Benita Veisberga

PIERAKSTI

 

Jā, pasaule mainās. Vispirms, atbraucis, viņš apstādina ratus pāri iebraucamam ceļam kaimiņa sētā. Un nekāpj ārā. Gaidu, gaidu, caur krūmiem var redzēt, ka viņš tur sēž, noliecis galvu. Uz mašīnas rakstīts, ka tas ir viņš, ko gaidu, amatnieks, jāsataisa izlietne. Nekāpj ārā, eju skatīties. Man pie ratiem pienākot, lēnām pagriež galvu. Pārlaiž man tādu slīdošu skatienu. Tomēr svempjas ārā no vāģa, ņem rīku somu un nāk, kur rādu uz mūsu durvīm.

Viņš būtu gulējis? Snaudis? Ka nav piedzēries? Tas žulganais skatiens, tur bij drusku kā brīdinājums, gandrīz drauds − ko tagad darīt? Vai nav pēdējā muļķība vest viņu iekšā, klusā pēcpusdienas stundā, kad viena esmu mājā? To es daru. Es nevaru viņam pateikt, nē, nenāciet, brauciet atpakaļ, es nevaru tā pateikt. Kas būs, būs. Aizvedu uz vannas istabu, parādu, kur labojams. Viņš lēnām sāk klabināties. Tāds vidējos gados pusmelnais, tīri glītu vaigu, spožu laulības gredzenu pirkstā. Pēc ļaundara gluži neizskatās, varbūt būs labi.

Kādu brītiņu viņš tur darās, tad viss apklust. Ausos. Klusums, turpinās klusums, no gaiteņa paskatos − viņš pilnīgā nekustībā stāv izlietnes priekšā, abas rokas uz tās atbalstījis. Atkal guļ? Tā var gulēt, stāvus? Zirgi tā guļ. Varbūt sadzēries zāles, par to tagad dzird. Apreibis tā, ka aizmieg stāvus. Kas tagad jādara? Man negribas iet viņam klāt, man par reibekļiem nav nekādas jēgas. Ka viņš nekrīt. Man ir taisni otrādi, man patīk, kad ir skaidrāks. Ja viņš krīt ar galvu pret vannas cieto, biezo malu... Es taču nevaru viņu noturēt. Un tad meklēt palīdzību pa tālruņu grāmatām, numuriem, skaidrot tām lentēm. Pogāties no vienas lentes uz otru, kamēr viss atnāk atpakaļ uz pirmo un jāsāk no gala. Nē, paldies par kūkām, labi, ka man jau astoņdesmit pieci. Lai viņš vēl paliek. Te ir pilnīgi kas cits, cilvēks nevar mūža galā... Eju uz virtuvi. Drusku pagaidīšu, varbūt viņš atmostas. Nāk kāda zīme. Pēdējā laikā tā bijis, kā turpat blakus stāvējis un gaidījis, gadās padoms.

Un tiešām. Te tagad nāk maza nodaļiņa par katlu skapi, viss sasaistās. Lielas lietas, mazas lietas, sasaistās, dzīvo kopā, ietekmējas − un tai pašā laikā patur savu īpašo būtību. Šis brīnumainais, neaptveramais sakārtojums, viss ir viens, bet katrs paliek savs, jāpaliek savam, citādi sajukums! Viens no virtuves zemajiem skapīšiem, pie tās sienas, kam otrā pusē vannas istaba. Katli, vāki, pannas, tikai ne visai labi sakārtoti, ieviesies tos tāpat bez skatīšanās iemest, nenolikt katru savā vietā, drusku tāda katlu kaudzīte. Itin nekāda nelaime. Es zinu savus vārāmos, es tos tāpat bez skatīšanās atrodu, mani pirksti tos pazīst. Kādreiz drusku jāpameklē, jāpavelk uz vienu, otru pusi, drusku troksnis. Kā jau kad katli, pannas saskaras. Dažreiz tas iznāk tā skaļāk. Ēris, mani uzvilkdams, teica, ka lejā dārza nokalnē var dzirdēt, kad meklēju mazo katliņu. Es zinu, tas nav pareizi, sava noteikta vieta ir ārkārtīgi svarīga, es tiešām zinu. Jau gadiem grasos skapīti sakārtot, neesmu to izdarījusi.

Bet kas nu notiek? Debess zin labāk. Atveru skapīti, man vajag lielo pannu. Tā kaut kur paslēpusies. Pastumju katlus, panna izkrīt uz grīdas, ar tādu kārtīgu blīkšķi apgāžas − un viņš atmostas. Dieva pirksts, ir vajadzīga palīdzība un tā nāk. Ar manu nesakārtoto katlu palīdzību, katram mākonim zelta maliņa. Viņš atkal klabinās. Tur vairs nav tas baigais klusums, iet uz labo pusi! Brīnumaini, kā viss sasaistās, neiedomājamos veidos. Tolstojs arī kaut kur saka, ļauj dzīvei notikt, dzīvei arvienu taisnība. Jā, viņš atmostas. Un viņš vairs neaizmieg. Viņš nekrīt, sataisa izlietni. Es viņam ātri samaksāju, lai viņš var braukt, un viņš ir prom. Koki stāv aiz loga, es esmu savā vietā, tā atkal ir mana. Tas ir pilnīgi nepieciešams, savs kaktiņš, savs stūrītis, lai viņi nepūš pīles par daudzkultūru valsti.

Tas nav viss. Paņemu lapu, jāuzraksta kā pasaule mainās. Cik citādāk viss iesākās Jelgavā. Kad strādnieks pabeidza darbu, viņi abi ar auklīti apsēdās virtuvē pie galda, un viņa izlasīja viņam priekšā gabaliņu no Bībeles. Lielais, svarīgais, ko viņa zināja, kad iespējams, bija jāsaka citiem. Aiz loga klusa iela, kastaņkoks. Dažās vietas tā ziedi brīnumaini uzbirst uz pelēkiem apaļiem akmeņiem.

Labi, uzrakstu: atbrauc plumberis, tā viņus te sauc. Bet tā taču nevar teikt! Plumberis, pū, nekādā ziņā, vēl vienu draņķi. Zvanu uz Losu, prasu vai viņi zin, kā latviski sauc plumberi. Globalizācija, tagad latviešu vārdus jāmeklē pa Kaliforniju. Rūdis vada otrā galā mierīgi saka – „cauruļnieks”. Mirkli šķiet tā kā pagarš, bet tūliņ viss skaidrojas, stājas vietā. Tiešs, noteikts vārds, pasaka, kas ir, tā vajag. Taisni labi, ka garāks. Pati nebeidzu apbrīnot somu garos vārdus, pašsaprotamību, ar kādu viņi tos saka. Garus vārdus, vienu pēc otra, viņi i nedomā skriet un bērt no citām valodām paķertus, visādus īsinājumus, pirmos burtus, kamēr pats vairs nezin, par ko runā. Viņi saka savus vārdus, pat nesaprasti, tie iedveš cieņu, kas viss tur ir, tais galotnēs, locījumos, gadu simtus veidojušas likumības kopā ar senām, dārgām zemes īstenībām. Pagātnes dzīvums šodienā. Tas viss tur ir, cik lieliski ar noteiktību teikt savus vārdus!

„Cauruļniekā” ir kaut kas no vārdam dodamas, pienākošās vietas un laika, re, vēl viena zelta maliņa. Stāvguļa aizved pie vajadzīga vārda. Vēl vairāk, pie tā, kas tagad svarīgs, darāms, par ko jārūpējas, mūsu valoda! Brīžiem šķiet, ka tā jau aiziet, šķiras no mums, gandrīz veselus teikumus saka ar citu valodu vārdiem. Savus atstāj, pamet, atbaidoši, satriecoši. Beidzamais brīdis par to rūpēties, turēt, tīrīt, sargāt, meklēt jaunvārdus. Vai nevar tā – mums ir vajadzīgi jaunvārdi, un mums ir daudzi nelietoti, aizmirstībā grimstoši veci vārdi, lietot kādus jaunvārdiem? Tā kā viens teica garāžas vietā „stadula”. Valodniekiem papētīt, apzināt veco vārdu nozīmi, saturu, vai nav līdzība tam, kas jāizsaka jaunvārdam, varbūt der. Tie vecie vārdi ir tik stingri, skaidri, veseli, kā tādi zelta gabali. Kā gaidīdami lietā likšanu. Protams, labi, paldies Dievam, ka tas stāvguļa ir projām, ko tad es būtu iesākusi, ja viņš te apgāztos. Bet re − parādās zelta gabali. Pasaule mainās, bet pamati vēl ir, mākoņiem zelta malas. Ir un ir, tas jāliek aiz auss. Ei, vēl viens zelta gabals. „Jāliek aiz auss” − vai šis mums nav labs teiciens? Vai vēl kur citur pasaulē tāds ir?

* * *

Zelta malas, zelta gabali. Zelta kalns. Mums ir zelta kalns. Goda vārds, mums ir, es nepārspīlēju. Tā izteiksmes tīrība dainās, tā skaidrā teikšana, vienreizēji. Tas tur ir, melns uz balta. Liekais nost, tikai tas, kas tiešām ir.

Kur, Dieviņi, tu stāvēji,
Ka es tevi neredzēju?
Vidū sētas, pagalmā,
Vībotnītes ceriņā.

Vienmēr, tepat blakus. Dienišķi, dabiski, vienkārši. Dainu vērtību mēs zinām, bet nupat tā ceļas un rādās pa īstam, tagad, kad melīgais, mākslīgais, nederīgais tādos daudzumos pārņem pasauli. Dainu izteiksmē ir atbrīvošanās no tā. Attīrīšanās no liekā un nepatiesā sārņiem, tas, kas šodien tik nepieciešams. Uzticīga, nemitīga skaidrības turēšana, vietas došana gaismai, tas tur ir. Ar to kā dienišķu pašsaprotamību mūsu dainu teicēji dzīvoja un strādāja savos laukos. Mums ir zelta kalns, mums jāzin to turēt. Savus laukus, savus vārdus, tas nav atdodams.

* * *

Brīnišķīgi līst, pirmais rudens lietiņš. Tas nāca klusi, lēni, bez vēja. Veselu dienu tā tuvošanās bij kā liels, pelēks svētbrīdis. Un nu uz sausās, izkaltušās zemes krīt smalks, rāms lietiņš. Rokas atkal saliekas pašas no sevis. Ka ir lietus. Ka līst. Ka zeme to gaida. Un saņem. Ka lietišķais, vajadzīgais notiek labestībā un skaistumā, ka tas ir tik brīnumaini iekārtots.

* * *

Kaimiņi labo savu māju. Bet viņu kaķim tas nepatīk, sparkšķi, tarkšķi, sveši vīri. Ja tā, tad viņš nāk pie manis. Viņš tur paēd brokastu, atnāk, nomazgā ķepas un apguļas saulītē pie oleandru krūma. Pilnīgi saprotams, trokšņu sen jau par daudz. Ar noteiktību viņš sevi attālina no tā, viņš zin, kas ir labs un kas nav labs. Lieliskā vienkāršība, nevilcināšanās kā viņš to nokārto! Viņš neveltī dārgu dzīves laiku visādām apsvēršanām, pārlikšanām, pagaidīšanām. Viņš tūliņ dara tā, lai dzīvē paliek lielās, īstās vērtības, klusums, atvasaras saule, dzīvi augi. Lai tas ir tuvumā, skar gan miesu, gan dvēseli. Viņam ir pilnīgi skaidrs, kas turams dzīvošanā. Tāds kaķis. Kad viņš te pirmo reizi atnāca, viņš man diezko nepatika. Tik melnbalti raibs, tāds īstens bastards. Bet lūk, ko viņš zina. Un cik līdzīgi mēs abi jūtam.

* * *

Ziņās caurām dienām skaita nošautus, nogalinātus, saspridzinātus, zagšanas, krāpšanas, izvarošanas. Šodien paspīdēja kas cits. Kāds pētnieks teica, ka bites, kad aizlido tālu un apmaldās, atrod ceļu atpakaļ uz mājām, vadoties pēc zvaigznēm, pēc Piena ceļa. Lūk, lūk − bite un zvaigznes, to vienība, spēks. Un: „atrod ceļu atpakaļ uz mājām”. Šī pašsaprotamība, jābūt tur. No visas lielās pasaules neskaitāmām vietām, jātiek uz savu kāri, tās vienas liepas stumbrā dārza malā. Jābūt tur, un zvaigznāji saprot, palīdz aiztikt, kad vajadzīgs. Šodien paspīdēja tas.

Bites un zvaigznes zin par mājām. Skudras, lāči, cilvēki, svēteļi, tautas. Brūnaļu ganāmpulks manas bērnības vasarā zināja par mājām. Šī dārza zīlītes to zin. Bet Krievija? Neatlaidīgi, nemitīgi strādā pie cilvēka šķiršanas no mājām, mājvietas postīšanas. Kas tas ir? Kā tas var būt? Mulsina mērogs, noturība, kādā tas notiek. Tā atkārtošana, turpināšana, palikšana pie tā! Runa taču ir par gadu desmitiem, cilvēku miljoniem. Kā tas var būt?!

Padomju Krievija ved cilvēkus no Austrumeiropas, Kaukāza zemēm uz Sibīriju un citur savā lielajā, daudzviet citām tautām atņemtajā zemē. Pārvieto tautu daļas, veselas tautas. Viss sīki izdomāts, lietišķi sakārtots. Laicīgi, gadus iepriekš, sagatavo izsūtāmo cilvēku sarakstus. Noteiktā datumā naktī pie tiem, bruņotu sarkanarmiešu pavadībā, ierodas apcietinātāji. Apvaino pretvalstiskumā, pavēl saģērbties, paņemt nepieciešamo, cik rokā var panest, kāpt armijas kravas mašīnā, braukt līdz. Stacijā gaida garš vilciens ar lopu vagoniem, kad pilns, sākas ceļš uz Krievijas plašumiem. Daļa to neiztur, nomirst ceļā, sevišķi vecie cilvēki un bērni, citi mirst vēlāk. Ieslodzījuma vietu skaits aug, izveidojas vesels gulagu tīkls, pastāvīga dzelzsceļu, liellaivu satiksme uz turieni. Pagaidu nometnes gadījumiem, kad pārvietojamo plūsma sabiezē, jāpagaida. To pārzin valdība, apkalpo un uztur iedzīvotāju miljoni. Valsts dzīves sastāvdaļa. Pārvietotie ir beztiesīgs darbaspēks, balsts Krievijas saimniecībai. To saskaņo ar citām jomām, likumību, izglītību, ideoloģiju. Skolu grāmatās, vēstures grāmatās cildina Staļinu, māca jaunatni cienīt viņa devumu valstij. Krievijas rūpniecības attīstīšana. Un pakļauto tautu nīdēšana, divi zaķi ar vienu šāvienu. Nemitīga postīšana, ārdīšana, un tā nav izbijusi pagātne, to turpina – tagad Gruzija, Ukraina... Kaut kas iesakņojies.

Gluži nedomāti atzari, negaidīti dzinumi uztīklo no šī sakņojuma. Tie divi čečenu izcelsmes brāļi, kas piedalījās Bostonas maratona spridzināšanā. Ir ļoti iespējams, ka viņi Amerikā vispār neatrastos, ja Krievijā viņu ģimene, tāpat kā viņu tautas brāļu tūkstoši, nebūtu aizvesta no mājām svešumā, kur viņi bija nelaimīgi, meklēja panesamāku dzīvi citur. Varbūt bez šī pamata Bostonas nelaime nebūtu bijusi. Pretišķības, nemieri Kaukāzā, terorisms, par ko Krievija sūdzas. Taču pašas Krievijas ilgā valsts terorisma izaudzināts − kad tautas pakļauj, atņem zemi, valodu, liedz būt tām, kas tās ir. Vīrus pazudina, sievām apliek spridzekļu jostas un bumbo teātri. Kaukāza terorisms ir vērā liekams atgādinājums, cik dziļa ir tautiskā piederība un kādi kropļojumi izaug, to necienot. Ka paši krievi, gan bagāti, gan nabagi bēg projām no savas zemes, grib dzīvot citur − arī tam ir kāda sagriezusies saikne ar tur ilgi kopto cilvēku šķiršanu no mājām.

Kaut kas aizmirsts, kā atmiris. Mājas, sava vieta, visa pasaule to zin. Kaimiņu kaķis atnāk, paguļ saulītē, bet šad un tad paskatās uz mani, ko es saku, vai es esmu ar mieru. Viņš zin, ka te ir mana māja, un kad ieiet otra mājā, to patur prātā. Tas pats paliek prātā. Kāda Dieva, dabas likta īstenība, gan cilvēks, gan dzīvnieks to nojauš. Krievija ne. Šķir, jauc, ārda, ved cilvēkus projām, ved mājās svešus. Prasa runāt savu valodu, pašu valodu likt malā. Valodas dzēšana viens no galveniem tautu nīdēšanas veidiem, tas tur skaitās varenums. Ukraina esot Krievijas daļa. Vesela liela zeme, gadu tūkstošus augusi, veidojusies tauta, valoda, kultūra... Krievijas daļai. Kas to var ņemt par pilnu? Kā paver muti, plūst meli. Kādu nelādzību tas radījis un turpina radīt pasaulē! No Krievijas jāuzmanās, kaut kas slims. Pazudusi kāda būtiska dzīves, cilvēka daļa. Ka Tolstojs, Čaikovskis, Solžeņicins no debesu valstības vēl kā palīdzētu, kāda bite pačukstētu par mājam čečeniem, gruzīniem, ukraiņiem, poļiem, latviešiem, igauņiem, lietuvjiem... Baismīgs nelabums aug pasaulē to neievērojot.

* * *

Nē, nekādas trīs daļas te nebūs, viena. Atbilstoši tam, kas ir. Runa taču ir par īstenību. Tu raksti, tev jāraksta, tas ir tas, ko tu dari. Un tad nāk brīdis, kad vairs nevar, nogurums stiprāks par visu citu. Vienkārši, tā tas notiek. Kur nu tādas muļķīgas izdomātas daļas, tagad, kad notiek pavisam kas cits. Puse klases biedru jau viņā saulē. Ienāk prātā kaut kur dzirdēts vai lasīts, ka lauku sievas gājušas uz mežu nomirt. Ticējušas, ka tā tas darāms, kad tā stunda pienāk. Ne uz slimnīcu, kur visādi vadi, šļaukas, sveši gaiteņi, uz mežu. Pie tā, ļoti saprotami.

Divas daļas varētu būt. Tādas dabiski veidojušās, neplānotas. Otrā īsākas sadaļas, aprauti teikumi, iršana. Tā varētu, redzēs. Man parādīs, man pateiks no augšas. Tas jau notiek. Gaisā peld zīmes, čuksti, padomi, pietuvojas, pieskaras paši bez meklēšanas. Kā līdzēt gribēdami, kā redzēdami krājamies un augam nepadarītus darbus, veidojam bezjēgu, kas nav panesama. Klasiskās mūzikas raidītājs spēlē Šūbertu, starp gabaliem pieteicējs īsi piebilst, ka viņam palicis daudz nepabeigtu darbu. Veselas 13 nepabeigtas klavieru sonātes vien! Arī Šūberts. Arī brīnišķi toņi, kas brīnišķos mirkļos no debesīm ieskanējās viņa galvā − paliek, pazūd kaut kur. Ir, un tad nežēlīgi pazūd. Liela iznīcināšana notiek. Bet nepabeigtā Simfonija, pilna, dzīva, bagāta, kļūst vērtība par sevi.

* * *

Nomācies, līņā. Kadiķa zari aiz rūts pilni ar mazām lāsēm. Tā kā vienmēr, kad līst, tā te bijis jau 47 gadus. Bet šodien redzu, ka lāsēs ir mirdzums. Burtiski − tās ir gaišākais, kas pašlaik ārā redzams, gaišākas par debesīm. Katrā mirdzums. Bet no kurienes? No kurienes tās ņem atstarot šo gaismu, kā tas saprotams? Diena, debess lietus pelēcībā, un kadiķī mirdzošu lāšu ķekari. Brīnums brīnuma galā.

Un ko ar šo godību izdara zīlīte? Viņām savas iešanas, skriešanas, arī lietainā laikā jāmeklē, ko uzkost. Viena ātrumā uzgrūžas zaram, un ķekars izšķīst. Lāses uz visām pusēm, kā dīvains kluss sprādzieniņš aiz rūts. Tad viss ir zemē. Zīlīte projām un zara galā divas izbrīnējušās piles. Tā tas notiek šajā pasaulē.

* * *

Zilspārnis rāda un rāda, ka nav tā kā Bībelē saka − lai mēs esam kā putni gaisā, kas ne sēj, ne pļauj. Viņi sēj. Ar nodošanos, neatlaidību, pārliecību, kopā ar gadalaikiem, lieliem spēkiem, viņi sēj, stāda, paglabā. Es taču redzu. Cik mežozolu viņi te nav sasējuši. Krietna daļa no lielajiem kokiem, kas sedz šos paugurus, ir viņu stādīti. Viņi kārtīgi pie tā piestrādā, viņi citādi nemaz nevar. Tas kaut kas ir.

Vispirms, ar zīli knābī, viņš lēkā pa mauru, meklē vietu, kad tā atrasta, nokasa gružus. Ar knābi izkasa bedrīti, ieliek zīli. Uzrauš virsū zemes, piespiež klāt. Pagroza galvu, paskatās. Uzliek vēl virsū nokritušu lapu, lai rakums mazāk redzams, kāds nesāk kasīt ārā. Lai sēkla mierīgi guļ zemē un var augt. Paskatās vēlreiz. Šajā mirklī viņā ir redzams tas teiciens „labs, kas padarīts”, un aizlido darīt citu.

Tieši tā kā Latvijā uz laukiem. Vispirms saimnieks ar apdomu izmeklē vietu. Apstaigā laukus, iet gar mežmalām, grāvmalēm, apskatās, ko kur sēs. Sagatavo zemi. Ieber sēklu, apklāj, lai aug. Paskatās uz augšu, jāredz, ko rāda debess. Labs ir, un iet darīt citu, darāmā netrūkst.

Es nenoniecinu Bībeli, tur ir daudz vērtīga. Viens no ceļiem uz Dievu, un labs katrs, kas ļauj Viņam tuvoties. Bet zilspārnis rāda, ka Bībele nav Dieva vārds, Bībele ir cilvēka vārds. Dieva vārds ir citādāks, lietišķāks, vieliski saistīts ar būtnēm un parādībām. Dieva vārds un Dieva darbs ir kopā viens. Katra lapa, bite, zīle ir Dieva vārds, zilspārnis pats ir Dieva vārds, saka un rāda, kas ir. Par sējām, pļaujām, visu ko. Ar pārliecību, bez mirkļa vilcināšanās dzen kaķi projām no savas ligzdas. Svešu savā ligzdā nelaiž, un kur vēl tādu, Kas grib tevi apēst. Tas ir Dieva vārds, labāk to dzirdēt.

* * *

No rīta, kā parasts, pirms ņemu papīrus, brīdi tāpat sēžu un skatos. Pretī uz galda Alpu vijolīte. Tā nesen noziedēja, bet lapas arī ļoti skaistas. Ar gaišāk zaļiem, iepelēkiem smalkiem rakstiem. Tie atgādina rakstus irbēm uz galvām un spārniem. Daudz līdzību un radniecību mums visiem.

Putnu raksti – bet kā tie veidojušies? Tas nav kā virspuses uzlikums, uzkrāsojums. O, pavisam, pavisam kas cits! Tas rodas katrai spalvai ieaugot zināmā vietā. Uz milimetra. Katra spalviņa, tikai mazu raksta daļiņu sevī nesdama, ieaug taisni tajā vietā, lai kopā ar citām tādām veidotu vienu noteiktu rakstu... te taču atkal ir brīnums. Te ir tik dziļš, smalks, sarežģīts saskaņojums, ka to nemaz nevar izteikt! Katrai krāsai, gaismai, skaņai sava ietekme, katram mirklim, domai, kustībai nozīme, sekas, visa pasaule pulsē šais saskarēs un sakaros. Kas to izdomāja?! Lapas raksti pazīst un sasaucas ar putna rakstu. Ar Lielvārdes jostu. Ar senu rakstu uz nodzeltējušas lapas tālā, neredzētā zemē. Pazīst, sasaucas. Bet nesaplūst. Paliek savs, tas jāievēro. Globalizēšana, saliedēšana neder. Katrs savs, raksts uz lapas un raksts uz irbes spārna, tikai tā tie patur savu esību, būtību, veido pasaules kārtību. Un visam klāt, kā nepieciešamība, liels daudzums skaistuma, atrasts par vajadzīgu. Brīnumaini. Pie tā aizved noziedējusi Alpu vijolīte, pelēcīgs raksts uz lapas. Kādu, dārgumu pilna šī pasaule, tepat virtuvē pie galda...

 

Ēra (Ervīna Antona) zīmējums. 1970. Kafija, papīrs. 23 x 30 cm