Sanita Upleja

MĀKSLINIEKU UN CITU SŪTĪBA

 

Ķecerīga doma ienāca prātā Aspazijas un Raiņa jubilejas gadā, sekojot līdzi Latvijas sabiedriskajai sarunai par iespējamo cenzūras atgriešanos Latvijā un mākslinieku pilnīgu un neapstrīdamu izteiksmes brīvību.

Ja Rainis savulaik būtu vadījies tikai pēc pieņēmuma, ka māksla pastāv tikai mākslas dēļ un ka mākslinieka brīvības augstākais punkts ir šokēt, provocēt un bliezt ar lamu vārdiem, vai viņa literārais mantojums mums šodien Latvijā vispār būtu svarīgs un vai mēs veselu gadu atzīmētu viņa 150. dzimšanas dienu? Vai brīva Latvija vispār pastāvētu, ja mūsu tautas vārda un citu mākslu pārstāvji savulaik būtu tikai šokējuši, provocējuši un visādi citādi par katru cenu centušies pasaulei darīt zināmu vien savu īpašo iekšējo pasaules izjūtu?

Vai mums būtu tautas mīļākā grāmata Kaķīša dzirnavas un uzraksts uz pieminekļa Tēvzemei un brīvībai, ja Kārlim Skalbem nebūtu rūpējusi nedz cilvēka un sabiedrības tikumiskā daba, nedz Latvijas valsts pastāvēšana?

Un lieki piebilst, ka manis piesauktie Rainis un Kārlis Skalbe mums varētu daudz pastāstīt par tiešām īstu cenzūru, varas „pātagas” nāvējošiem cirtieniem, cietumiem un izmisuma pilnu īstu trimdu.

Jā, te vietā arī piebilst, ka abu minēto autoru daiļradē bijušas arī izaicinošas lietas attiecībā pret tā laika valsts un varas iestādēm, gan pašu sabiedrības nebūšanu un vājību iztirzāšana. Nenoliedzami, ka droši vien tas savulaik ne vienam vien bija licies šokējoši un provocējoši.

 

PLAŠĀKS JAUTĀJUMS. Taču, atgriežoties pie mūsdienām un sabiedriskās sarunas Latvijā, patiesībā jautājums par mākslinieka izteiksmes neierobežoto brīvību neizbēgami noved arī pie jautājuma par atbildību. Turklāt ne tikai par mākslinieka atbildību par sava darba tiešo rezultātu – tekstu, attēlu, priekšmetu, bet arī plašāku atbildību sabiedrības priekšā.

Proti, kādu ieguldījumu ar savu darbu jūs gribat un varat sniegt savas sabiedrības kopējai virzībai un attīstībai. Vai tiešām mākslas sūtība ir būt tikai pašai par sevi, atrauti no sabiedrības, kā tas nereti tiek daudzināts mūsdienu pasaulē, un ne jau tikai Latvijā vien? Vai par valsts un tautas kopējiem mērķiem un patību ir vērts domāt vien tad, ja tas ir valsts apmaksāts pasūtījums vai pasākums?

Mans mērķis nav kādu tiesāt un nosodīt. Mans nodoms ir mudināt aizdomāties par to, kā mēs katrs redzam sevi kā daļu no noteiktas sabiedrības, kultūrtelpas, valsts un pasaules pārvaldes sistēmas. Kā teiktu Rainis – es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu.

Turklāt tas attiecas ne tikai uz māksliniekiem un domātājiem, bet arī citu jomu darbiniekiem Latvijā. Es apzinos, ka nedaudz vispārinu un sabiezinu krāsas, tomēr, vērojot mūsu sabiedrisko sarunu, zināmas atziņas izsijājas. Piemēram, sports un kultūra ir atdalāmi no politikas un stāv tai pāri, tāpēc kultūras un sporta darbiniekiem ir tiesības bez sirdsapziņas pārmetumiem pelnīt Latvijas valstij nedraudzīgās valstīs.

Mūsu zinātniekiem un pētniekiem ir tik svēta akadēmiskā brīvība un neatkarība, ka viņiem ir tiesības visu dekonstruēt un kritizēt, bet mums nav nekādu tiesību no viņiem prasīt un sagaidīt dzīvē īstenojamus risinājumus mūsu sabiedrības problēmu risināšanai. Savukārt politiķu un ierēdņu vienīgā sūtība ir būt par kājslauķi mums visiem pārējiem, kur noslaucīt savu uzkrājušos nepatiku un dzīves rūgtumu.

Uzņēmējiem ir tiesības cerēt uz nemitīgu peļņas pieaugumu un nodokļu samazinājumu, neraugoties nedz uz tautsaimniecības attīstības cikliskumu, nedz svārstībām pasaules tirgos. Privātā īpašumā esošiem plašsaziņas līdzekļiem nav jārūpējas par sabiedrības izglītošanu un attīstīšanu, vien par saviem peļņas rādītājiem.

Diemžēl šādu uzskaitījumu varētu turpināt, jo mūsu ir tik daudz un mums visiem kaut kas ”pienākas” no kopēja valsts un sabiedrības katla.

 

KAS PALIEK PĀRI. Pēdējos 25 gadus mums Latvijā visiem ir tiesības un brīvības, taču vai mums ir arī atbildība un pienākums? Ja katras jomas un nozares pārstāvji pie pirmās izdevības „atkratās” no atbildības un pienākuma pret sabiedrības kopējām interesēm, tad kas gan paliek pāri? Kurš vai kuri būs tie, kam jāspēj saredzēt vadzvaigzne un jānotur šī tauta un valsts uz attīstības un uzplaukuma ceļa? Pašu vēlētajiem politiķiem mēs taču neuzticamies, bet māksliniekiem nav nekāda pienākuma būt par tautas sirdsapziņu.

Vai tiešām domājam, ka sabiedrībā un valstī, kur katrs neredz vai nevēlas redzēt tālāk par savu tiešo labumu un savu deguna galu, labklājība, brīvība un miers būs mūžīgi nodrošināti? Mūsu tautas un valsts vēsture liecina, ka lielāku brīvību un pašnoteikšanos sabiedrībai kopumā un katram tās loceklim atsevišķi esam varējuši izcīnīt vien tad, ja visu jomu un nozaru pārstāvji spēj saredzēt savu vietu lielākās kopsakarībās un nesavtīgi iesaistīties arī visu kopējā lietā.

Vai tie būtu pirmie latviešu uzņēmēji, kuri ar Rīgas Latviešu biedrības starpniecību lika pamatus daudzām mūsu kultūras un izglītības iestādēm, vai tie būtu mūsu dzejnieki un rakstnieki, kas tautas interešu vārdā izcīnīja grūtas cīņas ar ļoti skarbu varu un īstu cenzūru kā cara, tā padomju totalitārās iekārtas laikā. Patiesībā taču arī viņi varēja izvēlēties vienkāršāko ceļu un nodoties mākslai mākslas dēļ, nevis lauzīt galvas par tautas izdzīvošanu un nākotni. (www.irir 2015.8.X)

 

Raksts publicēts sadarbībā ar nedēļas izdevumu Ir un neatkarīgo žurnālisti Sanitu Upleju. Par autori skat. JG282:22.

 

 

Eduards Zariņš. Latvijas armijas karavīri (ap 1920. gadu)