Jaunā Gaita nr. 284. Pavasaris 2016
Sanita Upleja
ATPAKAĻ SĀKUMPUNKTĀ
Ja man būtu jāizvēlas viena grāmata, ko ņemt līdzi uz vientuļu salu, es nešaubītos ne mirkli, ka tie būtu Latvju dainu sējumi. Ne tikai tādēļ, ka tā ir gana apjomīga lasāmviela ilgākam laikam, bet arī tādēļ, ka tajās uzkrātās gudrības, manuprāt, ir visvairāk piemērotas mūsu platuma grādos un vēsturiskajos apstākļos uzaugušajiem un mītošajiem.
Iespējams, ka daudziem dainu teksti liekas aizvēsturiski, mūsdienām nepiemēroti, tehnoloģijām nedraudzīgi un bez mārketingam nepieciešamās eksotikas devas. Taču tikai tad, ja nevēlamies tajos iedziļināties un ja a priori uzskatām, ka pašu mājās nekādas īstas gudrības un atklāsmes nav iespējamas.
Ja sēdi tādā ziemas spelgonī un raugies tādās kupenās, kādas mums Latvijā atnesa gadu mija, tad kur gan rast piemērotāku dzīves gudrību kā šajā dainu četrrindē: Ziemu sniga sniedziņš, / Vasaru lietiņš, / Rudeni aukstais / Vējiņš pūš[1]. Te īsi un skaidri, gandrīz tviterformātā, ir uzskaitīts viss, kam Latvijas apstākļos jābūt gatavam katrā gadalaikā, lai dabas untumi nepārsteigtu cilvēku nesagatavotu.
Negatavība gadalaikiem un dzīvei kopumā var izrādīties liktenīga arī mūsdienās, ne tikai senā dūmistabā skala gaismā. Es tiešām nezinu, vai līdzīgas vienkāršas dzīves gudrības par skarbu dabas apstākļu ietekmi uz cilvēka dzīvi sniedz arī zemeslodes siltās un karstās vietās radušās ticības un dzīves mācības, taču dainās tādas gan rodamas.
Kad dzīves ritējumā nākas saskarties ar tuvinieku dzīves sākumu vai beigām, vai pašiem sākt savu no vecāku ligzdas neatkarīgu dzīvi, tad lieti noderēs šī dziesmiņa: Visas dienas man zināmas, / Trīs dieniņas nezināmas: / Dzimstamā, mirstamā, / Tautiņās ejamā[2]. Arī te īsi un kodolīgi pateikts, ka dzīvības sākšanās un nāve, tāpat kā cilvēka pārtapšana no bērna pieaugušajā ir dzīves neatņemamas sastāvdaļas, pat ja mēs nezinām kā un kad tas notiks. Mēs nevaram no tā izvairīties, un mums jāspēj ar to sadzīvot. Mums jādzīvo sava vienīgā dzīve ar visām tajā rodamajām sāpēm un priekiem, jo solījumu par citām un labākām dzīvēm „pirms” vai „pēc”, manuprāt, dainas nesniedz.
Tomēr liekas, ka pati vērtīgākā dainu īpašība slēpjas gan to īsumā un kodolīgumā, gan nepretendēšanā uz vienīgo un galīgo patiesību. Pāris rindkopas augstāk es jums piedāvāju savas domas par divās četrrindēs paslēpto gudrību, taču dainu burvība ir tāda, ka katrs lasītājs pats var meklēt savu gudrību un pie vienas četrrindes „kodola” izlobīšanas pavadīt gana garus pārdomu brīžus.
Dainas nav nedz guru, nedz apustulis, kura vārdi būtu jāuzklausa bez ierunām un kam jāseko bez šaubīšanās vai domāšanas. Tieši otrādi – dainas veicina un rosina domāšanu, ieskatīšanos katram savā dvēselē un pieredzē, savas dzīves samērošanu ar mūžīgām vērtībām un atskaites punktiem.
Pie dainu viedajām gudrībām mēs katrs nonākam citā dzīves brīdī un savā veidā. Kā Sprīdītis nonāk atpakaļ mājās – cik tālu tad aizbēgsi, ja zeme galu galā ir apaļa un ceļa gals sakrīt ar sākumpunktu.
(www.irir.lv 2016.7.I)
Raksts publicēts sadarbībā ar autori Sanitu Upleju un nedēļas izdevumu Ir (www.irir.lv). Upleja raksta par aktuāliem, sabiedriski politiskiem jautājumiem kopš 1993. gada. Daļu sava profesionālā mūža viņa pavadījusi laikrakstā Diena, sadarbojusies arī ar LTV Ziņu dienestu un Radio Brīvā Eiropa latviešu redakciju Minhenē.