Ojārs Spārītis

RAINIS UN ZINĀTNE

1920: RĪGAS/BULDURU KONFERENCE UN BALTIJAS ZINĀTNES KONVENCIJA

Baltijas Intelektuālās sadarbības konferences kontekstā īpašu ievērību var iegūt kāds tūdaļ pēc neatkarīgo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstu nodibināšanās 1920. gadā izstrādātais zinātnes konvencijas projekts. Pēc Latvijas Ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica iniciatīvas sasauktās Rīgas (Bulduru) konferences laikā izstrādātais dokuments, kurā izvirzīti tālredzīgas zinātnes politikas mērķi, nav zaudējis savu aktualitāti arī šodien - pēc gandrīz simt gadiem.

Valsts pētījumu programmas Letonika nosaukumā mūsu domas un jūtas tiek centrētas uz politiskajiem pamatjēdzieniem: „valsts” un „Latvija”, pēdējā izrunu atvasinot no diplomātiskajā apritē lietotā franču valodas vārda „Lettonie”. Kādā secībā vai hierarhijā šie jēdzieni kārtojas ar 1920. gada 10. aprīlī no Šveices trimdas Rīgā iebraukušo un sirsnīgi sagaidīto dzejnieku – mūsu jubilāru – Aspazijas un Raiņa personvārdiem? Kāda vieta šajā dzejnieku simtpiecdesmitgadē ir Latvijas akadēmiskās zinātnes divsimtgadei, kuru mēs šogad atzīmējam tāpat kā UNESCO kalendārā ierakstīto pasaules un cilvēcības ideju nesēju dzīves gadskārtu? Var sacīt, ka Rainim un Aspazijai, it īpaši Latvijas Nacionālā teātra izrādes Uguns un nakts laikā, mūsu kultūrapziņā ir jāpiedzīvo aktualizācijas, jeb laikmetīgajā žargonā izsakoties – apdeitojuma periods (no angļ. update). Tajā visai sabiedrībai iespēja no jauna atcerēties Raiņa ideju un gara lielumu, Aspazijas augsto ētisko imperatīvu nacionālo un universālo dabu, kā arī valsts dibināšanas simtās jubilejas gaidās daudzināt abu ģēniju globālo altruismu un salīdzināt savus centienus ar modernā cilvēka vērtību mēru.

Saistot jēdzienus „Latvija”, „valsts” un „Rainis” – varam triādei pievienot vēl arī ceturto jēdzienu – „zinātne” un nokļūt pie visus tos vienojošā notikuma – Rīgas jeb Bulduru konferences, kas iesaistīja Raini Latvijas zinātnes attīstības mērķu un uzdevumu definēšanā tikai četrus mēnešus pēc atgriešanās no Šveices. Latvijas pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics jau 1920. gada aprīlī sāka gatavoties iecerētajai Baltijas un Skandināvijas valstu „Antantes” veidošanas politiskajai konferencei, kurā ļoti cerēja izstrādāt un pēc tam ar visu valstu valdībām saskaņoti ratificēt militārās alianses izveides un savstarpējās palīdzības līgumu aizsardzībai pret iespējamo padomju Krievijas agresiju. Diemžēl, Skandināvijas valstīm, ielūgumu ignorējot, Bulduru konferencē no 1920. gada 6. augusta līdz 6. septembrim piedalījās vien sešu valstu: Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas, Somijas un vēl Ukrainas pārstāvji. Bet tā kā šāda ārpolitiski nozīmīga uzdevuma veikšanai pārstāvju vairākumam nebija vēlamā valdību ministru ranga un atbilstoši arī savu valdību mandāta, paralēli drošības jautājumiem konferences darba kārtībā tika iekļauti un apspriesti arī citi ar daudz plašāku tēmu loku saistīti jautājumi. Mēnesi ilgam darbam tika izveidotas piecas komisijas: 1) mandātu, 2) redakcijas, 3) ekonomikas, 4) tautsaimniecības un 5) kultūras, sociālo un veselības aizsardzības jautājumu. Intensīvā darbā tās izstrādāja 21 saimnieciska rakstura rezolūciju, septiņus vienošanās projektus un 11 konvenciju projektus.

Mūs var interesēt Kultūras, sociālo un veselības aizsardzības jautājumu komisijas veikums, par kuras vadītāju 1920. gada 7. augusta sēdē ievēlēja Jāni Pliekšānu-Raini. Latvijas republikas intereses komisijā pārstāvēja Izglītības ministrs Kārlis Kasparsons, bet sabiedrotos: Somiju – Leonards Astrēms (Aström) un Erkki Reijonens, Poliju – Vitolds Kameņeckis, Lietuvu – Vladislavs Natkevičs, Igauniju – Alfrēds Motus (Möttus). No 7. līdz 20. augustam šī komisija izstrādāja četras konvencijas: 1) mākslas, 2) zinātnes, 3) literatūras un mākslas darbu autortiesību aizsardzības un 4) veselības aizsardzības konvenciju, kā arī vienu projektu par valstu kultūras interešu nodrošinājuma garantijām.

Literatūras vēstures pētnieki noteikti ir informēti par viņu nozarei tik nozīmīgo 20. augusta plenārsēdi, kurā Rainis Bulduru konferences dalībniekus iepazīstināja ar literatūras un mākslas darbu tiesību, respektīvi, autortiesību konvenciju. Otrā septembra sēdē Kultūras, sociālo un veselības aizsardzības jautājumu komisijas vadītājs Rainis cēla priekšā komisijas izstrādāto mākslas konvenciju. Tās tekstu ir publicējusi un par to jau ir rakstījusi mākslas zinātniece Ginta Gerharde Upeniece („Māksla un diplomātija Latvijas Republikā 1918-1928: Latvijai topot no de facto līdz de iure.” Māksla un laikmets. Rīgā: LNMM/Neputns, 2008). Taču līdz šim Latvijas zinātnes vēstures pētniecībā nav tikusi atspoguļota Bulduru konferences loma vienotas Baltijas izglītības un zinātnes telpas izveidē, kā arī nav sabiedrībai darīts zināms zinātnes konvencijas saturs.

Zinātnes konvencijas teksts un saturs mūs var pastiprināti interesēt gan tādēļ, ka tā izstrādē ir piedalījušies izcili mūsu zemes intelektuāļi – Latvijas Republikas Izglītības ministrs (1918-1920) Kārlis Kasparsons un dzejnieks, jurists un sabiedriskais darbinieks Rainis, gan arī tādēļ, ka šis dokuments satur tik tālredzīgas jaunās valsts izglītības un zinātnes stratēģijas tēzes, kuru saturs vēl tikai daļēji ir īstenojies un joprojām ir aktuāls pat tuvojoties Latvijas valsts simtgadei. Līdz šim nav publicēts zinātnes konvencijas pilns teksts, bet Vašingtonā iespiestajā grāmatā Minutes of The Baltic Conference Held at Bulduri in Latvia 1920 (Washington, D.C.:The Latvian Legation, 1960) ir sniegts saīsināts konvencijas pārstāstījums vācu valodā. Pilns konvencijas teksts atrodams Bulduru konferences materiālu krājumā Latvijas valsts Vēstures arhīvā (LVVA, 1313 f., 2. apr., 70. l., 98. lpp., 98. lpp. o. p., 99. lpp.). Kārlis Kasparsons kā izglītības ministrs 21. augustā iepazīstināja plenārsēdes dalībniekus ar zinātnes konvencijas saturu un tajā, pamatoti ar Latvijas ārlietu ministra Z.A. Meierovica definēto Bulduru konferences uzstādījumu – veidot un stiprināt Baltijas valstu „Antanti” – ļoti mūsdienīgi izskan daudzi stratēģiski svarīgi uzdevumi.

Minēšu vairākas tēzes, kurās reālās situācijas izvērtējums saskan ar veicamajiem uzdevumiem. To starpā bija iekļauta apņemšanās tuvināt jaunizveidotās Baltijas valstis ar intelektuālās kultūras palīdzību un dibināt savstarpējus kontaktus zinātnieku starpā. Baltijas universitāšu mācībspēku trūkuma jautājumu risināt aicinot uz īsiem lekciju kursiem atzītus Rietumeiropas zemju zinātniekus, kuri rosinātu studentu interesi par lielo Eiropas nāciju zinātnes sasniegumiem, veicinātu zinātnisko institūtu un laboratoriju sadarbību, apmācītu vietējos speciālistus, lai tie pēc studijām ārzemēs ieņemtu vietas dzimtenes universitātēs. Konvencija paredzēja rotācijas raksturu vieslektoru darbam Baltijas universitātēs, lai tādējādi veicinātu valstu intelektuālo tuvināšanos.

Raiņa vadītā komisija bija iestrādājusi zinātnes konvencijā vairākas tēzes, kas bija attiecināmas uz izglītību un to starpā rosinājumu veidot Eiropas zinātnes centros – Parīzē un Edinburgā – nacionālas koledžas tipa mācību iestādes, lai ar šo koledžu palīdzību iepazīstinātu Latvijas studentus ar lielo nāciju kultūru. Pavisam laikmetīgi skan zinātnes konvencijā iekļautā doma par Baltijas valstu kopīgu zinātnisku iestāžu izveidi, kuru uzturēšanai atsevišķi katrai valstij varētu nepietikt līdzekļu. Šajā kontekstā konvencija rosināja Baltijas valstis veidot kopīgu Luija Pastēra institūtu, kurš kā 20. gs. sākuma zinātnes dzīvē savu efektivitāti pierādījis zinātnes koordinācijas centrs, nodarbotos ar pētniecību, izstrādātu vakcīnas un gatavotu speciālistus cīņai ar epidēmijām, kontrolētu ievesto medikamentu sastāvu, ārstētu trakumsērgas slimniekus Baltijas valstīs un kopīgi izdotu zinātniska rakstura periodiskos izdevumus.

No šodienas viedokļa jau par paveiktu uzskatāms pirms 95 gadiem izvirzītais mērķis dibināt Baltijas valstu zinātnes un izglītības kontaktus, kas tuvinātu augstskolu programmas un dotu iespēju pielīdzināt augstskolu diplomus un zinātniskos grādus. Ar mērķi tuvināt Baltijas tautas kultūras un politiskajā jomā konvencija ieteica Baltijas valstu universitātēs atvērt baltu un somu valodu katedras. Konvencija paredzēja kādā no Baltijas valstu universitāšu pilsētām kopīgi veidot un uzturēt zinātnes informācijas un koordinācijas biroju, lai pēc rotācijas principa šāds birojs risinātu pedagogu apmaiņas, izglītībai trūkstošo līdzekļu sagādes jautājumus, daloties ar finansēm kā arī apvienojot līdzekļus kopīga budžeta izveidei. Zinātnes konvencijā ietvertais aicinājums radīt jaunus līdzekļus skan tikpat mūsdienīgi kā pēdējā laikā daudzinātā tēze par inovatīvu zinātnisko izgudrojumu komercializāciju. Rosinājums regulāri sasaukt konferences un kongresus noslēdz Baltijas valstu delegātu izstrādāto zinātnes konvenciju.

Rīgas pilī noslēdzot mēnesi garās Bulduru konferences darbu (1920.6.IX) Latvijas Ministru prezidents Kārlis Ulmanis varēja sacīt rezumējošus vārdus: Šī konference, kuru ir rosinājusi nepieciešamība pēc vienotības, vēl nenozīmē pilnīgu vienprātību vispusīgi apspriestajos jautājumos. Taču tā apliecināja spēju vienoties par to saturu un garu. Baltijas vienotības griba kalpos mums kā varens rīcības plāns, koordinējot mūsu katra individuālos un kopīgos centienus. Pēc delegātu atgriešanās mājās, diemžēl, nesekoja konferencē izstrādāto vienošanos, konvenciju un protokolu ratifikācija, bet saspringtā starptautiskā stāvokļa un katras valsts individuālo diplomātisko cīņu fonā tie palika vien labas gribas ieceru un ideju līmenī. Konferences ieceres autors un galvenais rīkotājs – Latvijas republikas pirmais Ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics Baltijas valstu attīstības politisko, saimniecisko un kultūras sadarbību skatīja tālā perspektīvā, un tālredzīga bija viņa iecere par Baltijas valstu savienību. Taču pēc viņa nāves par Bulduru konferences iecerēm vairs neviens tik dedzīgi necīnījās un tās daļēji tika nodotas aizmirstībai. Atsevišķos gadījumos valdības ministri, plānojot savas nozares attīstības stratēģiju, atgriezās pie Bulduru konferencē izstrādāto konvenciju tēzēm, un šāda iespēja ieņemot Izglītības ministra posteni bija arī Rainim.

Tandēmā ar Z. A. Meierovicu, Kārli Kasparsonu un pārējo Bulduru konferences dalībvalstu delegātiem Rainim 1920. gada augustā izdevās radīt starptautiskas zinātniskās sadarbības vīziju, kas sakņojās vienota Baltijas intelektuālā, ekonomiskā un politiskā spēka konsolidēšanas idejā. Šī doma nav zaudējusi aktualitāti arī šodien, kad politisko un ekonomisko lielvaru starpā risinās gan redzama, gan neredzama cīņa par Baltijas valstu garīgās, ekonomiskās un politiskās telpas pārdali.

 

Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis ir Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, daudzu monogrāfiju u.c. publikāciju autors, TZO un virknes ārzemju apbalvojumu laureāts, bij. Latvijas kultūras ministrs (1995-1996), Latvijas Mākslas akadēmijas profesors un prorektors, LV prezidenta pilnvarotais pārstāvis UNESCO. Skat. Ojāra Spārīša vēstuli JG veidotājiem u.c. rakstu krājuma saimei piederošiem – JG279(2014):1 (www.jaunagaita.net). Spārīša jaunajā grāmatā Esejas par Latvijas sakrālo kultūru (Jumava, 2015) pētīta mūsu sakrālās kultūras gaita pasaules arhitektūras un mākslas attīstības kontekstā.

 

Rainis ar Hermani Albatu – juristu, diplomātu, profesoru, dzejnieku. Albats (1879-1942) pirmajā PSRS okupācijas gadā izsūtīts, gājis bojā Vjatlaga soda nometnē Kirovas apgabalā.