Linda Treija

ELIZABETE LUDVIKA PIECKĀRŠI

 

Elizabete Ludvika

Rotu mākslinieces Elizabetes Ludvikas dzīvi var skatīt kā viņas pašas veidotu rotu no ģeometriskās kubu kolekcijas. Notikumi un pavērsieni ir sarindojušies un saāķējušies viens aiz otra, veidojot Betas dzīves gājuma kaklarotu. Pirmais kubs ir bērnība Latvijā vēl padomju laikā. Tas ietver sevī progresīvo un pret pastāvošo iekārtu vērsto ģimeni, disidentus, vēl bērna acīm neapzināto, bet jau nojausto cīņu par citādu dzīvi. Otrs kuba savienojums ar pirmo ir Elizabetes ģimenes – abu vecāku, māsas un brāļa, došanās uz Kanādu (1987), kas bija solis, lai izbēgtu no toreizējās varas uzspiestās politiskās vajāšanas. Tas iezīmējās ar bailēm par neatgriešanos, mīļo cilvēku atstāšanu, draugu zaudēšanu un vienkārši nezināmo. Trīspadsmit gadus vecajai Betai bija jāsāk skolas apmeklējumi jaunā vietā, ar svešu valodu un nepierastu apkārtējo sabiedrību. Svešatnības izjūtu nedaudz kliedēja daudzo vēstuļu rakstīšana vecmāmiņai Latvijā un satikšanās ar vietējo Kanādas latviešu sabiedrību. Pēc septiņu gadu dzīves Otavā Elizabetes tēvs, mācītājs Māris Ludviks ar ģimeni atgriezās atpakaļ Latvijā, bet Beta palika Kanādā. Tas ir nākošā ķēdes kuba posma veidošanas laiks, kad viņa sāka studēt Ontario mākslas un dizaina koledžā Toronto. Māksliniece paralēli mācībām strādāja, izcīnija stipendijas studijām un pēc skolas beigšanas bija izvēļu krustcelēs starp keramiku un rotkalšanu, kurā uzvarēja praktiskā pieeja – darbnīcas telpas rotkalšanai ir nepieciešamas mazākas nekā keramikai. Domāju, ka kaut kur tomēr keramika un rotkalšana Elizabetes radošajā pieejā ir līdzīgas. Viņa savas rotas uztver kā skulptūras, kas droši vien nestu mākslinieces darbos tādu pašu nozīmi, ja Beta būtu pievērsusies keramikai. Elizabete Kanādā satiek savu mūziķi Stīvu, audzina dēlu un meitu, rada rotas un lēnām kaļ savu nākošo dzīves kubu. Kā pēdējais kubs līdz šim garumam nonākušajā dzīves rotā ir pievēršanās rotu mākslai un drosme izšķirties pilnībā dzīvot un izdzīvot ar savu mākslu. Gan dzīves, gan pašas māk­slinieces veidotie kubi ir smalki, caurredzami, trausli un reizē stipri. Tādi paši, kāda ir pati Elizabete. Viņa cīnās par savu un savu rotu vietu mākslas un mākslas tirdzniecības pasaulē ar apbrīnojamu izturību. Nenogurstoši piedalās izstādēs, kur gūst atzinību, brauc uz neskaitāmām izstādēm/pārdošanām gan Kanādā, gan ASV, piedāvā savus darbus galerijās un daudzos muzeju veikalos, lai varētu atrast savu nišu mākslas tirgū.

Elizabetes rotas raksturo kontrasti starp izteiksmes veidiem, smalkumu, raupjumu, tradicionālo un novatorisko, dārgmetāliem vai dārgakmeņu pretnostatījumu dabiskajiem, dabā sastopamajiem, vienkāršajiem materiāliem – akmeni, koku u.c. Iedvesmu saviem darbiem Elizabete gūst no dabas, arhitektūras, baltu un somu-ugru rotām un ornamentiem. Vēstījumu vai stāstu nesošās, varbūt ne tik praktiskās rotaslietas, kas domātas vairāk tematiskām izstādēm, parāda Elizabetes dziļi māksliniecisko pieeju rotu izveidē. Viņai ir bijušas smalkas miniatūrgrāmatiņas sudrabā veidotiem vākiem un izteikti jūtīgām, viņas radītām ilustrācijām. Darbs Knock, knock – Shake, Shake izstādei Māņticība (Superstition) Toronto (2012) sastāv no gredzena un kaklarotas. Gredzens ir zvana formā, kas dažās kultūrās nozīmē labklājību, un tā skaņas aizbaida ļaunos garus, spokus. Granāta akmeņa sarkanā krāsa nozīmē laimi, savukārt izgrauztās līnijas atrasta koka gabalā dažās tautās tiek lietotas nākotnes zīlēšanai. Māksliniece arī runā par māņticību, kura daudziem no mums ir zemapziņas līmenī. Rotadatu komplekts Five Fold izstādē Saite (Bond, 2010) ir radīts sudrabā, izmantojot arī zeltu, ametistu, mēnessakmeni, dimantu un vienkāršu akmeni. Šis Elizabetes darbs man liekas kā ļoti dziļš un raksturojošs viņas dzīvei un mākslai. Tās ir piecas adatas, kas mūs sašuj, sasaista ar laiku, apkārtējiem cilvēkiem, to dzīvēm un mūsu domām, uzskatiem ar apkārtējo pasauli. Šujamadata ir kā simboliska saite ar iepriekšējām paaudzēm. Vecmāmiņa, būdama šuvēja, jau piecu gadu vecumā iemācīja Betai šūt un skatīties uz pasauli caur adatas aci. Šāds vienkāršs ikdienas priekšmets kļūst par simbolu saiknei starp tagadni un pagātni, savu tautu, kultūru un vēsturi. Adata, kas salāpa izirumu, uzšuj ko jaunu, sasprauž divas dzīves kopā, kā adata Elizabetes rokās, „apkantējot” Stīva aizkarus viņu pirmajā tikšanās reizē un sašujot viņu ceļus blakus. Rotadata koka formā, kur zari iesniedzas debesīs un saknes dziļā zemē – tā sasaiste starp debesīm un zemi, prātu un ķermeni. Putna simbols, kas ir tik spēcīgs baltu tautās, nes sevī dvēseles, un rotadata ar to piesprauž ko jauku un cerīgu pie dzīves sagšas. Izmantotie materiāli savā kontrastā arī nes simbolisku nozīmi, cilvēku iedomāto un īsteno vērtību pretnostatījumā.

Mākslinieces rotās savienojuma vietas ir kā piles, nedaudz biezākas par vispārējo līniju, kas ļauj strikti ģeometriskajai formai iegūt dzīvīgumu. Pat ar tik izteikti tehnisku pieeju kā ar trīsdimensiju printeri drukātās rotas ir atpazīstami „elizabetiskas”. Šīs organiskās formas ir viens no pamatstūrakmeņiem viņas daiļradē. Liekas, ka viss, ko māk­sliniece dara, ir no sirds un organiski iekļaujas apkārtējās sabiedrības apritē. Netīši radīts praktisks rotājums ierosina Betu iesākt jaunās kolekcijas, vienkāršas ģeometriskas formas rotas. Visa pamatā ir vienkāršība un tāpēc liekas, ka viņas pēdējā laikā radītās rotaslietas arī ir viskonsekventākās savā būtībā, daudzveidīgas formā un pielietojumā, kā arī ar mūsdienīgu un reizē jau atpazīstamu garšu. Sadarbojoties ar kompāniju HOT POP factory, Elizabete sāk veidot rotas jaunā tehnoloģijā. Drukātas ar trīsdimensiju drukātāju, bet pēc tam apstrādātas ar roku, tās ir kā liecinieces mūsdienu tehnoloģisko sasniegumu un cilvēka radošās izdomas kopdarbam. Lai izdrukātu vienu šādu rotu, Elizabetei vispirms datorprogrammā jāizveido telpisks modelis kubu ķēdei, lai neviena līnija, stūris nesaskartos kopā, jo viss tiek fiziski drukāts kā viens kopējs elements. Pēc Elizabetes teiktā, tas ir viens no piņķerīgākajiem darbiem. Kad rotaslieta ir izdrukāta, māksliniece to krāso un pulē ar roku. Tāpat ar lāzerstaru grieztās rotaslietas – no vienas puses tām piemīt superprecizitāte, bet pēc tam tā katra tomēr nonāk mākslinieces rokās nobeiguma posmam, lai iegūtu vienreizējības elpu. Elizabetei šīs rotas palīdz savu produkciju, ja tā vispār var izteikties, neaizvainojot darbu māksliniecisko būtību, padarīt demokrātiskāku tieši pircējiem. Sudraba kubu kolekcijā, aproces un kaklarotas cenas ir virs $400. Tas viss sasummējas, sarēķinot ielikto laiku un darbu, lai savienotu katru kubu, katru trijstūra piramīdu, salodējot, noslīpējot, savienojot, iestiprinot akmeņus. Ar trīsdimensiju drukātāju drukātās rotas padara cilvēkiem tīkamo un iekārojamo Elizabetes dizainu daudz pieejamāku.

Izmantojot šo tehnoloģiju, rotas tiek darinātas no tādiem materiālim kā neilons/nylon un arī neilons kopā ar alumīnija pulveri alumide. Pie viņas pēdējām kolekcijām pieder kubu un trijstūra piramīdu jeb tetraedru rotas kolekcijas Neilona Ģeometriks / The Nylon Geometrix, Ziemeļblāzma / The Northern Lights, Krāsaino kubu un trijstūru kolekcija Colourful Cubes un Colourful Triangles, kā arī Melno un Sudraba kubu kolekcija, kura, apvienojot modernās tehnoloģijas un ar roku darināto sudraba kubu savienojumu, rada mūžīgās elegances un novatorisma iespaidu. Ar lāzeru grieztās akrila rotas – vairumā auskari un piekariņi, atspoguļo sarežģītu rakstu izgriezumus, kas ir pārklāti ar dažādu krāsu un spīdumu apdarēm. Šo kolekciju nosaukumi sākas ar burtu „L” - Laila, Lara, Lisa, Lidia, Lola, Lulu. Elizabetes darbi ir skatāmi galerijās Kanādā, ASV, Eiropā, arī Latvijā. Daudz var arī uzzināt no viņas mājas lapas <http://www.ludviks.com>  un <https://www.facebook.com/elizabete.ludviks.metalwork.and.design>.

Cauri visam tomēr sajūtamas Betas latviskās saknes – rotu ģeometriskajā izteiksmē, skandināviskajā līniju tīrībā, minimālismā, baltu ornamentu pielietojumā un tieksmē apvienot dabisko ar cilvēka radīto. Elizabete kādā intervijā saka: Es esmu cilvēks, kas stāv ar abām kājām abās pusēs. Nekad laikam nebūs citādāk...*. Nebūs, jo pieckārši šūtās vīles starp pagātni, tagadni un nākotni neizirs.

 

* Inga Reča. „Dzīve, kas vienkārši notiek!”. Svētdienas Rīts. 2012.22.VIII.

 

Gleznotāja, grafiķe, mākslas kritiķe, Amerikas Latviešu mākslinieku apvienības (ALMA) vadītāja Linda Treija ir JG līdzredaktore (co-editor), Latvijas Mākslas akadēmijas maģistre (1997), strādājusi par mākslas pedagoģi Latvijā, vadījusi mākslas projektus 2x2 nometnēs un jau daudzus gadus Garezera Vasaras vidusskolā, arī mazākiem bērniem, izstādījusi savus darbus gan Latvijā, gan arī diasporā.