Mihails Lotmans
ŠEKSPĪRS UN BRODSKIS – DZEJNIEKS UN PARAZĪTS[1]
Nobela prēmijas laureāts Josifs Brodskis
1964. gadā visa Padomju Savienības sabiedrība, partijas un valdības virsvadībā, ļoti svinīgi, lai neteiktu – pompozi, atzīmēja lielā dzejnieka un vēl lielākā dramaturga Viljama Šekspīra 400 gadu jubileju. Ļeņingradā vien tika rīkotas vairākas svinīgas pieņemšanas, starptautiskas konferences, izstādes un, protams, arī izrādes un koncerti. Visdziļākais iespaids šī raksta autoram – Šekspīra pielūdzējam, kuram toreiz gadījās dzīvot tieši Ļeņingradā, palika no Karaliskā Šekspīra teātra [Royal Shakespeare Company] viesizrādēm un sera Džona Gilguda [John Gielgud] solo uzstāšanās. Gilguds tajā laikā bija viens no ievērojamākajiem Šekspīra interpretiem – gan uz skatuves, gan kinoekrānā.
Vienlaikus Ļeņingradā norisinājās vēl cits ar dzeju saistīts, neafišēts notikums (sākumā to pat mēģināja, cik vien iespējams, noklusēt), kas atstāja krievu kultūrā un arī padomju valsts vēsturē daudz dziļākas pēdas. Šis notikums iezīmēja Hruščova laika tā sauktā „atkušņa” beigas un jauna laikmeta iestāšanos (vēlāk tas tika nosaukts par brežņevismu). Pirmoreiz, kopš staļiniskā terora beigām, tiesas priekšā stāvēja dzejnieks. Apsūdzībai par iemeslu tika izmantota viņa daiļrade. Arī šo notikumu varēja uzskatīt par izrādi, jo tiesas spriedums bija jau iepriekš zināms, un tiesnese pat nemēģināja slēpt, ka tiesas prāva un lēmums ir tikai spēle, ka viņa tikai tēlo tiesneses lomu. Bet apsūdzētais, šīs izrādes centrā esošais dalībnieks, atsacījās sekot paredzētajam scenārijam. Turklāt viņa izteiktās replikas bija pilnīgi nepareģojamas.
Apsūdzētā vārds – Josifs Aļeksandrovičs Brodskis. 23 gadus vecs. Pirms tiesas prāvas viņam bija izdevies publicēt tikai dažus dzejas tulkojumus žurnālā Ugunskurs (Kocmëp), kas ir palicis zināms tieši šo atdzeju dēļ, kaut arī padomju poētiskās „pagrīdes” aprindās viņa vārds jau bija diezgan pazīstams. Viņš arī nebija gluži svešs Ļeņingradā, kuras vietējā presē pāris reizes bija saņēmis asus sabiedriskus nopēlumus. Tiesas procesa laikā slepeni pierakstītā stenogramma, kā arī Brodska daiļrade tika izplatīta mašīnrakstā pagrīdē, tā sauktajā samizdatā.
Oficiāli viņu apsūdzēja par parazītismu. Lai gan spriedums bija zināms, tomēr apsūdzību vajadzēja kaut kā nopamatot. Un tas nemaz nebija tik vienkārši izdarāms, jo šis „parazīts” visu laiku bija strādājis (par melnstrādnieku fabrikā, laborantu, dažādu ekspedīciju dalībnieku). Un tieši fizisks darbs padomju propagandā tika uzskatīts par vispareizāko darba veidu. Bet Brodskis pats atviegloja tiesas procesu, deklarējot par savu īsto un vienīgo nodarbošanos dzejošanu.
Stenogrammētie tiesneses jautājumi un apsūdzētā atbildes ātri vien kļuva par klasiku:
Tiesnese Saveljeva: Kāds ir jūsu amats?
Josifs Brodskis: Tulkotājs un dzejnieks.
Tiesnese Saveljeva: Kas apliecināja, ka esat dzejnieks? Kurš iecēla jūs par dzejnieku?
Josifs Brodskis: Neviens… Kurš iecēla mani par cilvēku? Es uzskatu... tā ir Dieva griba.
Šis dialogs bijis par iemeslu neskaitāmiem minējumiem. Tas ticis raksturots kā pagrieziena punkts ne tikai notikušajā tiesas procesā un paša Brodska dzīvē, bet arī attiecībās starp padomju varu un mākslu. Šajā varas un mākslas dialogā pirmoreiz māksla tika sasaistīta ar Dievu, ar Dieva gribu. Tiesas viedoklis balstījās uz padomju mītu, ka valsts vara ir tā, kas pārstāv gaismu un progresu, bet apsūdzētais – tumsonību. Bet, ja nu mākslinieks atsaucas uz Dievu/dievišķumu, tūlīt rodas jautājums, ko pārstāv viņa pretiniece – varas nesēja?
Apsūdzētā un apsūdzētāja lomas pēkšņi bija it kā mainījušās. Un tas notika neatkarīgi no Brodska daiļrades uzsvērtā apolitiskuma. Tikpat apolitiskas bija arī viņa atbildes tiesas priekšā. Brodska spēks slēpās kaut kur citur – absolūtā patiesumā, kas balstījās uz dziļu sapratni, ka viņa teiktais ir lielāks par viņu, ka šis „lielākais” vienkārši prasās tikt pārrunāts.
Bet šis mitoloģiskais modelis par gaismas un tumsas attiecībām nebija vienīgais, kas noteica turpmāko norisi. Tīri loģiski, Brodska atbilde bija pretrunīga. Vienā pusē – neviens. Krievu valodā atbilstošais vārds ir никто. Tāda ir Odiseja atbilde uz ciklopa Polifēma jautājumu: Kas tu esi? Nezinu, vai Brodskis atcerējās šo epizodi, kad viņš jau savā vēlākajā daiļradē citēja minēto Odiseja atbildi. Tātad neviens un tam līdzās – Dievs (Protams, šī pretruna ir tīri formāla. Īstenībā viņš teica, ka neviens cilvēks viņu nebija nosaucis par dzejnieku.) Daudz būtiskāk būtu bijis minēt (kaut gan, cik man zināms, līdz šim tas nav pievērsis uzmanību), ka persona, kura lielā nopietnībā nodēvēja Brodski par dzejnieku, patiešām eksistēja. Tā bija Anna Ahmatova, krievu literatūras „sudraba laikmeta” pēdējais dižgars. Bet šeit nepieciešams komentārs.
Krievu dzejas tradīcijā ļoti liela nozīme ir t.s. mitopoētiskajam kompleksam, saistītam ar iecelšanu par dzejnieku, ar dzejnieka vārda tālāknodošanu. Pats/pati nevar pēkšņi kļūt par dzejnieku/dzejnieci. Šī mīta pirmsākumi meklējami 18. gadsimtā, kad krievu Dzejnieks (ar lielo D) bija Gavrila Deržavins, kurš atstāja savu „liru” mantojumā jaunājam [Vasilijam] Žukovskim un vēl jaunākajam Puškinam.
Padomju laikā radās jauna sistēma, kad valsts ar radošo savienību starpniecību sāka pretendēt uz eksluzīvām tiesībām pasludināt kādu par mākslinieku. Vecmeistaru vidū valsts varas pretenzijas izraisīja īgnumu un nepatiku. Piemēram, 1930. gados Osipa Mandelštama nervi kļuvuši visai sasprindzināti attiecībā pret tiem, kuri paši sev piedēvēja dzejnieka nosaukumu (kā lasāms viņa atraitnes memuāros). Kas viņam deva tiesības saukt sevi par dzejnieku? – viņš jautāja tikpat retoriski, kā tiesnese Saveljeva. Bet tev no kurienes tādas tiesības? – reiz neizturēja viņa sieva. Man – no Gumiļova. – Bet Gumiļovam? – Gumiļovam – no Brjusova – Mandelštamam atbilde bija turpat uz mēles. Dzejnieka nosaukums tika iegūts līdzīgi kā meistara nosaukums Viduslaiku cunftē vai kā priestera pakāpe ar Baznīcas svētību. (Jāpiebilst, ka Gumiļovs, Mandelštams un Ahmatova bija locekļi dzejnieku cunftei līdzīgā grupā, kas sevi sauca par akmeistiem.) Viedokļi atšķīrās vienīgi tajā ziņā, ka Mandelštama uzskatā tikai dzīvu poētisku tradīciju pārstāvošs meistars ir tiesīgs iecelt kādu par dzejnieku, kamēr tiesneses Saveljevas uzskatā šīs tiesības, līdzīgi visām citām tiesībām totalitārā valstī, ietilpst attiecīgo iestāžu kompetencē.
Paliek jautājums, kādēļ Brodskis klusēja par viņa dzejnieka statusa apliecinājumu no Ahmatovas puses? Kāpēc viņš atbildēja, ka neviens viņu nav iecēlis par dzejnieku? Dzejniekam vairs nav iespējams neko pavaicāt, tādēļ jebkura atbilde var būt tikai hipotētiska. Skaidrais saprāts liecina, ka Ahmatovas piesaukšana nebūtu neko devusi, jo viņa pati varas acīs tika turēta aizdomās. Bet iespējama arī pavisam cita atbilde. Kaut arī Brodskis visu mūžu bija respektējis Ahmatovu, pastāv varbūtība, ka viņš apzināti pameta krievu poētiskās tradīcijas, līdzīgi kā bija atsacījies no padomju cilvēka dzīves normām. Brodskim Ahmatova tā arī palika nozīmīgākā krievu dzejniece[2]. Bet pats Brodskis jau bija kļuvis par kaut ko citu.
No igauņu valodas iztulkoja Hanness Korjuss (Hannes Korjus)
