Sandis Laime

RAGANU TRADĪCIJA ZIEMEĻAUSTRUMU LATVIJĀ

 

Skat. sākumu JG273-JG283

 

RAGANAS – MĀJAS GARI. Folkloras materiālā atrodamas skopas liecības par raganām – mājas gariem. Raksta „Raganas” pirmajā tēzē Dāvis Ozoliņš norāda, ka senākajos priekšstatos raganas esot bijušas ne tikai meža gari, bet arī mājas gari, ko saimnieces pieņēmušas par piena pienesējām.[1] Piektajā tēzē šī tipa raganas mēģināts klasificēt vēlreiz – Ozoliņš tās pieskaita latviešu pūķim līdzīgām būtnēm.[2] Raganas ar pūķiem saistītas arī tautas tradīcijā: teikās minēts, ka kāds saimnieks turējis raganas un pūķus  (Apē), kādam saimniekam pūķu vietā bijušas raganas (LFK 210, 718, Jaunalūksne) vai vecā laikā esot vienam gaujeniešu saimeniekam bīš pūķi un raganas (LFK 910, 5635, Gaujiena). Gaujienas teikā pūķi un raganas turpmākajā stāstījumā apzīmēti vienā vārdā par bogiem. Šāds mājas garu nosaukums senāk bija izplatīts Alūksnes rajonā, Vidzemes sēlisko izlok­šņu apgabalā un tam piegulošajos Daugavas kreisā krasta pagastos. Mājas gari atkarībā no reģiona saukti arī citos vārdos – Bēlis, Cēlis, dieviņš, labais tēvs, maizes tētiņš, mājas kungs, mājas tēvs, pūķis, rudzu ruņģis jeb luņģis, vecainis, vecītis, vilce, zemes dievs u.tml., kristietības ietekmē izmantoti arī tādi nosaukumi kā elks, elku dievs un velns. Minētie mājas gari iedalāmi divās plašākās grupās – tajos, kas nodrošina saimes labklājību, veicinot tīrumu auglību un lopu labklājību, un tajos, kas vairojuši saimes bagātību uz citu saimniecību rēķina, t.i., piegādājot saviem saimniekiem citur nozagto labību, pienu, naudu u.tml. vērtības. Pie pēdējiem pieskaitāmi bogi, pūķi, rudzu ruņģi un vilces, kā arī raganas. Līdzīgi kā par „pūķu turētājiem” jau vismaz kopš 17. gs. saukti cilvēki, kuriem bijuši pūķi (Mancelius 1638b:228), raganu īpašnieki saukti par raganu turētājiem vai raganu pieturētājiem. Piemēram, par saimniecēm, kurām bijis daudz sviesta, teikts: Tā tura raganas (Apē). Tikai pāris tekstos norādīts, ka raganas kuļ saimnieka labību (Jaunalūksnē) un nodrošina lopu labklājību, tomēr to galvenā funkcija ir piena zagšana no citu saimnieku govīm (Apē, Jaunlaicenē u.c.). No atsevišķiem aprakstiem teikās noprotams, ka raganas pienu zagušas pārsvarā naktī un vēlāk to savēmušas saimnieces atstātajos traukos: Tādas saimnieces, kurām raganas pienu pienes, vakaros atstāj visus piena spaiņus vaļā pa nakti, un rītā tie esot visi pilni, savukārt kāda cita raganu turētāja ...arvienu vakaros ņemot daudz trauku, kuros mazu kārtiņu govs piena pār trauka dibenu pārkrāstot (pārlejot) un tad tos ieliekot uzkudiņā (mājiņā, kura uz pagraba uzbūvēta), kur tad raganas līdz rītam pieslaucot pilnus visus traukus. Piena pārpilnības dēļ raganu turētājiem bijis daudz sviesta: Daudz, daudz gadus atpakaļ klaušu laikos dzīvoja Marijkalna Voikās Kunkuls, liels burvis un raganu turētājs. Viņam bijušas pavisam četrdesmit pāra raganu, kas viņam pienu pienesušas, un raganu sviestu tas vezumiem vien uz Rīgu vadājis (Ziemeros, Apē).

Kā mājas gari raganas mēdz parādīties vai nu zoomorfā veidolā kā kaķi un krupji, vai, runājot ar saimniekiem, pieņem cilvēka izskatu (Jaunlaicenē, Ziemeros) un rādās „raganu turētāju meitu ģīmī” (Apē). Mājas garu parādīšanās to saimniekiem līdzīgā veidolā ir zināma ne tikai saistībā ar raganām, piemēram: Visbiežāk mājas gars piejem saimnieka izskatu. Viņa balss ir dobja un rupja (Asūnē). Citiem saimes locekļiem raganas rēgojas nelabprāt (Jaunalūksnē).

Līdzīgi kā pūķi un citi mājas gari, raganas dzīvojušas vai nu kādā no saimniecības ēkām, vai pie kāda zīmīga dabas objekta mājas apkārtnē. No saimniecības ēkām minēta rija, pagrabs, pirts  un piena kambaris. Šīs vietas vienlaikus bija raganu kulta vietas: Raganu saimniece arvienu raganas barojot zināmās vietās, visvairâk pirtīs; raganas barotas arī rijās un pagrabos (Jaunlaicenē u.c.).

No dabas objektiem populārākie ir koki: ozols, osis, priede. Minēti arī akmeņi un tuvākās krustceles. Ir ziņas par vairākām konkrētām raganu kulta vietām, kuras mēģināts lokalizēt lauka pētījumu laikā:

1) Roganu ūss – vecs osis Jaunlaicenes pag., pie kura ziedots. Atrašanās vieta avotos tuvāk nav konkretizēta, tāpēc koks nav lokalizējams. 2) Vecs, 5-6 pēdas resns ozols pie Jaunlaicenes pag. Inciem, pie kura velējušās raganas un Dievu pielūguši, nesuši bogiem dāvanas un likuši ozola starās” (DO 268). Ozols līdz mūsdienām nav saglabājies, bet kalnu, uz kura tas audzis, vēl mūsdienās sauc par Ozolkalnu; 3) Liels ozols pie Veclaicenes pag. Renciem, pie tā ziedojuši raganām. Koks acīmredzot sen gājis bojā, jo apkārtnes iedzīvotāji to vairs neatceras; 4) Raganakmens – 3,6 x 3,1 x 1,2 m liels akmens Jērcēnu pag. Dalgas salā aiz Sniķeru purīna, uz kura raganas esot ēdinātas (LVI VK); 5) Raganas akmins – liels, 1,6 m augsts akmens pie bij. Gulbenes raj. Daukstu pag. Rožkalniem. Senāk tas ir bijis visā apkārtnē ļoti ievērojams. Te ļaudis gan no tuvienes, gan no tālienes nesuši un nolikuši visādas „nešļavas” priekš gariem un raganām, caur ko arī cēlies akmiņa vārds (Kalnmaliets 1891; Urtāns J. 1990:72-73).

Raganu barošanas laika izvēlē, līdzīgi kā citviet Ziemeļvidzemē mājas garu kultā, galvenokārt ievēroti divi principi. Pirmkārt, raganām ziedoja noteiktās svētku dienās. Tekstos minēti Ziemassvētki un Jāņi.[3] Minēts arī, ka saimnieces raganām īpašu uzmanību pievērsa Lieldienu cikla svinamajās dienās, tomēr tā nav bijusi ziedošana: Raganu saimnieces ar savām raganām mēdza arvienu kādā vietā spēlēties un rotaļāties, visvairāk Lielā Piektdienā un Lielā Zaļā Ceturtdienā. Raganu saimnieces mēdzot tādās reizēs jāt un vaļējiem matiem (Jaunlaicenē).

Otrs ir pirmā kumosa ziedošanas princips, kas nav saistīts ar kādu konkrētu svinamo dienu. Līdzīgi kā citur Ziemeļvidzemē un tai piegulošajā Dienvidigaunijas Mulgimā apgabalā (Valk H. 2003:573), mājas gariem, tostarp raganām, ziedoja no pirmās ražas, pirmo kumosu no ēdiena, pirmo malku no dzēriena u.tml.[4] Pirmā kumosa ziedojums uzskatāms par pateicības upuri mājas gariem, kas ar savu svētību nodrošina zemes auglību un lopu ražību. Tāpat tajā ietverts lūgums, lai arī turpmāk tie dotu saimniecībai savu svētību. Iespējams, ka iepriekš citētie teksti liecina par to, ka svētības devēju funkcijas kādreiz piedēvētas arī raganām, lai gan tiešā veidā tas tekstos nav apliecināts. Ziedošana raganām bija saimnieka un saimnieces uzdevums. To parasti veica divējādi – vai nu atstājot ziedojumu noteiktā vietā, vai sasaucot raganas uz barošanu. Otrs paņēmiens plašāk raksturots divās teikās.[5] Kārlis Straubergs norāda, ka Jaunlaicenes piemērs ir viens no retajiem latviešu folklorā, kurā sīkāk aprak­stīts rituālais kailums, kas saistīts ar auglību un dzīvības spēku.

Iepriekš citētajos tekstos lasāmā raganu sasaukšanas formula minēta vēl kādā teikā – raganas barojot, saimnieces sauc: Cibu, lielais, cibu, mazais, cibu, visu mazâkais! (Jaunlaicenē). Šādas un līdzīgas formulas bieži izmantotas, sasaucot piena pienesējus krupjus, čūskas un citus kustoņus (Straubergs 1944:230, 416). Līdzīgus vārdus 1725. gadā piemin Mežmuižas mācītājs Ranejs (Ligers 1952:167).

Raganām pārsvarā ziedota pārtika: Raganu barība esot tarags,[6] piens, sviests un driķu[7] bieza putra, un arī krējums (Jaunlaicenē), to dzeramais – salds piens (Apē). Teikā par Rencu ozolu Veclaicenes pag. norādīts, ka raganām ziedotā putra pie koka atstāta trauciņā (Veclaicenē). Pāris gadījumos norādīts, ka raganām ziedoja arī alu (Gaujienā, Ziemeros). Alus noliešana jeb libācija tiek uzskatīta par arhaisku baltu tautu tradīciju, kas bija nozīmīga dažāda ranga dievu, garu un mirušo kulta sastāvdaļa (Usačiovaite 2009; Biezais 1994:123-124). Liecības par alus libāciju Ziemeļvidzemes mājas garu kultā baznīcu vizitācijas protokolos sastopamas kopš 18. gs., piemēram, 1739. gadā minēts, ka kāds Valmiermuižas saimnieks Miķeļos elka dievam uz akmens lējis alu, metis trīs saujas gaļas, upurējis gaili, kā arī uzlējis vēl trīs karotes zupas. Vienā teikā kā ziedojums raganām minēta arī nauda (Jaunlaicenē). Sīka nomināla monētas viduslaikos un jaunajos laikos bija raksturīgs ziedojums dažādiem gariem un dievībām. Naudu mājas gariem jeb mājas kungiem dažviet Ziemeļvidzemē ziedoja vēl 19. gs., kā to apliecina, piemēram, mācītājs Karlbloms, kurš 1836. gadā uzsāka aktīvu cīņu pret mājas garu kultu Ērģemes draudzē (Carlblom 1836:39).

Teiku tipi, kuros stāstīts par raganām ar mājas gariem raksturīgajām funkcijām, ir tipiski arī naratīviem par citādos vārdos nosauktiem līdzīgiem gariem. To funkcija parasti ir tradīcijas stiprināšana, brīdinot no situācijām, kurās tiek pārkāpta kāda no tradīcijas normām, un atspoguļojot par to piemērotās sankcijas. Tā kā par mājas garu barošanu bija atbildīgi attiecīgās sētas saimnieki, tradīcijā pastāvošās normas šajās teikās pārsvarā pārkāpj pārējie saimes locekļi – kalpi un bērni. Piemēram, par pirmā kumosa ziedošanas principa pārkāpšanu ar smagu slimību tiek sodīts parasti kāds kalps, kurš pagaršo ēdienu vai dzērienu pirms ziedojuma veikšanas (Gaujienā). Kādā citā plaši izplatītā teiku tipā kalps izēd gariem nolikto ziedojumu, bet ziedokļa trauciņu pēc tam pieķēza, par ko raganas (citos variantos pūķi u.c.) nodedzina māju (Apē, Mazlaicenē, Veclaicenē, Ziemeros). Šis teiku tips pazīstams arī Lietuvā (Vėlius 1977:129–130).

Raganu – mājas garu tradīcijā izšķirami arī jaunāki kristietības ietekmē radušies priekšstati. Līdzīgi kā pūķi, arī raganas uzskatītas par ļauniem gariem un to turētāji saistīti ar Velnu: Agrāk raganas dzīvojušas daudz mājās. Vēl šinīs laikos piedaudzina, ka dažās mājās dzīvojot raganas, īpaši pie tādiem saimniekiem un saimniecēm, kas ar nešķīstiem gariem pinušies” (DO 103, Ape). Uzskatīja, ka raganu turētāji esot Velnam dvēseli nodevuši (Jaunlaicenē). Jau Mancelis rakstīja: Kas pūķi tur, tas cienī pat Vellu” (Mancelius 1638b:228). Šī iemesla dēļ, tāpat kā citviet Latvijā burvjiem un ciema raganām, raganu turētājiem ir bijis grūti nomirt: Raganu turētāji arvienu mirst nepatīkamā nāvē. Kad raganas sasien, tad raganu saimniecei jāmirst. Vai: Tādām saimniecēm, kurām esot bijušas raganas, bijis ļoti grūti nomirt, ja nebijis, kas raganas saņem. Tā reiz kāda raganu turētāja rūkuse un mocījusēs vairāk dienas un naktis no vietas, kamēr ar vislielākām mokām nomiruse. Kad līķis uz kapiem vests, tad kovārņi, kraukļi un vārnas to uz kapsētu kliegdami un brēkdami pavadījuši. Tā tie tur tikmēr lidinājušies un brēkuši, kamēr tā aprakta. Pēc viņas nāves visas tās govis nobeigušās un bagātība izputējuse, ko, dzīva būdama, raganas turēdama, saraususe (Jaunlaicenē).

Tāpat salīdzinoši jauns ir priekšstats, ka mājas garus ir iespējams nopirkt: Par raganām Rīgā pārdotas vecas izparas[8] (Lugažos); pērkamās raganas esot sarkanas kā ogles (Apē); tās var nopirkt arī no Velna (Jaunlaicenē). Līdzīgi un materiāla ziņā daudz bagātīgāki ir priekšstati par pūķu pirkšanu Rīgā no vācu kungiem, atdodot Velnam dvēseli u.tml. Kārlis Straubergs secina, ka teikās minētās norādes, ka pūķi var nopirkt no vāciešiem, liecina par to, ka latvieši šo priekšstatu uzskatījuši par aizgūtu (Straubergs 1938a:34399).

Iepriekš sniegtais raksturojums norāda uz to, ka Alūksnes un Valkas rajona ziemeļu daļā raganas uzskatītas arī par mājas gariem. Saskaņā ar ļoti skopajām avotu norādēm šis priekšstats kā lokāla tradīcija iekļāvās citādos vārdos nosauktu, bet funkciju ziņā gandrīz identisku mājas garu priekšstatu aplocē. Izzūdot pašai tradīcijai, 19. gs. beigās strauji izzuda arī ar to saistītie ticējumi un teikas. Iepriekš tika norādīts, ka Alūksnes rajonā raganas netika humanizētas, t.i., tām raksturīgās funkcijas netika piedēvētas sievietēm, tā vietā nakts raganas tika padarītas par sieviešu kalponēm. Saskaņā ar dēmonologu uzskatiem dažādās zemākās mitoloģiskās būtnes bija saistītas ar velnu, tāpēc arī tās varēja kalpināt tikai tie, kas noslēguši ar velnu līgumu. Par to, ka raganas par mājas gariem – piena pienesējām padarītas kristīgās dēmonoloģijas iespaidā, liecina arī fakts, ka raganu – mājas garu tradīcijā nav gandrīz nekādu iezīmju, kas nebūtu sastopamas citu Ziemeļvidzemes mājas garu tradīcijās.

Dāvis Ozoliņš 1893. gadā publicētajā rak­stā „Raganas” secināja, ka raganas senākajos priekšstatos ir bijušas meža un mājas gari. Šim secinājumam var pievienoties tikai daļēji. Galvenais Ozoliņa arguments, klasificējot raganas kā meža garus, bija saistīts ar tām tipisko uzturēšanās vietu mežā, kā arī Alūksnes rajonā tām raksturīgajām darbībām – šūpošanos koku zaros un cilvēku maldināšanu mežos. Lai gan šādas darbības var būt raksturīgas arī meža gariem, raganu tradīcijas rietumu areālā populārākās ticējumteikas Māsiņ, paturi bērnu funkciju analīze un vairāk nekā 100 raganu vietu valences analīze pierāda, ka par raganām šajā apgabalā visdrīzāk saukti mirušo gari. Pētījuma gaitā noskaidrots, ka apmēram trešā daļa no raganu dzīves un darbības vietām (pārsvarā mārki un dīķi, meži, kalni, gravas un tilti) atrodas 0-2 km rādiusā ap vēlā dzelzs laikmeta, viduslaiku un agro jauno laiku apbedījumu vietām. Tā kā pētījuma gaitā netika konstatēta raganu vietu saikne ar kapsētām, kas jaunākas par 18. gs., domājams, ka ap šo laiku pamazām izzuda priekšstats par raganām kā par mirušo gariem, lai gan raganu saikne ar senkapiem mutvārdu tradīcijā saglabājās līdz pat 20. gs. pirmajai pusei. Līdzās raganu vietām, kas saistītas ar senkapiem, pastāvēja arī ar kapiem nesaistītas vietas (pārsvarā purvi, kalni, koki, meži, akmeņi un gravas). Austrumu areālā šis ir dominējošais raganu vietu veids.

Lai gan raganu tradīcijas tekstos 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā raganu rašanās no mirušo dvēselēm nav iztirzāta, domājams, ka tās sākotnēji uzskatītas par tā saucamajām nelaimīgajām dvēselēm, kas ir vai nu nelabā nāvē mirušo, vai normu pārkāpēju dvēseles. Par to liecina gan tas, ka raganu dzīvesvietas ir kapu apkārtne vai citas tā saucamās netīrās vietas, gan to dēmoniskais raksturojums – uzvedība un cilvēkiem kaitnieciskās darbības. Par to netieši liecina arī raganu nosaukums, kas norāda uz to, ka tās, līdzīgi kā rēgi, var cilvēkiem negaidīti parādīties un tikpat negaidīti pazust.

Viena no nozīmīgākajām raganu teiku funkcijām bija regulēt cilvēku attiecības ar raganām, uzturot kopienā noteiktas uzvedības normas, respektējot raganu dzīvesvietas un aktivitātes laiku. Teikas ilustrē dažādus gadījumus, kad pieņemtās normas tiek pārkāptas, atklājot ar šo rīcību saistītās sankcijas. Līdzās raganām – nelaimīgajām dvēselēm Alūksnes rajonā tās uzskatītas arī par mājas gariem, kuru labvēlība iegūstama, veicot noteiktas darbības, galvenokārt ziedojot noteiktos laikos. Galvenā šāda veida raganu funkcija bija nest saimniekiem jeb raganu turētāju kaimiņiem nozagto pienu. Priekšstats par raganām kā par mājas gariem, visticamāk, radās viduslaikos vai agrajos jaunajos laikos. Alūksnes rajonā raganas netika humanizētas, t.i., tām raksturīgās funkcijas netika piedēvētas sievietēm, tā vietā nakts raganas tika padarītas par sieviešu kalponēm. Saskaņā ar dēmonologu uzskatiem dažādās zemākās mitoloģijas būtnes bija saistītas ar velnu, tāpēc arī tās varēja kalpināt tikai tie, kas noslēguši ar velnu līgumu.

Filoloģijas doktors Sandis Laime, pētnieks/mācībspēks Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, piedalījies ekspedīcijās uz Sibīrijas latviešu un latgaliešu ciemiem, arī uz senajām prūšu un Kuršu kāpas kursenieku dzīvesvietām. LU LFMI apgādā iznākusi monogrāfija Raganu priekšstati Latvijā: Nakts raganas (2013).

AVOTI

Biezais, Haralds. 1994. Gaismas dievs seno latviešu reliģijā. Rīga: Minerva.

Carlblom, P. 1836. „Von heidnischem Opferdienst im Kirchspiel Ermes in der ersten Hälfte des 19. Jahr.” Das Inland, Nr. 1:39.

Kalnmaliets, R. 1891. „Raganas akmins.” Mājas Viesis. 28. dec. (Nr. 52.)

LFK Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloraskrātuves arhīva materiāli; pirmais skaitlis aiz saīsinājuma norāda manuskripta numuru, otrais – vienības numuru manuskriptā.

Ligers, Ziedonis 1952. Latviešu etnogrāfija, I. Bayeux: Apgāds „Tauta”.

LTT Latviešu tautas ticējumi. Sakrājis un sakārtojis prof. P. Šmits. I–IV sēj. Rīga: Latviešu folkloras krātuve, 1940–1941.

LVI VK – LU Latviešu valodas institūta vietvārdu kartotēka.

Mancelius, Georgius 1638b. PHRASSEOLOGIA LETTICA, Das ist: Taeglicher Gebrauch der Lettischen Sprache. Verfertigt durch GEORGIUM MANCELIUM Semgallum Der H. Schrifft Licentiatum &c. Ander Theil. Diesem ist beygefueget das Spruchbuch Salomonis. Riga: G. Schroeder.

Ozoliņš, Dāvis 1893. „Raganas”. EZPL III

Straubergs, Kārlis 1938a. Pūķis. Latviešu konversācijas vārdnīca. XVII sēj. Rīga: A. Gulbja apgāds. 34398.–34402. sl.

Straubergs, Kārlis 1944. Latviešu tautas paražas. I sēj. Rīga: Latvju grāmata.

Urtāns, Vladislavs 1977. Senākie depozīti Latvijā (līdz 1200. g.). Rīga: Zinātne.

Usačiovaite, Elvīra 2009. „Arhaisks rituāls – libācja.” Baltu un slāvu kultūrkontakti. Rakstu krājums. Atb. red. J. Kursīte. Rīga: Madris: 54-58.

Valk, Heiki 2003. „Christianisation in Estonia: A Process of Dual-Faith and Syncretism.” The Cross Goes North: Processes of Conversion in Northern Europe, AD 300-1300. York: York Medieval Press: 571-579.

Norbertas Vėlius 1977. Mitinės lietuvių sakmių būtybės. Vilnius: Vaga, 1977.

 

 

---

[1] Šīs raganas „ir sieviešu kārtas ļauni gari, kuri kalpo saimniecēm, viņu īpašniecēm pienesdami pienu, kreimu, sviestu un sieru. Oppekalna pusē raganu nostāstus noklausoties, liekās, ka te vairāk no viņām kā no gariem runā, kurus saimnieces tura, kamēr saimnieki tura dažādu mantu pienesēju pūķi” (Ozoliņš 1893: 152).

 

[2] „Raganas varētu pie pūķiem pieskaitīt caur to, ka abi mantas nes, pūķis kalpo vairāk saimniekiem, raganas vairāk saimniecēm, abi laupa no svešiem mantas, par abiem daudz vienādas arī citas atmiņas tautā. Kā rādās, tad šās abas mitiskās būtes varētu pieskaitīt pie veļiem” (Ozoliņš 1893: 152).

 

[3] Sal.: „Ja svinējuši Ziemassvētkus, Lieldienas, Jāņa dienu jeb citus svētkus, jeb vīkšuši kāzas, bēres vai kristības, garam bijis jāatmet gardākais kumoss, labākais dzēriens. Ja tas nav ievērots jeb arī aizmirsts, tad Mājas kungs uzsūtījis lielu nelaimi, pat nāvi” (LTT 19340).

 

[4] „Kad viņš [kāds gaujieniešu saimnieks] esot kūlis vai pirmo jaunu rudzu maizi jeb gaļu, vai kaut ko citu pirmo, tad viņam vajadzējis papriekš nonest, kamēr neviens nebijis ēdis, ne smeķējis, un nolikt pie tās priedes tiem bogiem. [..] Kad priede [pēc mācītāja pavēles] bijusi nocirsta, [..] tas saiminieks vēl esot uz to celmu gājis un nesis, un licis saviem bogiem ēdienu un dzērienu” (LFK 910, 5635, Gaujiena); „Rudenī, kad kāds jauns darbs iesākts, vienmēr kaut ko ziedojuši. Veclaicenes pag. pie Renču mājām bijis viens liels ozols. Tur tad nolikuši trauciņu ar putru vai citu ko ēdamu” (LFK 929, 27803–27804, Veclaicene).

 

[5] „Kunkuls ar savām raganām citiem apkārtējiem kaimiņiem daudz posta darījis. Jāņu dienās viņš arvienu jūdzis savu „Sirmo” labākos vāģos un tanī ielicis mucu alus un daudz no labākiem ēdieniem. Sievu piesaucis, abi braukuši uz tuvākiem krustceļiem, kur tad raganas barojuši un devuši pavēles, pie kuriem apkārtējiem saimniekiem lai ietu katra govu slaukt. Kunkuls tur saucis: „Tibi, lielais, tibi, mazais, tibi, visumazākais!” – tad arī nākušas no birzes pa priekšu lielas meitas vaļējiem matiem, tad nākušas tādas vidēja auguma un pēdīgi tādas mazas, sīkas meitenītes, pavisam 40 pāru. Kad visas bijušas sanākušas, tad Kunkuls tās pamielojis un beigās izdalījis darbus, tā izsaukdams visu apkārtējo kaimiņu vārdus” (DO 307, Ziemeri); „[..] Kad viss [vakarā] paliek klusu, tad saimniece ienāk [rijā], izpin matus, novelk brunčus un kreklu un nomurmina kādus vārdus un izsauc: „Cibu, lielais, cibu, mazais, cibu, viss tas mazākais!” Tiklīdz tā sāk tā saukt, tad uz reiz no visiem kaktiem rupuči sākuši nākt laukā, un pienākuse gandrīz vai visa rija pilna. [..] Tiklīdz saimniece beiguse savus garus barot, tad tie arī visi izklīduši katrs uz savu kaktu, kur nākuši, tur gājuši” („Rupuči kā raganas” – DO 264, Jaunlaicene).

 

[6] Tarags – biezpiens.

 

[7] Driķi – griķi.

 

[8] Izparas – izlietotas, izpērtas pirts slotas.