Jaunā Gaita nr. 283. Ziema 2015
VĒL NEDAUDZ PAR OKSANENU
Sofija Oksanena (Sofi Oksanen, 1977) ir somu rakstniece, kuras grāmatas tulkotas 30 valodās, saņēmusi daudzas literārās balvas, to skaitā Ziemeļu Padomes balvu literatūrā, Finnlandia balvu u.c., vairākkārt viesojusies Latvijā. Rakstnieces māte ir igauniete. Ar trešo grāmatu Kun kyyhkyset katosivat (2012 – Kad pazuda dūjas, 2015; angļu valodā When the Doves Disappeared, 2015) – viņa ir iekļuvusi laikraksta The Telegraph vienpadsmit šogad „noteikti izlasāmo” (must read) autoru sarakstā. Ievērību guvuši arī romāni Stalinin lehmät (2003 – latviešu tulk. Staļina govis, 2013) un Puhdistus (2008 – tulk. Attīrīšanās, 2011).
Šogad Toronto konferencē (Toronto Conference on Repressions and Human Rights), kas bija veltīta baltiešu deportācijām 1949. gada 25. martā, Oksanena, cita vidū, min Somijas „finlandizācijas laiku”: Viss, kam bija kāds sakars ar to, kas īstenībā bija noticis Igaunijā, piederēja privāto atmiņu sfērai, nevis kopējai publiskai atmiņai. Tā bija mutvārdu vēsture, par ko runāja tikai ar uzticamiem cilvēkiem. Par to nerakstīja... Par Igauniju skolā runāja tikai sakarā ar somugru valodām... Tie, kas izteica nepareizus uzskatus riskēja zaudēt iebraukšanas atļauju Padomju Savienībā, kur vēl joprojām dzīvoja mūsu radi... Kopš mans tēvs brauca strādāt Padomju Savienībā un māte tulkoja dokumentus tirdzniecībai ar Padomju Savienību, arī darbs bija pastāvīgi apdraudēts. Somijā darba iespējas iebraucējiem bija ļoti ierobežotas – izņemot tiem, kas iebrauca no Padomju Savienības un sadarbojās ar KGB. Baltijas valstu neatkarības atgūšanai tūdaļ sekoja (un joprojām turpinās) dekolonizācijas process, citējot rakstnieci: okupācijas armijas izvākšanās, privātīpašumu atdošana neatkarības perioda īpašniekiem, zemes reformas... Tika pierakstīti mutvārdu atmiņā uzkrātie stāsti. Deportētos rehabilitēja. Vāca grāmatas, lai tauta atgūtu atmiņu, ko okupācijas vara bija iznīcinājusi... padomju laika liekvārdību aizstāja ar vārdiem „okupācija”, „okupācijas armija”, „represijas”, „deportācijas”.
Oksanenas grāmatu latviešu lasītājiem aprakstītie notikumi Igaunijā ir analogi okupāciju laikiem pašu zemē. Romāna Attīrīšanās darbība norisinās galvenokārt Rietumigaunijas laukos laka posmā no 1936. līdz 1992. gadam. Pēc II Pasaules kara, padomju varai atgriežoties Igaunijā, iestājas neziņas, melu un baiļu periods. Vienkāršojot romāna sarežģīto uzbūvi, divas māsas, Ingela un Alīde iemīlas igauņu patriotiski noskaņotajā zemniekā Hansā. Ingela un Hanss apprecas, kļūst par meitas Lindas vecākiem. Bet Alīdes mīlestība pret Hansu nezūd arī pēc viņas laulībām ar Martinu Trū. Viņiem piedzimst meita Talvi. Ap šīm personām, viņu izjūtu niansētu aprakstu un padomjlaika dzīves atainojumiem veidojas viens no stāstījuma pavedieniem, kamēr otrs ir galvenokārt par Zāru no Vladivostokas, kura 1992. gadā, kā lietū samircis vīstoklis ar cilvēka apveidiem, atrasta guļot Alīdes pagalmā. Taču meitenes igauņu valodā bija kāds cits tonis, kaut kas vecāks, kožu saēsts un sadzeltējis (16. lpp.), konstatē Alīde. Trešo stāstu veido lietišķi padomju varas stingri slepeni Eks nr. 2 (1946-1951) ziņojumi.
Zāra un Alīde diezgan drīz konstatē savu radniecību izvarošanas rezultātā. Alīde, viena no sievietēm, kas pabijušas pagastnama pagrabā..., tāpat kā citi, gribēja izdzīvot. Arī Zāra atkārtoti pastāv uz to, ka aizbēgusi no sava vīra Pašas, īstenībā brutāla sutenera Berlīnē. Seksa tirdzniecībā izmantotām verdzenēm ir maza cerība sagaidīt patvērumu vai palīdzību.
Arī Hansam, cīnītājam par brīvu Igauniju, ir iemesls attīrīties. Viņš mežā pie savas slēptuves nogalina nesakarīgo Konstantīnu Trū, Alīdes vīra Martina brāli, kurš atgriezies atpakaļ Igaunijā no Ņujorkas. Hansam nav laika iedziļināties apstākļos. Konstantīns tiek nožņaugts, jo viņš ir redzējis Hansu, kurš oficiāli skaitās miris. Galvenais ir izdzīvot! Bet paliek rakstītais vārds, vēstules Konstantīna kabatās, ko Hans noglabā kopā ar savu burtnīcu zem slēptuves dēļiem.
Lai arī kā daži vecāki mēģina bērnus audzināt par valstij lojāliem pilsoņiem, tas ne vienmēr izdodas. Piemēram, Martina meita Talvi jau kopš pusaudzes gadiem raujas tikai uz Rietumiem, apprec ārzemju vīru, dzīvo Somijā un paretam apciemo māti Alīdi Igaunijā. Līdz ar padomju varas sabrukšanu, mainās arī ikdienas cilvēku attiecības, bet meli turpinās. Vai varbūt tās ir tikai sabiedrībā pieņemtas pieklājības formas?
Romāna Kad pazuda dūjas darbība risinās Igaunijā II Pasaules kara gados un arī 20. gs. 60. gados. Grafiskajā iekārtojumā nodaļas iezīmētas ar to laiku pastmarkām. Visu padomju laiku uz tām redzami krievu burti, pirms tam (1941) – nacistu kāškrusts ar uzrakstu ESTLAND/EESTI, bet pēcāk (1943) – tikai Hitlera ģīmetne un DEUTSCHES REICH.
Krustojas divi stāsta pavedieni. Viena centrā ir divi brālēni – spēcīgais brīvības cīnītājs, zemnieka dēls Rolands Simsons, un Tartu studējušais fiziski vājais Edgars. Abi savā laikā ir bijuši somu armijas treniņos. Juku gados Rolands iegādājas burtnīcu, lai dokumentētu boļševiku nodarīto postu, bet dara to uzmanīgi, nelieto cilvēku vārdus. Bezmugurkaulainais Edgars maina uzvārdus – vācu laikā Eggert Fürst, bet Edgar Parts padomju laikā, kad viņš pūlas atšifrēt Rolanda piezīmes savai topošajai grāmatai par nacistu briesmu darbiem, ironiskā kārtā arī par tādiem, kam pats, kaut arī ne to īstenotājs, bijis aculiecinieks. Viņš pauž oficiālo viedokli par igauņu nacionālistiem, kas bijuši tikpat ļauni kā nacisti un uz „imperiālistu rietumiem” aizbēgušie igauņi, visi spiegi un atriebības plānotāji. Neraugoties uz to, viņš tiek izsūtīts.
Otrs pavediens ir Edgara laulības ar biklo Judīti, kura drīz vien atskārst, ka vīrs ir homoseksuālis – vārds, kas romānā gan nav ne reizi lietots, jo par to nedrīkst runāt. Lasītājs uzzina, ka Judīte pirms tam piedzīvo mīlestību visā pilnībā ar vācieti Helmutu, SS hauptšturmfīreru, kurš gan neiederas savā stereotipā, grib tikt laukā no Berlīnes. Ko tu teiktu par dažām vistām, govi, vienkāršu dzīvi uz laukiem, kopā ar tevi? (148), viņš jautā Judītei. Bet tādas vietas pasaulē nav.
Pēc atgriešanās no izsūtījuma Sibīrijā, Edgars atsāk kopdzīvi ar Judīti, kura arvien vairāk sabrūk, kamēr Edgars darbojas „karjeras” labad, raksta un sapņo par savas grāmatas panākumiem, bet tos negūst, jo nav kompartijas biedrs un ir bijušais izsūtītais. Tēli būvē savas dzīves, sagraudami citu dzīves.
Sižetā iepītas daudzas vinjetes, kas raksturo laiktelpu. Pašnāvība ir kauns un grēks – tās īstenotājus apglabā ārpus kapsētas bez krusta. Lietuvu apbrīno, jo jaunajās rūpnīcās darbā pieņem lietuviešus, no kuriem pat jauni cilvēki stājas partijā, cerēdami, ka tas paglābs viņu zemi. Kāds dzejnieks slavina režīmu, tai pašā laikā organizēdams pagrīdes darbību.
Uz jautājumu intervijā (Toronto), kāpēc kara beigās cilvēki Igaunijā cerējuši, ka angļi vai amerikāņi nepieļaus Baltijas valstu otrreizēju okupēšanu, Sofijas Oksanenas atbilde – pēc I Pasaules kara angļi ir atbalstījuši Igaunijas neatkarības iegūšanu. Oksanena ir ieguvusi plašu ievērību tieši tāpēc, ka tēlu pagātne un paražas ir būtiski saistītas ar vācu un krievu okupāciju atnestajām ciešanām.
Anita Liepiņa
Par Anitu Liepiņu skat. JG282:21. Sakarā ar jau publicētajām [JG267(2011):80-82] Mairas Asares un Ainas Siksnas recenzijām par Sofijas Oksanenas romānu Attīrīšanās, raksts ievietots saīsināts.
