bija daudz pieņemamāks kandidāts nekā Ulmanis, kurš būtu reālākais labējā spārna kandidāts. Pretī sociāldemokrāti saņēma Saeimas priekšsēdētāja amatu, uz kuru virzīja juristu Frici Vesmani.

Šis lēmums tika pieņemts, nekonsultējoties ar Raini, un partijas biedru memuāros redzams, ka viņi par to jutās diezgan neērti. Gan Cielēns, gan Voldemārs Bastjānis raksta – visi uzskatīja, ka Rainis Saeimas priekšsēdētāja amatu nemaz negribētu, jo tas saistīts ar laikietilpīgu, – tehnisku darbu, kas viņam nepatiktu un nebūtu pa spēkam. Turklāt neviens nezināja, ka viņš šo amatu vēlētos, jo Rainis ne ar vienu, pat ar saviem tuvākajiem draugiem par to nerunāja, raksta Bastjānis. Vēlāk gan izrādījās, ka šo partijas rīcību un viņa kandidatūras neuzstādīšanu Rainis bija ņēmis ļaunā, tikai nevienam neko neteica un savu neapmierinātību neizrādīja.

Pēc Vesmaņa ievēlēšanas par Saeimas priekšsēdētāju pienāca laiks vēlēt prezidentu, un nu partijas vadībai bija jāpasaka Rainim, ka nolēmusi atbalstīt Čaksti. Šo nepatīkamo uzdevumu uzticēja Saeimas frakcijas līderiem Cielēnam, Bastjānim un Ansim Rudevicam, kuri Raiņa mājās Pārdaugavā dabūja noklausīties gan Aspazijas pārmetumus par partijas nogrimšanu materiālismā, veikalošanā un partijas lielo ideālu aizmiršanā, gan paša Raiņa, kā raksta Bastjānis, sarūgtinājumu un dusmas: Tauta viņu mīlot un cienot, ko pierāda viņa ievēlēšana visos piecos vēlēšanu apgabalos, bet partijas vadība to nesaprotot, tā cenšoties nostumt viņu malā.

Pēc Jāņa Čakstes kļūšanas par prezidentu Rainis līdz gada beigām neapmeklēja Saeimas sēdes, sakot, ka esot saslimis. Janvārī tika apstiprināta jaunā valdība, kurā arī sociāldemokrātiem bija savi pārstāvji, taču arī šoreiz starp tiem nebija Raiņa. Nu viņa pacietības mērs bija pilns. Rainis demonstratīvi pārsēdās sēžu zāles pēdējā solā, lai tā izrādītu, ka viņš ir konfliktā ar frakcijas vadību, kas viņu pazemojusi, raksta Cielēns. Viņš nesekoja debatēm, ne mazākā mērā neinteresējās par Saeimas darbību, kaut ko lasīja vai arī rakstīja un laboja rakstu korektūras.

Rainis kandidēja un tika ievēlēts 2. Saeimas vēlēšanās 1925. gadā. Pēc šīm vēlēšanām partija viņu beidzot izvirzīja par prezidenta kandidātu, un pirmajā vēlēšanu kārtā viņš no trim kandidātiem saņēma vislielāko balsu skaitu – 33. Taču acīmredzot nevēlēdamies, lai otrās vietas ieguvējs Ulmanis apvienotu ap sevi centra balsis un tiktu ievēlēts, sociāldemokrāti atsauca Raiņa kandidatūru un nākamajā kārtā atkal balsoja par Čaksti, kurš rezultātā otro reizi tika ievēlēts par prezidentu. Raiņa attiecības ar partijas vadību izlīdzinājās tikai pēc 1926. gada decembra, kad Marģera Skujenieka „kreisajā valdībā” viņš kļuva par izglītības ministru. Šo amatu viņš ieņēma līdz valdības krišanai 1928. gada janvārī.

Par spīti slavai, kuru dzejniekam deva viņa literārie darbi, Rainis vienmēr uzskatīja, ka politiskā darbība ir daļa no viņa būtības. Ja es nebūtu politiķis – tad es nebūtu nekas! – viņš teicis. Un citā reizē šo atziņu papildina: Ja nebūtu bijis šo politiski sabiedrisko ierosinājumu un kopīgās cīņas ar tautas pamatšķiru par viņas tiesībām un nākotni, tad arī mani darbi būtu drīz apsīkuši. Mākslinieks var radīt tikai tad, ja viņš līdzi dzīvo sava laikmeta dziņām un vētrām.

Vai kaut kas būtu mainījies, ja Rainis tiešām būtu kļuvis par Satversmes sapulces priekšsēdētāju vai Valsts prezidentu? Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga, iespējams, viszinošākais vēsturnieks par starpkaru gadu Latvijas politiku, uzskata: Absolūti nekas nebūtu mainījies. Varbūt viņš pat būtu sliktāks nekā Čakste. Bažas par Raiņa praktiskā darba spējām, iespējams, bija pārspīlētas, jo kā Nacionālā teātra direktors un izglītības ministrs viņš parādīja zināmas administratora dotības.

Bet vai viņš būtu varējis vadīt Saeimu? Rainim bijusi vāja balss, un viņš ātri iekaisa, tāpēc viņš nebija līdzvērtīgs Čakstem reālo talantu ziņā. Būdams pilnīgi pārliecināts demokrātiskā sociālisma pārstāvis, Rainis vienlaikus gaidīja, ka būs kas vairāk. Nevienā, pat politiski vecā un ideālā sabiedrībā, nav piepildāmas tik dažādas ilgas – būt par tautas vienotāju un visas tautas pārstāvi, bet vienlaikus arī par partijas goda priekšsēdētāju, Saeimas deputātu un kreisās politikas pārstāvi, secina Stranga.

Varētu teikt, ka ne tikai savā mākslā, bet arī politiskajā dzīvē Rainis bija īsteni rainisks. Viņš gribēja apvienot nesavienojamo, sasniegt nesasniedzamo, un, kā daudziem viņa varoņiem, sapņa sadursme ar īstenību izrādījās dziļi sāpīga. (<www.irir.lv> 2015.10.IX).

 

Adriāns Kulpe. Rainis un Aspazija (Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas audzēkņu izstādē, 2015)

 

 

Paula Raudsepa raksta pirmpublicējums nedēļas izdevumā Ir (2015.9.IX – <www.irir.lv>). Autors dzimis ASV, kopš 1991.gada dzīvo Latvijā. Tautas frontes aktīvists, palīdzējis dibināt un pēc tam dažādos amatos strādājis laikrakstā Diena. Kopš 2010. gada ir viens no galvenajiem žurnālā Ir veidotājiem/komentētājiem.