Vēlos pateikties par Jaunās Gaitas garīgās veselības un mugurkaula stiprumu, vitalitāti un aktuālo domu atspoguļojumu. Redzu, ka žurnāls spēj aptvert Latviju miniatūrā formātā un parādīt tajā arī Latvijas gaitu pasaulē.

Ojārs Spārītis, Rīgā

[Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents – red.]

 

Sirsnīgs paldies par JG vienreizējā odiseja turpināšanu! Kā veidotāji spēj tik rūpīgi izsekot visiem notikumiem? Varu tikai apbrīnot!

Dace Aperāne, Ņujorkā

[komponiste, mūzikas pedagoģe – red.]

 

JG283 ir grafiski un vizuāli pirmšķirīgi iekārtots, ja arī reproducētās gleznas nav gluži pa manai gaumei. Kā parasti, izbaudīju Benitas Veisbergas „Pierakstus”. Viņai ir ko teikt, ko nevar sacīt par daudziem Latvijas dzejniekiem, sevišķi no jaunākās paaudzes.

Jānis Krēsliņš, Ņujorkā

[kultūras vēsturnieks, Rakstu 3 sējumos (Rīgā, 2004-2008) autors – red.]

 

JG283:35-40 – Elsbergam vāciski, krieviski vai angliski mākta valoda nav vis dabiska valoda. Gordonam, kuŗš to saprot – piecnieks.

Ainārs Zelčs, Alūksnē

[rakstnieks, tēlnieks – red.] 

 

Ja salīdzina ar dažādu kultūras izdevumu likteni Latvijā, šķiet gluži neticami, ka JG joprojām spēj apliecināt, ka stratēģiska domāšana un kultūrvides kopšana ir iespējama ilglaicīgi un konsekventi. Paldies redakcijai! Paldies arī labvēļiem!

Ildze Kronta, Rīgā

[JG līdzstrādniece, autore trīs literatūrkritisku rakstu krājumiem, to vidū grāmatai Laiks, ko neizvēlamies (2012), kur iekļauti arī viņas JG publicētie raksti (skat. JG278:59). Š.g. vasaras laidienā plānojam publicēt JG Ildzes rakstu „Post Scriptum" – red.]

 

Pirmais, ko JG283 izlasīju, bija spožā Leona Brieža eseja par Raini, kur autors ar retu precizitāti izceļ Raiņa dzejas lieluma avotus, tās mūžigās un nezūdošās vērtības. Daudz kas saista uzmanību arī citos Rainim veltītos materiālos. Arī vēstures daļā... Jā, un vēl – interesanti, dziļi, vietām ironiski pasniegti vērojumi ir Jāņa Elsberga piezīmēs par valodu. Un daudz kas cits...

Irina Cigaļska, Rīgā

[rakstniece, tulkotāja – red.]

 

Jaungaitniekus ar 60 gadu gara ceļa veiksmīgu nosoļošanu un dažādu kontinentu autoru apvienošanu sveic JG bijušais recenzents un mūžīgais lasītājs!

Ilgonis Bērsons, Rīgā

[literatūrzinātnieka Ilgoņa Bērsona jaunākais veikums ir Kārļa Skalbes Mūža rakstu 7. sējuma sastādīšana. „Mansarda” apgādā klajā laistajā darbā (2015) iekļauti 1920. un 1921. gadā sacerēti Skalbes raksti – red.]

 

Rīgas Latviešu biedrībā inteliģentu senioru vidū turpinu popularizēt Jauno Gaitu. Nav neviena, kurš nezinātu, kas ir JG. Kas lasītājus visvairāk uzrunāja pērngada JG numuros? – Bez Ulža Bērziņa atdzejojumiem no senislandiešu valodas, arī Sanitas Uplejas filozofiskie pārdomu raksti, kā arī viss sakarā ar Raiņa Aspazijas jubilejas gadu un Latvijas okupāciju laiku. 50% izsakās pozitīvi par Sanda Laimes pētījumu par raganām Latvijas ziemeļaustrumos, bet 70% par nodaļu „Dažos vārdos”. Man pašai pārsteigums bija Valtera Nollendorfa sulīgais dzejojums (JG283). Tajā pašā numurā lielu atzinību lasītājos guva Pētera Korsaka raksts par fotogrāfu Eduardu Zariņu un viņa divkārt deportēto meitu Ēriku, arī rindiņas par mūziku un par dziesmu svētkiem Kalifornijā (jo 97% no apjautātajiem paši ir koru dziedātāji). Apsveicu arī ar veiksmīgo noformējumu un ar mūsdienu mākslinieku un viņu darbu iepazīstināšanu Lindas Treijas vadītajā nodaļā „Māksla”. Atsevišķi un atkārtoti jo īpaši pateicos bijušajai JG saimniecības daļas vadītājai Ingrīdai Bulmanei – viņa mani „iesvaidīja” JG entuziastu saimē.

Anita Šmite, Rīgā

[vidusskolu pedagoģe, lektore – red.]

 

Viens foto pasaka vairāk nekā 1 000 vārdu! – tā nav klišeja, bet taisna, nepārspīlēta valoda. Teikšu, ka vēl vairāk kā 1 000 vārdu vērts ir attēls (JG283:61) ar 1951. gada 2. martā čekas nošautā universitātes studenta Gunāra Zemtauša zābakiem, kas iekļauti Latvijas Okupācijas muzeja krājumā. Par izcilo rakstu lielāko daļu – apaļš piecnieks – no Leona Brieža, Paula Raudsepa, Sarmas Muižnieces Liepiņas, Sanitas Uplejas, Lindas Treijas, Daces Aperānes līdz pat nodaļai „Grāmatas” ar Juri Šleseru un Rolfu Ekmani. Tikai pavisam nedaudziem rakstiem piecarmīnusu.

Lasītāja K., Londonā (UK)