Jaunā Gaita nr. 284. Pavasaris 2016

 

 

 

 

 

Juris Šlesers

LĀČPLĒŠI

Lielās pasaules politologiem un vēsturniekiem dabīgi patīk lietas skatīt plašā kontekstā. Mēs, mazas tautas lokālpatrioti, savukārt saspringti ausāmies katrreiz, kad kāds no lielās pasaules parāda interesi par mums tuvu tēmu. Pēc Baltijas tautu dziesmotās uzvaras aukstajā karā rietumu pētniekiem izbijušās Padomijas drupas rādās auglīgs darba lauks jaunatklājumiem, un trimdas izauklētās Baltijas studiju veicināšanas apvienības žurnālā Journal of Baltic Studies (JBS) arvien biežāk parādās lielās pasaules autoru raksti. Marketa (Marquette) Universitātes (Milwaukee, Wisconsin) doktorants Prigs (William Prigge) debitē ar pētījumu par 1950. gadu Latvijas „nacionālkomunistiem” – „berklaviešiem”,[1] par ko gadu vēlāk saņem doktora grādu,[2] kļūst par mācībspēku Aijovas pavalsts Briar Cliff universitātē. 2014. gadā vēlreiz raksts JBS,[3] tagad grāmata – Bearslayers (Lāčplēši).[4]

Grāmatas priekšvārdā autors ar pateicību piemin kādu savu latviešu profesoru, kas ievirzījis jauno pētnieku Latvijas vēstures jautājumu skaidrošanā, bet negrib minēt vārdā, lai „neradītu tam neērtības latviešu sabiedrībā” – jo savos atzinumos neesot visur vienisprātis. Viņš intervē (2003) 89 gadus veco nacionālkomunistu kustības galveno virzītāju Eduardu Berklavu (1914-2004) un pavada laiku Latvijas Valsts arhīvā. Bez šiem avotiem, Prigs atsaucas uz Berklava[5] un citiem memuāriem, pētījumiem un Latvijas okupācijas laika un Kremļa arhīvu dokumentiem,[6] un 1950. gadu un vēlākām publikācijām periodikā. Prigs nepaskaidro, kādā valodā notika intervijas ar Berklavu vai rakstveida avotu lasīšana, vai pats bija apguvis latviešu un krievu valodas, vai kāds viņam tulkoja.

Vai triviāli? Kā savu zinātnisko „pienesumu” autors uzsver šim lasītājam šķietamu trivialitāšu skaidrošanu, piemēram, vai berklaviešus savā iniciatīvā novāca Padomju Savienības vadonis Ņikita Hruščovs, vai citi – par spīti Hruščovam, un vai Maskavas varasvīri pludināja krievu darbaspēku Latvijā nolūkā veicināt Latvijas rūpniecību, lai stiprinātu Padomju valsti, vai – forsēja rūpniecību un strādnieku iepludināšanu nolūkā pārkrievot Latviju? Draudošais rezultāts jau tas pats – šķiet, ka tā to saprata arī berklavieši. Topošajam kremlinologam tomēr šīs nav trivialitātes. Caur berklaviešu fenomenu pētnieks cenšas izgaismot daudz vērienīgākus procesus visas Padomju Savienības mērogā – turklāt dažu ietekmīgu personāžu ģimenes saišu lomu lielajos procesos. Izrādās, ka starp slīpētākajiem un ilgtspējīgākajiem eksstaļiniešiem ir Latvijas Komunistu partijas Centrālkomitejas loceklis Arvīds Pelše Rīgā un viņa sievas svainis PSRS Komunistu Partijas politbiroja loceklis Mihails Suslovs Maskavā. Autors cenšas pierādīt, ka tieši viņi – par spīti Hruščova atturībai – bija noteicoši berklaviešu sakāvē 1959. gadā un – piecus gadus vēlāk – paša Hruščova nogāšanā (123-124).

Eksplozija lidostā. Monogrāfijas ievadā Prigs apraksta ainu Rīgas lidostā saulainā jūnija rītā (1959), kad Hruščovs, pabeidzis vairāku dienu sķietami labsirdīgu vizīti Rīgā un Jūrmalā, gatavs kāpt lidmašīnā atceļam uz Maskavu, pēkšņi izgāž dusmu lavīnu pār Padomju Latvijas premjerministra vietnieku Eduardu Berklavu. Bez šī ievada, epiloga un pielikumiem, grāmatu sastāda 7 nodaļas, kuras visumā hronoloģiski apskata politisko dinamiku okupētajā Latvijā laikposmā 1946-1960, saistot to ar notikumiem Kremlī. Kulminācija ir 7. nodaļā, kas atsauc lasītāju augstāk aprakstītajā notikumā, lai iztirzātu tā cēloņus, sekas un nozīmi plašākā kontekstā.

Ja ne gāzt, tad labot. Kas ir – „nacionālkomunisti”? Tie ir latviešu komunisti, kuriem pēc II Pasaules kara rodas un arvien pieaug un nostiprinās pārliecība, ka latviešu kultūras, valodas un pašas tautas pastāvēšanu apdraud masveidīgā latviski nerunājošu krievu, ukraiņu un baltkrievu ieplūšana Latvijā. Viņi grib to novērst. Dotajos apstākļos viņu cīņas taktika ir kļūt kolaborantiem. Kā grupa, tie atšķiras no boļševiku pēcrevolūcijas laikā Padomju Krievijā palikušajiem un rūdītajiem vecās paaudzes komunistiem. Viņi ir jaunāki, kā pusaudži uzauguši neatkarīgajā Latvijā, aizrāvušies ar komunistu idejām – „ideālkomunisti” –  nelegāli darbojušies pagrīdē, kļuvuši komunistu partijas biedri un II Pasaules karā cīnījušies Padomju[7] armijas latviešu strēlnieku korpusā pret Vāciju. Padomju Savienība tiem ir ilūziju idille, kas dažiem sāk šķobīties pēc Padomju ienākšanas 1940. gadā, citiem ar lielo deportāciju nākošā gada 14. jūnijā, dažam kad iesākas karš ar Vāciju un pats nonāk Krievijā. Iepazīstot Padomju dzīves īstenību, tie jūtas vīlušies. Pēc kara Latvijā tos nomāc krievu kultūras un valodas uzbāzība, pamostas latviešu nacionālisma jūtas – pretestība pret komunistu pausto krievu valodā un kultūrā tērpto internacionālismu. Par spīti, tie tomēr uzskata (vēlāk vismaz izliekas), ka viņi ir īstie komunisti, kurpretim vecie staļinisti ir tie, kas novirzījušies no Marksa un Ļeņina spraustā ceļa. Šī atziņa kļūst par pamatu viņu cīņas taktikai. Par nacionālkomunistu idejisko iedvesmotāju izvirzās enerģiskais Latvijas Komjaunatnes vadītājs Eduards Berklavs. 1948. gadā Berklavu nosūta studēt Komunistu Partijas augstskolā Maskavā, kuru tas pabeidz 1951. gadā. Šo studiju laikā neapmierinātība ar komunistu iekārtu padziļinās, kļūst nopietna.

Latvija ir okupēta, neatkarība nav iedomājama. Jaunie komunisti sāk apsvērt, kā Padomju iekārtu Latvijā varētu, ja ne gāzt, tad labot (71-72). Tie turpina darboties partijā, cerot to ietekmēt no iekšpuses, drīz izpelnās kritisko apzīmējumu „buržuāziskie nacionālisti”. Konflikts starp „vecajiem” un „jaunajiem” Latvijas kompartijas darbiniekiem jeb „kadriem” – un šī konflikta mijiedarbība ar varas cīniņiem Maskavā – ir grāmatas vadmotīvs.

Berklava tuvākie domubiedri ir bijušie kara biedri Pauls Dzērve un Vilis Krūmiņš. Šie trīs ir jaunās kustības kodols (24), bet kultūras cīņā izceļas toreizējais Padomju Latvijas kultūras ministra pirmais vietnieks (vēlāk ministrs), bijušais frontes avīzes redaktors Voldemārs Kalpiņš. Prigs viņu nosauc „the cultural arm of the Berklavs faction” – apmēram: „Berklava frakcijas kultūras ierocis” (72). Daudz vēlāk Berklava un Kalpiņa starpā izveidojas dziļa savstarpējas cieņas aiza, bet abi šodien ierindojas starp sava laika varoņiem.[8] Autors daudzviet aizrāda, ka Berklavs pēc dabas bijis neiecietīgs, reizēm, ja ne rupjš, tad raupjš.

Vīlies Padomju iekārtā, pēc studijām atgriezies Latvijā Berklavs sāk apsvērt domu aiziet no partijas darba, bet viņa spējas un enerģiju ir ievērojis Padomju Latvijas premjerministrs rakstnieks Vilis Lācis (1904-1966), kuŗš ņemas viņu atrunāt  – „turpinot mudināt (nurturing) plaukstošo nacionālistu, līdz tas izveidojās par visnozīmīgāko un traucējošāko spēku (the most significant and disruptive force) Latvijas Komunistiskajā Partijā” (47).

Kauja Kremlī un Ļeņina mantojums. Staļina nāve (1953.III) izraisa dramatiskus saviļņojumus Maskavā un visā Padomju Savienībā. Divi Staļina bijušie līdzgaitnieki Lavrentijs Berija un Ņikita Hruščovs tīko pārņemt varu un izcīna sīvu „galma kauju”, kas beidzas ar Hruščova uzvaru un Berijas nāvi no bendes lodes. Tie daži mēneši, kad Berijam uz brīdi šķiet virsroka, atsaucas arī republikās, un Latvijā sevišķi. Par to lasām arī Berklava memuārā Zināt un neaizmirst (1. sēj., 1998, 114-144). Šīs intrigas ir komplicētas, mīklainas un interesantas. Berija lūko piesaistīt latviešu komunistu atbalstu savos Kremļa cīniņos, šai nolūkā panākdams partijas lēmumus Maskavā un Rīgā, kas ierobežotu pārkrievošanas procesu un atbalstītu latviešu valodas un kultūras aizstāvību Latvijā – atsaucoties uz kādreizējām Ļeņina deklarācijām un 1923. gada Padomju komunistiskās partijas kongresa lēmumu „Par nacionālo jautājumu” (Zināt un neaizmirst, 116). Berklavs un viņa domubiedri ir gandarīti pārsteigti (40). Pēc tam, kad Beriju Maskavā drīz arestē, notiesā un nošauj, nobijušies Rīgas varas vīri par jaunajiem likumiem daudz runāt negrib. Tie netiek atcelti un formāli paliek spēkā, kam vēlāk izrādījusies tālejoša nozīme (42).

Plaukstošais nacionālists un nogurušais premjers. Pa to laiku turpina attīstīties Berklava attiecības ar Vili Lāci, ko autors komentē šādi: „Lai izprastu nacionālkomunistu sekmīgumu, jāsaprot Lāča loma.” Par spīti viņa popularitātei un prestižam PSRS varas struktūrās, šai laikā tas bijis „dvēseliski nomocīts (haunted) par to, kas viņš bija kļuvis. Okupācija bija izdzēsusi viņa gara dzīvību, un viņš bija rezignēti padevies strādāt partijai, jo neredzēja citas iespējas” (47). Lai varētu nodoties arī rakstniecībai, kas bijusi viņa sirdslieta, Lāča Kremļa mecenāti kā speciālu privilēģiju izkārto, ka tas var strādāt partijai uz pusslodzi, un viņam tiks pielikts palīgs – vietnieks (deputy) – kurš darītu patieso darbu. Premjera oficiālie pirmais un otrais vietnieks bijuši viens vecs, otrs „slinks”. Jau ilgāku laiku vērojis un uzmudinājis Berklava darbošanos, Lācis aicina (1955) viņu nākt par vietnieku. Berklavs mēģina atrunāties, bet premjers tomēr viņu pierunā, sacīdams, ka šajā darbā tas varēšot „darīt labu latviešu tautai”.[9] Lāča labvēlības dziļākā motivācija šim lasītājam turpina būt neskaidra, bet Prigs uzsver, ka nacionālkomunistu kustībai šis ir liels solis uz priekšu, jo zem flegmatiskā premjera un viņa vecā un nespējīgā pirmā un „slinkā” otrā vietnieka Berklavam tagad ir brīvas rokas: „Tāpat kā Lācis nekad nepretojās rīkojumiem no Maskavas, viņš arī reti noraidīja sava enerģiskā vietnieka priekšlikumus” (48).

Rīgas pirmais sekretārs. 1956. gada janvārī Berklavs nonāk jaunā darbā – kā Rīgas pilsētas kompartijas organizācijas centrālās komitejas pirmais sekretārs (t.i., vadītājs), kas viņam paver vēl lielākas iespējas virzīt latviešu lietu. Izdodas panākt reformas, kas apgrūtina krievu ieplūšanu un apmešanos Rīgā, un liek visiem darbiniekiem divu gadu laikā iemācīties latviski. Uzsāk izdot laikrakstu Rīgas Balss, kurā arī pats raksta. Berklava populisms atsaucas sabiedrībā, ļaudis stāv rindās, lai pirktu un lasītu avīzi, skauģi pārmet personības kultu. Berklavs kļūst arī balsstiesīgs Latvijas komunistu partijas centrālās komitejas biroja loceklis. Šai sakarā autors iepazīstina mūs ar konceptu „partijas demokrātija”, kas par spīti ekskluzīvi vienpartijas politiskajai iekārtai pēc Staļina nāves pakāpeniski attīstījusies komunistu partijas komiteju un biroju ietvaros. To berklavieši izmanto savu mērķu sekmēšanai. Ar populārās avīzes Rīgas Balss starpniecību tie ietekmē sabiedrības noskaņojumu un mudina latviešus iestāties un darboties komunistu partijā. Tur sekmes ir gan tikai daļējas – pavairot latviešu vēlmi stāties partijā tiem neizdodas, tomēr viņu iekustinātā sabiedriskā doma jūtami ietekmē debates un lēmumus komunistu partijas struktūrās Latvijā (88).

Šeit maza atkāpe, lai pieminētu pasauli satricinošo notikumu Maskavā 1956. gada februārī, Kompartijas 20. kongresā, kas reizē ir spēcīgs vējš berklaviešu burās un iedīglis viņu kritienam. Veidojoties plaisai visā Padomju Savienībā starp „vecajiem” un „jaunajiem” partijas kadriem, Hruščovs, neapmierināts ar veco staļinistu dominanci, nosliecas par labu „jaunajiem” – tostarp berklaviešiem. Slēgtā sapulcē ar īpaši aicinātiem dalībniekiem, viņš notur savu vēlāk slaveno slepeno runu, kurā asi nosoda Staļina personības kultu un to, ka „ir vēl darbinieki izpildu posteņos, kurus varētu apzīmēt par ‘nodarbinātiem dīkdieņiem’”. No Rīgas klāt arī Berklavs, kurpretim vecais staļinists Pelše nav aicināts (50-51). Tas sāp … un plaisa padziļinās.

1958. gadā Berklavs atgriežas savā iepriekšējā postenī ministru padomē kā Lāča vietnieks, turklāt paturot posteni LKP CK birojā. Starplaikā nacionālkomunisti ir uzkāpuši savas varas kalngalā, un laikposmam 1958-1959 veltītai nodaļai dots virsraksts „The Summit” („Galotne”). Maskava līdz šim izrādījusies labvēlīga, bet Latvijas krievos rūgst neapmierinātība.

Kritiens. Epopejas kulminācija ir 7. nodaļā – „Latvijas nacionālkomunisma dīvainā nāve 1959-1960”. Pētnieks lasītāju atgriež pie ievadā aprakstītās verbālās eksplozijas Rīgas lidostā (3) un iztirzā tās cēloņus un sekas. Hruščova vizīte Rīgā (1959.VI) bijusi vispusīgi draudzīga, līdz pēdējā naktī viņu apvārdojuši neapmierināti krievi, īpaši Latvijā stacionētie virsnieki. Sūdzības uz Maskavu par Berklavu un „buržuāziskajiem nacionālistiem” jau plūdušas kādu gadu, bet Hruščovs par tām, šķiet, vai nu nav zinājis vai līdz šim ignorējis, bet tagad reaģēja ar dusmu izverdumu. Atceļā lidmašīnā uz Maskavu tas tomēr notikumu ar Berklavu pārdomājis un nospriedis, ka „šis vīrs ir tiešs un godīgs… gan stūrgalvīgs,” un pēc tam partijas plēnumā apstiprinājis, ka novākt latviešu kadrus nevajagot, jo tādā gadījumā „…latvieši varētu sacelties pret Padomju varu” (116).

Prigs secina, ka berklaviešu tīrīšanas nenotika Hruščova iniciatīvā, bet incidents Rīgas lidlaukā deva Pelšem un viņa veclaiku draugiem vajadzīgo impulsu pāriet uzbrukumā pret jaunajiem traucētājiem Rīgā un viņu simpatizētājiem Maskavā. Starp tiem īpaši izcelts Pelšes jaunības draugs un sievas svainis politbiroja loceklis Mihails Suslovs. Autors uzskata, ka šie paši cilvēki piecus gadus vēlāk panāca Hruščova gāšanu, un ka virzība uz to iesākās jau ar 1959. gada Latvijas nacionālkomunistu tīrīšanām (113-4, 124-6).

Miglā tītais piecnieks. Berklavu Latvijas kompartija jūlijā atbrīvo no visiem amatiem. PSRS instances Maskavā to apstiprina, un izsūta viņu uz Vladimiru Krievijā, kur tas politiski nesvarīgā darbā pavada astoņus gadus. Pakāpeniski nākošā gada laikā no posteņiem atbrīvo vairumu viņa piekritēju. Situācija ar Lāci un kultūras ministru Kalpiņu ir īpaša – tai diemžēl šī monogrāfija pieskaras visai virspusīgi (120). Līdzīgi kā Berklava pretiniekus Pelši un Suslovu, tā arī viņa kādreizējos sabiedrotos Vili Lāci un Voldemāru Kalpiņu saistīja tuvas ģimenes saites. Lāča sieva Velta bija Kalpiņa māsa. Šo ģimenes loku vēl papildina Kalpiņa dzīvesbiedre rakstniece Vera Kacena. Šauru, tomēr spilgti intīmu ieskatu šai četrotnē sniedz literatūrvēsturnieks Andrejs Grāpis ievadrakstā Kacenas romānam Kājāmgājējs karā. Kad Lācis pēc ilgas slimošanas 1966. gadā nomirst, atraitne lūdz svaini Veru palīgā „sakopt rakstnieku pēdējam ceļam.”[10] Par Lāci rakstīts daudz, par pārējiem trim mazāk. Iekļaujot arī Berklavu, pagātnes miglā tīts māj intriģējošs piecnieks – gribētos redzēt dziļāku pētījumu par mijiedarbību starp šiem Latvijas likteņos tik nozīmīgajiem, kaut pretrunīgiem cilvēkiem.

Priga darbs lielā mērā izseko Berklava memuāru – tie viens otru papildina. Otra negaidīti gandaroša „ekskursija vērēs” īstenojās, kad sameklēju rakstu sēriju žurnālā Karogs,[11] kur toreiz vēl tik nedrošajā atmodas laikā rakstnieks Jānis Lapsa intervējis četrus bijušos berklaviešus, tostarp jau pieminētos Vili Krūmiņu un Voldemāru Kalpiņu. Paša Berklava starp tiem nav – tas tad jau ir aizņemts jaundibinātās LNNK (Latvijas Nacionālās neatkarības kustība) vadībā. Berklavs 1974. gadā ticis izstumts no komunistu partijas un vairs par komunistu neuzdodas.

Lāčplēši vai kangari? Epilogā autors sasaista berklaviešu ievadīto cīņu par latviešu tautas pastāvēšanu ar jauno atmodu, kas atausa 1987. gadā un noveda pie Latvijas neatkarības atgūšanas. Viņš to nosauc par divu stratēģiju saplūšanu – cīņa no iekšpuses, ko uzsāka berklavieši un turpināja LNNK un Tautas fronte, un cīņa no ārpuses, ko veda latviešu trimda. Noslēgumā apcere par Raiņa drāmu Uguns un Nakts un par Lāčplēsi un Kangaru kā berklaviešu metaforām. Pēdējā lappusē autors uzstāda jautājumu – kas bija nacionālkomunisti – lāčplēši vai kangari?

Interesants ir autora skaidrojums par grāmatas virsraksta tēmu un metaforām. Lāčplēsis tautas tradīcijā bijis „milzis, kurš pašrocīgi aizstāvēja latviešu tēvzemi tās nedienās, pārplēšot žokļus nikniem sirojošiem lāčiem” (marauding bears). „Tad vienu dienu jauns drauds parādījās pie apvāršņa, kurš bija izaicinājums pat Lāčplēša spēkam – Melnais bruņinieks. Kaut Lāčplēsis bija vienmēr bijis vientuļā varoņa tēla iemiesojums, viņš saprata, ka šo naidnieku nevarēs uzvarēt viens pats. Tāpēc viņš sauca latviešu tautu būt vienotai, un kopējiem spēkiem tie padzina ienaidnieku aiz Rīgas vaļņa. Tam tad vajadzētu būt bijušam slavas apmirdzētam uzvaras brīdim … ja nebūtu nodevīgā Kangara. Tas atklāja Melnajam bruņiniekam Lāčplēša spēka noslēpumu, lielās lācīgās ausis … Lāčplēsis un tauta tā nekad nenonāca pie atrisinājuma. …Melnais bruņinieks … nocirta Lāčplēša varenās ausis, un abi cīkstēdamies iegrima uz neatgriešanos Daugavas tumšajos viļņos” (135).

Kaut gan paši berklavieši, kad lietas pašķīst, nodēvē viens otru par vislielākajiem kangariem,[12] autors savu atbildi ir uzlicis uz grāmatas vāka … nevis Kangari (vai – Lāčplēši vai kangari?), bet – Lāčplēši.

 


 

[1] „The Latvian Purges of 1959: A Revision Study” („1959. gada tīrīšanas Latvijā: revidējošs pētījums”), JBS, Vol. 35, No. 3., 2004, 211-230.

 

[2] Disertācija „The Bearslayers: National Communism in Latvia, 1945-1959” („Lāčplēši: Nacionālkomunisms Latvijā, 1945-1959”).

 

[3] „Power, Popular Opinion, and the Latvian National Communists” („Vara, sabiedriskā doma un latviešu nacionālkomunisti”), JBS, Vol. 45, No. 3, 2014, 305-319.

 

[4] Bearslayers: The Rise and Fall of the Latvian National Communists (Lāčplēši: Latviešu nacionālkomunistu uznāciens un sakāve), New York: Peter Lang, 2015, 174 lpp.

 

[5] Eduards Berklavs, Zināt un neaizmirst, Rīga: Signe, 1998.

 

[6] Tostarp īpaši: Policy of Occupation Powers in Latvia, 1939-1991: A Collection of Documents, edited by Elmars Pelkans, Inese Skrivele, and Andrejs Veisbergs, Rīga: Nordik, 1999.

 

[7] Šeit un turpmāk – rakstu ar lielo „P” kā apzīmējumu Padomju Savienības valstij, nevis tautībai, iedzīvotājiem vai – „padomēm”.

 

[8] Skat. Berklava nievājošo rakstu „Atmiņu grubuļos” – Kalpiņa piemiņai veltītajā rakstu krājumā Stāja/ Voldemāra Kalpiņa laiks, sastādījis Andrejs Grāpis, Rīga: Pils, 2011. (86)

 

[9] Berklavs oficiāli ir tikai „vietnieks”, formāli zemāks par „pirmo” un „otro” vietnieku.

 

[10] „Iepazīstieties – Vera Kacena”, ievadraksts Veras Kacenas romānam Kājāmgājējs karā (Rīga: Mansards, 2012). Skat arī Andreja Grāpja sastādīto grāmatu  par Voldemāru Kalpiņu – Stāja. ( 8. piez., augstāk)

 

[11] „Tas drūmais piecdesmit devītais”, Karogs: 1988. g. nr.9 (130), nr.10 (125), nr.11 (113), un 1989. g. nr.1 (116).

 

[12] Berklavam, protams, par lielāko kangaru kļūst Vilis Lācis (Zināt un neaizmirst, 264).

 

 

Jaunā Gaita