KAS – DZIMTENE?

Jānis Riekstiņš (sastād.). Latvijas bāreņi, kuri pazaudēja savu dzimteni. Rīga: Mansards, 2015. 200 lpp.

 

Šis dokumentu krājums stāsta par grupu bērnu, kuri 1944. gadā tika atrauti no savas dzimtenes un piecus gadus vēlāk no savas dzimtās tautas. Grāmatas virsraksts apliecina pirmo faktu, bet dziļākā traģika saistīta ar otro nodarījumu – abpusīgu zaudējumu, kura smagumu neiespējami objektīvi aplēst. Sakopotie dokumenti un atmiņu pieraksti stāsta par Latvijas bāreņu namu audzēkņiem, ko liktenīgajā 1944. gada rudenī vācu okupācijas iestādes evakuēja uz Vāciju un kuri karam izbeidzoties nonāca britu okupācijas zonā. Drāma noslēdzas piecus gadus vēlāk, kad dzīvi palikušie – gandrīz pēkšņi –  vārda pilnā nozīmē pazūd bez vēsts Amerikas, Kanādas un Austrālijas „kausējamos katlos”. Vāka attēls rāda bērnu grupu kāpjot lidmašīnā: „Latviešu bāreņu aizvešana uz Ameriku.”[1] Vēsturnieks Riekstiņš priekšvārdā rezignē: „Latviešu ģimenēs, latviskā vidē nokļuva tikai nedaudzi.” Kā pie tā viss nonāk, ir šī samezglotā stāsta galvenais pavediens.

Krājums – atšķirīgi no vairuma vēsturisku tēmu izklāstiem un monogrāfijām – ļauj no izmeklētiem pirmavotiem, sastādītāja priekšvārda, fotogrāfijām un nedaudz piezīmēm lasītājam pašam iztēloties notikumu ainu. Starp liecībām un dokumentiem tomēr vēl paliek tumšas neatbildētu jautājumu spraugas. Ap 400 bērnu (vairumā zīdaiņi vai pirmsskolas vecuma, daži vecāki), kopā ar daļu bāreņu namu personāla, tiek kuģos evakuēti (1944.X) uz Vāciju (8). Viena daļa drausmīgos kara beigu apstākļos aiziet bojā vai nonāk krievu rokās un, jādomā, atpakaļ dzimtenē. Rietumvācijā nokļuvuši (1945.V) ap 250, novietoti vairākās vietās Lībekas un Hamburgas apkaimē, britu zonā. (129) Sākumā par tiem gādā britu armija, tad UNRRA[2] (1945-1947), vēlāk IRO[3] (1948-1949), bet kopējas un audzinātājas turpina būt latvietes, arī daži vīrieši – skolotāji. Par viņu stāvokli un likteni turklāt neatlaidīgi rūpi tur un mēģina ietekmēt latviešu trimdas organizācijas (īpaši savu darbību atsākušais Latvijas Sarkanais Krusts – LSK), Latvijas sūtniecība Londonā un britu labdarības organizācija Save the Children (Glābiet bērnus). Visiem gādniekiem un labvēļiem mērķi un taktika ne vienmēr sakrīt – dokumenti ataino konfliktus dažādos līmeņos. Lasām arī par padomju repatriācijas aģentu ieinteresētību latviešu bāreņos. Tomēr no fotogrāfijām varam secināt, ka pēc kara briesmu norimšanas tie ir labi kopti un veselīgi. Krājumā bijušo audzēkņu pašu atmiņu nav – „pazudušo” bērnu pēdas sadzīt pētniekam nav izdevies. Toties vairāki dokumenti un atmiņu liecības ir viņu audzinātāju dažādos laikos un nolūkos rakstīti.

Vairums bērnu ir bāriņi tikai nosacīti – tiem dzimtenē ir zināmas mātes vai radi, kuri dažādu iemeslu dēļ nevarēja tos paturēt. (Vienā Rietumvācijas novietnē no 93 bērniem tādi bijuši 71 (95). Otrs demogrāfisks atklājums ir izteiktais zēnu pārsvars – no grāmatā ievietotajos sarakstos uzskaitītajiem 208 bērniem meitenes ir tikai 43, jeb viena uz katriem četriem zēniem. Tas uzkrīt arī fotogrāfijās. Šis fakts netiek komentēts – šķiet, ka mātes vai radinieki nolēmuši, ka ar meitenīti tikt galā būs vieglāk nekā ar puišeli!

Zūdīšanos par 250 latviešiem, kas pirms sešdesmit pieciem gadiem asimilācijas ceļā savai tautai pazuda, var pamatoti salīdzināt ar „krokodila asarām”. Piliens jūrā, salīdzinot ar tiem simtiem tūkstošu bēgļu bērnu un mazbērnu (ja ne miljons), kas – pat bez adopcijas sveštautiešu ģimenēs – gluži tikpat neglābjami mūsu tautai zuduši. Raudāt par šo cilvēku zaudēto garīgo mantojumu šķiet pamatotāk – to droši vien sajutis arī Riekstiņš, izvēloties grāmatas virsrakstu. Bet ne jau viņi to jūt! Pārdomas izraisa pretrunīgās „lielo cilvēku” intereses, kas šos bāreņus raustīja tik dažādos virzienos. Kur slēpjas motivācija? Kāpēc Hitlera Vācija savā agonijā viņus par varītēm veda uz Vāciju? Vai nebūtu bijis labāk atstāt, kur bija? Kāpēc Staļina repatriācijas aģenti tik ļoti centās tos atgriezt Padomju valstī? Jādomā, ka abas kara izpostītās un izkautās lielvalstis tīkoja nākotnes darba spēku un dzīvo spēku. Kāpēc rietumu sabiedrotie caur UNRRA un IRO tā pretojās latviešu bāreņu adopcijai latviešu bēgļu ģimenēs Vācijā vai vēlākās mītnes zemēs? Vai tikai humānu apsvērumu dēļ, lai nabaga bāreņi neaugtu nabadzīgās bēgļu ģimenēs, bet pārtikušās angļu, amerikāņu, kanādiešu vai austrāliešu ģimenēs? Kāpēc trimdas latvieši pretojās gan to repatriācijai, gan sūtīšanai uz Ameriku? Un tad vēl tie Kanādas katoļu svētie tēvi!

Pie katoļu tēviem vēl atgriezīsimies, bet pirms tam uzmanību pelna traumatiskie notikumi bēgļu sabiedrībā 1946. gadā, kad latviešu sabiedriskie darbinieki bija panākuši atļauju no britu militārās pārvaldes bērnu nodošanai latviešu ģimenēm audzināšanā. Tas tika izziņots un īstenots, un daudzi bērni jau nokļuva ģimenēs, kad UNRRA nāca ar pretēju rīkojumu – bērnus nekavējoties atgriezt bāreņu namos. Satraukumā Malentes (Lībekas tuvumā) latviešu bāreņu nama darbinieki apelē LSK priekšniekam: „Saņemot rīkojumu par bērnu atpakaļdošanu, lielākā daļa audžuvecāku iesniedz paši lūgumus 8. korp. štābam vai Mil. gov. 626, lai bērnus atstātu viņu audzināšanā, neskatoties uz to, tomēr visi bērni tika audžuvecākiem atņemti un nogādāti Malentē. (..) Mēs … lūdzam Jūsu gādību, lai bērnu nama audzēkņi paliktu latviešu aprūpē un nezustu mūsu tautai. Tāpat ģimenes, kas vēlētos savus audžubērnus atgūt, varētu tos saņemt atpakaļ audzināšanā” (48)[4].

Bērni palika bāreņu namos. Sākoties bēgļu izceļošanai uz tālākām mītnes zemēm, dažas latviešu ģimenes jaunajās mājvietās atsāka centienus izsaukt un adoptēt bāreņus no Vācijas. Pētnieks atzīst, ka tas sekmējies tikai nedaudziem. Kā piemērs šķēršļiem, ar kādiem tiem bijis jāsastopas, ir gadījums ar Annelīti. Šai nodaļai dots apakšvirsraksts „Kādas nesekmīgas adopcijas hronika” (148). 13 vēstulēs atklājas stāsts – sākumā jūsmīgi cerīgs, beigās skumjš. Kanādas latviete jau 1947. gadā rakstījusi bērnu nama latviešu vadītājai, ka vēlas adoptēt meitiņu, māsiņu viņas dēlēnam. No tai aprakstītām divām meitenītēm tā izvēlas nepilnus četrus gadus veco Annelīti. Uzsāk saraksti ar audzinātājām un sūta Annelītei dāvanas un vēstulītes. Paiet gads, UNRRA-u nomainījusi IRO, bet Kanādas „krustmāmiņa” vēl cerīgi cīnās ar iestādēm, lai panāktu Annelītes nokļūšanu viņas ģimenē Kanādā. IRO Bērnu labklājības valdes priekšsēdētāja raksta „krustmāmiņai” (1948.X): „Esmu saņēmusi atbildi no Ženēvas Starptautiskās Sociālās Palīdzības ar paziņojumu, ka viņi nebija spējīgi neko izdarīt, lai Jūs varētu uzņemties aizbildniecību par Annu.” Nav skaidrs, kas ir „Ženēvas Starptautiskā Sociālā Palīdzība”, bet rakstītāja piedāvājas „krustmāmiņai” lūgt palīgā Kanādas katoļu imigrantu palīdzības biedrības pārstāvi Salivanas jaunkundzi. Tā arī notiek, un – vēl vienu gadu vēlāk – Annelīte „ar kuģi Balou” (1949.XII) dodas uz Kanādu, bet – tas diemžēl nav viss … 166. lpp. ir 1950. 11. I  vēstule no Katoļu labklājības biroja direktora Tēva Tomasa Brenana: „… Jūsu reliģija nav Romas katoļu … No bērna dokumentiem mēs secinām, ka abi vecāki bijuši Romas katoļi, un saskaņā ar Ontario (Kanādas province) likumiem Romas katoļu bērns jānodod katoļu audžuvecākiem. …” Seko vairākas vēstules ar neizpratnes un līdzjūtības apliecinājumiem, un iespējamu risinājumu ieteikumiem, bet gala rezultātā Annelīte aiziet kanādiešos. Noslēgumā bijušās bērnu nama audzinātājas 1950. 15. III vēstule „krustmāmiņai”: „Jā, smalki mums tos bērnus gan prata prom paņemt. … Esmu vairākkārtīgi rakstījusi dažādām organizācijām, lai uzzinātu savas grupas bērnu adreses, bet vienmēr bez panākumiem. Aizbildinās, ka bērnam nebūtu vēlams atminēties pagājušos laikus …”

Vēsturniekam Jānim Riekstiņam Latvijas bāreņi personiski ir tuvi – dzimis 1942. gadā, bārenis, aizvesto bērnu vienaudzis. Uzaug bāreņu namā Naukšēnos. Tas nav starp evakuētajiem un turpina darboties Padomju okupētajā Latvijā. Par bāreņu aprūpi viņam iznāk grāmata Bāra bērni (1992) un 20 gadus vēlāk Sauli dzīves pabērniem – par bāreņu namiem Latvijas pirmajā brīvvalstī un II Pasaules kara laikā.[5] Latvijas bāreņu priekšvārdu Riekstiņš nobeidz ar šādu atzinumu: „Mēdz teikt, un tam arī es pievienojos, ka arī bāreņi ir tautas nākotne. Par tādiem latviešu tautai vajadzēja kļūt arī tiem Latvijas bāreņiem, kuri tika aizvesti uz Vāciju. Tā diemžēl nenotika. Kāpēc? Uz šo jautājumu pārliecinoši atbild šajā grāmatā publicētie dokumenti un atmiņu stāsti.”

Te nu jānopūšas … pārliecinoši atbild? Ir atbildes, bet vēl vairāk raisās jauni jautājumi. Kam pieder bērni? Kam bāreņi? Radiem? Valstij? Tautas gudrajiem? Svētajiem tēviem? Romas pāvestam? Apvienotajām Nācijām? … (!) … Cik svarīgas ir „asinis” – gēnu mantojums? Cik – kultūras mantojums? Vai cilvēkam ir vai nav tik svarīgi zināt par „dzimteni” un „asinīm”, kad viņam ir jau cita dzimtene un vēcāki?

Juris Šlesers

 

Juris Šlesers ir JG redakcijas kolēģijas loceklis.

 

---

[1] Datums gan uzdots mulsinošs: „1944. gada marts.” (!)

[2] United Nations Relief and Rehabilitaton Administration – Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas pārvalde.

[3] International Refugee Organization – Starptautiskā Bēgļu organizācija.

[4] Malentas bāreņu nama latviešu darbinieku ziņojums Latvijas Sarkanā Krusta pārvaldes priekšniekam amerikāņu un franču zonā. LSK darbinieki dažādajās zonās, šķiet, ne vienmēr darbojās saskaņoti.

[5] Skat. interviju ar pētnieku:  Arvis Ostrovskis: „Kaŗa bērnu liktensceļi”, Latvija Amerikā, 23.VIII 2015., 5.lpp.